Galilejs Galileo

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Galileo Galilejs

Galileo Galilejs (it. Galileo Galilei, 1564.-1642.) – Renesanses laika fiziķis, astronoms, matemātiķis, domātājs. Dinamikas kā zinātnes nozares un eksperimentālās fizikas pamatlicējs. Definējis inerces likumu un brīvā kritiena likumu, formulējis ķermena kustības pa slīpni un trajektoriju pamatprincipus (ripinot lodi pa slīpni un mērot tās atrašanās vietu dažādos laika sprīžos, konstatēja, ka lodes ātruma palielināšanās ir proporcionāla tās kustības laikam); izvirzīja ideju par kustības un miera stāvokļa relativitāti (Galileja relativitātes princips); izgudroja arī termoskopu (mūsdienu termometra priekšteci). Izveidojis teleskopu un veicis virkni atklājumu astronomijā: jaunus objektus kosmosā (piemēram, Jupitera pavadoņus), kosmosa objektu rotāciju ap savu asi. Heliocentrisma hipotēzes piekritējs.

Dzimis 1564. gada 15. februārī Pizā, mūsdienu Itālijas teritorijā, paputējušā florenciešu aristokrātu ģimenē. Pamatizglītību Galileo ieguva mājās, taču kad 1575. gadā ģimene pārcēlās atpakaļ uz Florenci, sāka mācīties benediktīniešu Valombrosas klostera skolā, kur līdz 15 gadu vecumam apguva klasisko „septiņu mākslu“ (lat. septem artes liberals) - gramatika, retorika, loģika, aritmētika, ģeometrija, mūzika, astronomija, - pamatus. 1581. gadā uzsāka studijas Pizas universitātē, studēt medicīnu. Lekcijas apmeklējis neregulāri un šķiet, priekšroku vairāk devis vīnam, meitenēm un tām lekcijām, kas viņu interesēja, izvairoties no nogurdinošiem prāta vingrinājumiem. Šajā laikā viņš aizrāvies ar matemātiku un mehāniku (Aristotels, Eiklīds, Arhimēds, u.c. antīkie matemātiķi), taču studijas nepabeidzis un zinātnisko grādu neaizstāvējis, universitāti bija spiests pamest un atgriezties Florencē.

Galileo palaimējās iepazīties ar matemātiķi Ostilio Ričči, kurš savās lekcijās aplūkoja ne tikai tīri matemātiskas problēmas, bet arī teorētisko aprēķinu saistību ar lietišķo mehāniku. Šo četru gadu rezultāts bija apjomā neliels Galileo apcerējums „Mazie hidrostatiskie svari“. Izgatavojis vairākus manuskripta norakstus, Galileo mēģināja to pārdot. Bagāts nekļuva, toties iepazinās ar vienu no tā laika spožākajiem matemātiķiem, marķīzu Gvido Ubaldo del Monte, „Mehānikas rokasgrāmata“ autoru. Del Monte novērtēja jaunā Galileja prātu, talantu un darbaspējas, ievērojami palīdzot jaunajam censonim turpmākajā dzīvē. Būdams Toskānas lielhercogistes cietokšņu un fortifikācijas būvju ģenerālinspektors, marķīzs 1589. gadā iekārtoja Galileo par matemātikas profesoru Pizas universitātē.

Šajā laikā tapa nākošais Galileja zinātniskais darbs „Par kustību“ (kur eksperimentiem zinātnieks izmantojis slaveno slīpo Pizas torni). 1592. gadā, pateicoties del Montes protekcijai, tika pieņemts darbā Padujas universitātē (1592.-1610.) Venēcijas republikā par astronomijas, mehānikas un ģeometrijas pasniedzēju. Izdeva savu astronomijas lekciju kursu, taču vairāk bija pievērsies jaunu mehānikas principu noformulēšanai. 1994. gadā izdeva traktātu „Mehānika“, kā arī publicēja rakstu par viņa izgudroto proporcionālo cirkuli, kurš noderīgs ģeometrisku aprēķinu veikšanai. 1608. gadā Galilejs iepazinās ar jaunu astronomijas pētījumiem domātu aparātu, t.s. „holandiešu cauruli“ un, izmantodams savas visai plašās zināšanas optikas ģeometrijā, pilnībā aizrāvās ar jauno virzienu. Galileo ja ne gluži izgudroja, toties fundamentāli pārveidoja un uzlaboja aparātu, izveidojot savam laikam modernāko un jaudīgāko teleskopu, kurš palielināja attēlu vairāk nekā 30 reizes. 1609. gada augustā aparāts tika demonstrēts Venēcijas Senātam. 1610. gadā Galilejs publicēja savu astronomisko pētījumu apkopojumu „Zvaigžņu vēstnesis“ tam laikam milzu tirāžā – 550 eksemplāros, - kas strauji izplatījās Eiropas zinātnes aprindās, saceļot lielu ažiotāžu.

