Ķīnas republika
Ķīnas republika (trad.ķīn. 中華民國, vienk. 中华民国, piņj. Zhōnghuá Mínguó) - valsts Austrumāzijā laikā no 1912. līdz 1949. gadam. Izveidojās Siņhajas revolūcijas rezultātā, gāžot no troņa Cjinu dinastiju. Proklamēta 1912. gada 1. janvārī. Martā Ķīnas Nacionālā sapulce pieņēma pagaidu konstitūciju. Tika ievēlēts divpalātu parlaments, kas sastāvēja no Senāta un Pārstāvju palātas. Pie varas nāca guomiņdana partija ar tās līderi Suņu Jatsenu priekšgalā. Pekinas valdība skaitījās centrālās varas pārstāve, tā reprezentēja Ķīnu starptautiskajās attiecībās, taču iekšpolitikā tās ietekme bija minimāla, politiskais kurss bieži mainījās atkarībā no tā, kurš no ģenerāļiem kontrolēja Pekinu un tās apkaimi. 1914. gadā tika mainīta konstitūcija, piešķirot papildu pilnvaras valsts prezidentam, nosakot tā amata pildīšanas termiņu 10 gadus.
Valsti pārņēma politiskā sadrumstalotība un nemitīgi iekšējie kari. De facto 1917.–1919. gados Pekinu kontrolēja armija ar Duaņu Cjižui priekšgalā. Viņa vadītā militārā kliķe tika dēvēta par "Aņhui grupējumu, jo tās locekļi galvenokārt nācano Aņhui provinces (Ķīnas dienvidaustrumu daļā). Ģenerālis Duaņs Cjižui, kurš ieņēma premjerministra amatu, 1917. gadā aizliedza parlamenta darbību, padzina prezidentu, par jauno prezidentu nozīmēja savu militāro sabiedroto galvaspilsētas provinces - Džili - ģenerāli Fenu Guodžanu. 1920.gadā kontroli par Pekinu pārņema cits “Džili grupējums”, kuru vadīja ģenerālis Vu Peifu. 1921.-1922. gados Pekinas politiku noteica tā laika Fentiaņas provinces (Ķīnas ziemeļaustrumos) kara gubernators Džans Dzuoliņs (“Fentiaņas grupējums”). 1922.-1924. gados – atkal Vu Peifu. 1925.-1926. gados viņu nomaina cits "Džili grupējuma" ģenerālis Fens Jousjans, kurš interesējās par sociālismu un atbalstīja kristietības popularizēšanu savās karadaļās. No 1926. gada Pekinā varu atkal sagrāba Džans Dzuoliņs, šoreiz savienībā ar Vu Peifu. Saqvukārt aizliegtā parlamenta deputāti atteicās pakļauties ziemeļu ģenerāļa pavēlei un 1917. gadā pārbrauca uz Kantonu (Guandžou), kur tos atbalstīja dienvidu ģenerālis Čeņs Dzjunmins. Parlaments ievēlēja t.s. Dienvidķīnas valdību ar Suņu Jatsenu priekšgalā. Faktiski Ķīnā eksistēja divi varas centri – Pekinā un Guandžou. 1923. gadā Jatsens reorganizēja Guomindanu, izveidojot revolucionāro valdību, kas vēlāk tika pasludināta par Nacionālo valdību.
1924.–1925. gados valsti pārņēma masveida streiku vilnis. Suņs Jatsens izšķīrās par dienvidu valdības sadarbību ar PSRS un līdz pat 1927. gadam viņa politiskie mantinieki turpināja cieši sadarboties ar Padomju Savienību. Šī sadarbība vainagojās ar diviem atšķirīgiem, bet Ķīnas attīstības perspektīvā vienādi svarīgiem rezultātiem: 1) dienvidu valdība pārcēlās uz centrālo Ķīnu, 2) jaunā Ķīnas Komunistiskā partija nostiprinājās Guomiņdana partijas paspārnē (1921. gadā izveidotās ĶKP iekļaušana Guomiņdana partijas darbībā bija viens no priekšnosacījumiem, kurus izvirzīja Padomju Krievija apmaiņā pret palīdzību).
