Abubacers

No ''Vēsture''
(Pāradresēts no Ibn Tufeils)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Abū Bakrs Ibn Tufails, pilnā vārdā Abū Bakrs Muhammads ibn Abd al-Maliks ibn Muhammads ibn Tufails al-Kaisī al-Andalūsī, latinizētā forma: Abubacers (أبو بكر محمد بن عبد الملك بن محمد بن طفيل القيسي الأندلسي - Abū Bakr Muḥammad ibn ʿAbd al-Malik ibn Muḥammad ibn Ṭufaīl al-Qaīsī al-Andalusī, lat. Abubacer Aben Tofail, ~1110–1185) - filosofs (Magribas falsafu skolas pārstāvis), dabaszinātnieks, ārsts, valstsvīrs.

Dzimis ap 1110. gadu Vadi-Ašā pie Kadisas (Granādas emirāts). Brieduma gados bija ārsts, tad Granādas emīra, velāk Tanžeras emīra Abu Saīda sekretārs. 1154. gadā kļuva par Almohadu galma vezīru, vienlaikus būdams kalifa Abu Jakuba Jūsufa al Mansūra (1163–1184) privātārsts. Kā ievērojams prātnieks un politiķis bija pazīstams ar lielāko daļu tā laika Andalūzijas zinātnieku. Ap 1169. gadu iepazinās ar Ibn Rušdiju, ar kuru izveidojās cieša draudzība un sadarbība. Miris Marakešā 1185. gadā.

Savā pasaules skatījumā ļoti iespaidojies no Avicennas. Kā tas bija raksturīgi viduslaiku arābu kultūrai, ibn Tufails bija izteikti vispusīgs domātājs – viņš interesējās gan par medicīnu, gan matemātiku, astronomiju, dzeju utt. Sarakstījis divus nopietnus traktātus par medicīnu. Savos komentāros Aristotela "Meteoroloģijai" Ibn Rušdijs min, ka Ibn Tufails sarakstījis ievērojamu darbu par "pasaules apdzīvotajiem un neapdzīvotajiem apgabaliem", bet komentārā Aristotela "Metafizikai" ļoti slavē ibn Tufaila oriģinālo skatījumu "debesu ķermeņu uzbūves un kustības jautājumos". Arī Al Bitraudži piemin, ka ibn Tufails izveidojis pats savu kosmoloģijas teoriju, kas "brīva no kļūdām", un piedāvā no Ptolemaja kardināli atšķirīgu pieeju. Taču vislielāko interesi ibn Tufails jutis par filosofiju, īpaši pievēršoties izziņas procesam. Turpināja Al Kindi iezīmēto pozīciju, kas liek filosofam nošķirties no pārējās sabiedrības, kurai nav lemts iepazīt izziņas prieku un pietuvoties patiesām zināšanām. Vienīgais viņa darbs, kas saglabājies līdz mūsu dienām, ir "Haijī, Jakzana dēls" (حي بن يقظان, pilns nosaukums: "Traktāts "Haijī, Jakzana dēls" par austrumu gudrību noslēpumiem, kurus no esības graudiem nošķīris savos izteikumos filosofu tēvs imams Abū Alī ibn Sīna, zinošā domātāja Abū Bekra ibn Tufaila pierakstīts"), ārkārtīgi populārs laikabiedru vidu un kopš XVII gs. tulkots gandrīz visās Eiropas valodās.

Literatūra par šo tēmu

  • Seyyed Hossein Nasr, Oliver Leaman. History of Islamic Philosophy. - Routledge, 1996, ISBN 0415131596

  • Ulrich Rudolph. Islamische Philosophie. Von den Anfängen bis zur Gegenwart. - Verlag C. H. Beck: München, 2004, S. 65-69. ISBN 3-406-50852-9
  • Abū Bakr Ibn Tufail. Der Philosoph als Autodidakt, Hayy ibn Yaqzan. / Übers. u. hrsg. v. Patric O. Schaerer. - Meiner: Hamburg, 2004, ISBN 978-3-7873-1797-4

  • Ибн-Туфейль. Повесть о Хайе, сыне Якзана. - Книга: Москва, 1988
  • Ибн-Туфейль. Роман о Хайе, сыне Якзана. // Избранные произведения мыслителей стран Ближнего и Среднего Востока. - Москва, 1961
  • Игнатенко А.А. Ибн-Туфейль: Робинзонада разума. // Игнатенко А.А. В поисках счастья. - Москва, 1989

Resursi internetā par šo tēmu