Toskānas lielhercogs Kozimo II dei Mediči viņu „uz mūžu“ iecēla par astronomijas profesoru Pizas universitātē, ar 3 reizes lielāku algu un atbrīvojumu no lekciju lasīšanas, kā arī par hercoga galma matemātiķi un astronomu – jaunais tituls Filosofo e Matematico Primario del Granduca di Toscana ievērojami paaugstināja zinātnieka sociālo statusu un deva tam daudz plašākas iespējas. Galileo Galilejs pārvācās uz dzīvi Florencē. Šī gada rudenī Galilejs aizsāka zinātnieku disputu par plankumiem uz Saules un tās rotāciju. Pārējie tā laika astronomi domāja, ka tie ir kādi debesu ķermeņi, kas rotējot ap sauli, laiku pa laikam nostājas starp to un Zemi, savukārt Galilejs uzstāja, ka tie ir plankumi pašā Saules substancē, kas bija pretrunā ar vispārpieņemto Aristoteļa koncepciju par debesu ķermeņu nemainīgumu. Visai drīz atskanēja arī apvainojumi Galileja virzienā arī no amata brāļu puses, tāpēc 1611. gada 23. martā viņš devās uz Romu, t.s. Romas kolēģiju, kurā darbojās spēcīgākie katoļu Baznīcas zinātnieki (lielākā daļa jezuīti). Iepazinusies ar Galileja aprēķiniem un argumentiem, kolēģija atzina, ka viņam ir taisnība, un diskusija par plankumiem beidzās.

1612. gadā pēc hercoga pasūtījuma Galilejs uzrakstīja darbu „Pārspriedumi par ūdenī ievietotiem ķermeņiem“, ar kuru aizsāka disputu par Aristoteļa atziņu nemaldīgumu. Viņa skolnieks Kastelli pat uzrakstīja ziņojumu sv. Inkvizīcijai, ka Galilejs noliedz Aristoteļa filozofiju, ko katoļu Baznīca atzinusi par visas zinātnes pamatu. Kā pierādījums tika uzrādītas vēstules, kurās viņš aicina izvairīties no Svēto Rakstu interpretācijas, saprotot tos burtiski, ja vien kāds cits avots nepierāda pretējo un konkrēto „Bībeles“ tekstu par problēmu nav jāsaprot burtiski. Kardināls Ballermini, viens no pazīstamākajiem tā laika teologiem atzina, ka Galilejam taisnība un, „ja tiks atrasti reāli pierādījumi“ Zemes rotēšanai, būs jākoriģē burtisku Bībeles interpretāciju par šo jautājumu. 1615. gada decembrī Galilejs devās uz Romu, lai meklētu aizstāvību pie Baznīcas vadības pret uzbrukumiem un apvainojumiem ateismā. Viņu pieņēma pats pāvests Pāvils V un augstākie kūrijas kardināli, nomierinot, ka tas viss ir tumsonīgu provinciāļu izdomājumi, un zinātniekam nav par ko uztraukties, un ļaujot netraucēti strādāt. 1616. gadā heliocentrisma koncepciju atzina par nezinātnisku hipotēzi - Kopernika idejas ir tikai interesanta matemātiska hipotēze, kuru nevajadzētu izmantot, mēģinot skaidrot reālo pasauli, izglītības iestādēs, bet heliocentriķu darbus iekļāva „Nerekomendējamo grāmatu indeksā“. Turpmākos gadus Galileo Galilejs pavadīja Florencē, netraucēti nodarbojoties ar zinātni.