1926. gadā, 2. partijas kongresā par Guomiņdana partijas priekšsēdētāju ievēlēja Vanu Dzinveju, bet par Centrālās izpildkomitejas (CIK) locekli kļuva ģenerālis Čans Kaiši, kuru CIK plēnumā ievēlēja par Pastāvīgās komitejas locekli un uzticēja Nacionālās revolucionārās armijas virspavēlnieka posteni. 1926.-1928. gados t.s. Ziemeļu karagājienā gomiņdana valdības karaspēkam izdevās sakaut ģenerāļu huntu un pārņemt varu lielākajā daļā valsts teritorijas. Kaut gan ziemeļu karagājiens aprāvās pusceļā - Nankinas pilsētā, tomēr centrbēdzes tendences visumā izdevās apstādināt, un līdz1937. gadam Nankina paliek Ķīnas politiskais centrs. Guomiņdana partijas priekšsēdētājs un daudzi līderi emigrēja, jo Čans Kaiši veica apvērsumu, pasludinot sevi par prezidentu uz mūžu. 1931.-1932. gados valsts ziemeļaustrumu teritorijas okupēja Japānas impērija, izveidojot tur marionešu Maņdžougo valsti. 1937.-1945. gados ritēja karš ar Japānu, bet 1946. gadā sākās ĶKP uzsāktais pilsoņu karš, kas ilga līdz 1949. gadam, kura rezultātā Pekinā 1949. gada 1. oktobrī tika proklamēta Ķīnas Tautas Republika. Ķīnas Republikas valdība un armija evakuējās uz Taivānas salu, kur turpināja pastāvēt kā Ķīnas Republika Taivanā.
Pirmie latvieši Ķīnā konstatējami jau vismaz XX gs. sākumā. Dažādi speciālisti strādāja gan Ķīnas muitā, gan uz Austrumķīnas dzelzceļa. Latviešu skaits ievērojami pieauga pēc pilsoņu kara, kad bēgot no lieliniekiem, daudzi latvieši devās no Vladivostokas uz Ziemeļķīnu. 1924. gadā Ķīnā bija apmēram 1200 Latvijas pilsoņu, 1930. gadā – vairs tikai 385 pilsoņi un vēl apmēram 400–500 latviešu – PSRS un Ķīnas pilsoņu, kuri strādāja uz Ķīnas Austrumu dzelzceļa un PSRS konsulārajās un tirdzniecības pārstāvniecībās. 1912. gadā, nodibinājās Harbinas Latviešu biedrība (1922. gadā darbību pārtrauca Ķīnas administrācijas radīto ierobežojumu dēļ). Aktīvi Ķīnas latvieši darbojās starptautiskās Jaunekļu kristīgās savienības (YMCA) ietvaros. Harbinā 20. gados pastāvēja arī latviešu biedrība “Stars” un Latvijas Pilsoņubiedrība, 20. gados arī Šanhajā izveidojās Latviešu biedrība. Saistībā ar Latvijas Republiku, viens no pirmajiem dokumentiem, kurš apliecina abu valstu attiecību pastāvēšanu oficiālā līmenī, ir Ķīnas valdības nota par Latvijas neatkarības de iure atzīšanu 1923. gada 16. augustā. Diplomātisko pārstāvniecību otrā valstī nebija nedz Ķīnai, nedz Latvijai. Ķīna Latvijas ārlietu resora uzmanības lokā nonāca 30. gadu sākumā, kad Japānas agresijas rezultātā Ziemeļķīnā izveidojās Maņdžougo valsts. Arhīvā ir saglabājusies plašas arakste par Latvijas nostāju šīs marionešu valsts atzīšanas jautājumā. Latvijas un Ķīnas attiecības kvalitatīvi jaunā līmenī pacēla 1935. gadā noslēgtais savstarpējais draudzības līgums. Atsevišķi diplomātiskās izcelsmes dokumenti liecina arī par mēģinājumiem izveidot saimnieciskos sakarus starp abām valstīm.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 62. lpp.
- Staburova J. Ķīnas Tautas Republika ar un bez Dena Sjaopina. – Rīga, 1997
- Новейшая история Китая. 1917-1927. – Москва, 1983