1632. gadā Galilejs publicēja traktātu „Dialogi par divām svarīgākajām pasaules uzbūves sistēmām – Ptolemeja un Kopernika“. Tā kā te viņš heliocentrisma kritiku bija ielicis dialogu negatīvā varoņa mutē, sacēlās skandāls. Bez tam sv. inkvizīcija saņēma ziņojumu, ka Galileo ir atomisma piekritējs, kas bija daudz nopietnāka apsudzība. 1632. gada rudenī Galileju izsauca uz Romu, kur viņam nācās stāties inkvizīcijas komisijas priekšā un skaidrot, ka nav atomisma piekritējs. Savu saistību ar atomiska teoriju kategoriski noliedza, un inkvizīcijas komisija viņam piekrita, šim jautājumam vairs nepieskaroties. Diemžēl nevarēja sniegt nevienu pierādījumu, kas apliecinātu heliocentrisma koncepcijas patiesību. Viņa vienīgais arguments bija, ka okeānu paisumu un bēgumu izraisa Zemes rotācija, taču komisijas pārstāvji pierādīja, ka šīs ūdens svārstības izsauc Mēness gravitācijas spēks, rotējot ap Zemi. 22. jūnijā Galileo Galilejam nācās publiski uz ceļiem nožēlot savu maldīšanos, atzīt, ka nevar pierādīt Zemes griešanos ap Sauli, un apsolīt šai „nezinātniskajai maldu hipotēzei“ nekad vairs nepievērsties. Savukārt inkvizīcijas komisija noteica viņam bargu sodu: divus mēnešus pavadīt izolētam no ārpasaules pāvesta ārpilsētas pilī, katru dienu skaļā balsī skaitot septiņus nožēlas psalmus (jāpiebilst, ka Galilejs sodu izcieta tikai daļēji – pilī divus mēnešus viņš nodzīvoja, taču psalmus viņa vietā skaitīja Galileja māsa.)

Pēc šī sev nepatīkamā procesa Galilejs apmetās sākumā Vatikāna piešķirtajā villā Pinčo, tad sava drauga Sjenas arhibīskapa pilī, bet pēc tam pārvācās uz dzīvi atpakaļ savā villā Florencē. Te viņš 1637. gadā sarakstīja traktātu „Sarunas par divām zinātnēm, kas attiecas uz mehāniku un krišanas likumiem, un to matemātiskais pamatojums“. Ap šo laiku, strādājot savā observatorijā, atklāja Mēness librāciju (nelielas periodiskas šķietamas Mēness svārstības ap savu centru, kuru cēlonis ir Mēness nevienmērīgā kustība pa orbītu un Mēness ekvatora slīpums attiecībā pret Mēness orbītu). 1637. gadā viņa redze strauji pasliktinājās, līdz 1638. gadā Galileo Galilejs kļuva akls. Taču par spīti tam, turpināja aktīvu zinātnisko darbu, vadot savu skolnieku - V.Viviani, E.Toričelli u.c. – grupas pētījumus un vadot to eksperimentus, kā arī diktējot pielikumus „Sarunām“ par dažādām eksperimentu problēmām. 1641. gadā zinātnieka veselība strauji pasliktinājās, un 1642. gada 8. janvārī viņš mira savā villā „Villa il Gioiello” (Pērle) Arčetri, Florences pievārtē.

Darbi:

  • „Mazie hidrostatiskie svari“ (La bilancetta, 1586.) - metālu un dārgakmeņu blīvuma noteikšanas problēmu risināšana.
  • „Par kustību“ (De Motu, 1590.) - kritiski aplūkota Aristoteļa mācība par ķermeņu krišana. Vēlāk uz šī pētījuma pamata viņš noformulēja likumu par krītoša objekta veiktā ceļa proporcionalitāti krišanas laika kvadrātam (Aristotelis uzskatīja, ka bezgaisa telpā objekta krišanas ātrums pieaug bezgalīgi, un smagāki priekšmeti krīt ātrāk).
  • „Mehānika“ (Le Meccaniche, 1594.) – vienkāršo mehānismu darbības teorijas pamati, par pamatjēdzienu nemot spēka momentu.
  • „Zvaigžņu vēstnesis“ (Siderius Nuncius, 1610.) – astronomisko pētījumu un atklājumu, izmantojot teleskopu, apkopojums. „Zvaigžņu vēstnesī“ Galilejs konstatēja, ka Mēness ir maza planēta, kas riņķo ap Zemi, Piena ceļš ir milzīgs zvaigžņu kopums, nevis miglājs; atklāja Jupitera pavadoņus un fiksēja Venēras fāzes, kas nozīmēja tikai vienu: Venēras riņķošanu ap Sauli un izmaiņas Zemes un Venēras stāvoklī, attiecībā pret Sauli. Astronomijā tas bija apvērsums. Sākumā, balstoties uz vispārpieņemto Aristoteli, Galilejam oponēja vācu astronoms Horke Martins un itāļi Kolombe un Sicci Frančesko, taču visai drīz viņa atklājumu apstiprināja Keplers Johanness Bohēmijā un Peiresks Francijā.
  • „Pārspriedumi par ūdenī ievietotiem ķermeņiem“ (Discorso intorno alle cose, che stanno in su l'aqua, 1612.) - matemātiski pamatoja Arhimēda likumu un pierādīja, ka Aristoteļa doma, ka ķermeņu grimšana atkarīga no to formas, ir kļūdaina.
  • „Pārbaudes akmens“ (Il Saggiatore, 1623.) – pastāvošās zinātnes metožu un kolēģu kritika.
  • „Dialogi par divām svarīgākajām pasaules uzbūves sistēmām – Ptolemeja un Kopernika“ (Dialogo sopra i due massimi sistemi del mondo ptolemaico e copernicano, 1632.) – Dialogi starp heliocentrisma un ģeocentrisma piekritējiem, autoram it kā ieturot neitrālu pozīciju, taču viņa simpātijas lasītājā šaubas nerada.
  • „Sarunas par divām zinātnēm, kas attiecas uz mehāniku un krišanas likumiem, un to matemātiskais pamatojums“ (Discorsi e dimonstrazioni mathematiche intorno à due nuove scienze attenenti alla meccanica ed movimenti locali, 1637.) – Dialogu turpinājums sattīstot tālāk diskusiju starp „vecās“ un „jaunās“ zinātnes pārstāvjiem, izklāstot jaunākās autora atziņas, kas skāra dažādākās fizikas problēmas, it sevišķi dinamiku.

Mīts, ka it kā pametot inkvizīcijas telpas, Galilejs teicis: „Un tomēr viņa griežas!“, radies 1757. gadā, kad to izdomājis žurnālists Džuzepe Baretti.

Literatūra par šo tēmu

  • Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 136. lpp.

  • Biagioli, Mario. Galileo, Courtier: The Practice of Science in the Culture of Absolutism. Chicago: University of Chicago Press, 1993
  • Brodrick, James, S.J. Galileo: the man, his work, his misfortunes. London: G. Chapman, 1965
  • Drake, Stillman (translator). Dialogue Concerning the Two Chief World Systems. Berkeley, CA: University of California Press. 1953
  • Drake, Stillman. Discoveries and Opinions of Galileo. New York: Doubleday & Company. 1957 ISBN 0-385-09239-3
  • Drake, Stillman. "Galileo's Discovery of the Law of Free Fall". Scientific American v. 228, #5, 1973, pp. 84–92.
  • Drake, Stillman. Galileo At Work. Chicago: University of Chicago Press. 1978 ISBN 0-226-16226-5
  • Drake, Stillman, and O'Malley, C.D. (translators). The Controversy on the Comets of 1618. Philadelphia, PA: University of Philadelphia Press. 1960
  • Feyerabend Paul. Against Method. - London: Verso, 1993
  • Finocchiaro, Maurice A. The Galileo Affair: A Documentary History. Berkeley, CA: University of California Press. 1989 ISBN 0-520-06662-6.
  • Lattis, James M. Between Copernicus and Galileo: Christopher Clavius and the Collapse of Ptolemaic Cosmology, Chicago: the University of Chicago Press, 1994
  • Langford, Jerome K., O.P. Galileo, Science and the Church, third edition, St. Augustine's Press. 1998 ISBN 1-890318-25-6
  • Redondi Pietro. Galileo Heretic. / Translated by Raymond Rosenthal. - Princeton University Press, Princeton, NY, 1987, ISBN 0-691-02426-X
  • The Church and Galileo. / McMullin, Ernan, ed. - University of Notre Dame Press: Notre Dame, 2005, ISBN 0-268-03483-4

  • Хал Хеллман. Великие противостояния в науке. Десять самых захватывающих диспутов - Глава 1. Урбан VIII против Галилея. – Москва, «Диалектика», 2007. ISBN 0-471-35066-4
  • Мессори В. Черные страницы истории Церкви. - Караганда, 1999
  • Фантоли А. Галилей. В защиту учения Коперника и достоинства Святой Церкви. - Москва, 1999
  • Шрейдер Ю. А. Галилео Галилей и Римо-Католическая Церковь. // Вестник истории естествознания и техники. 1993, N. 1.
  • Выгодский М. Я. Галилей и инквизиция. - Москва-Ленинград, 1934
  • Фейерабенд П. Галилей и тирания истины. // НГ-наука. Июль 1998
  • Кузнецов Б.Г. Галилей. - Издательство Академии наук СССР: Москва, 1964. 328 стр.

Resursi internetā par šo tēmu