Jezuīti

No ''Vēsture''
(Pāradresēts no Jezuītu ordenis)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Jēzus sadraudzības emblēma

Jēzus sadraudzība jeb Jēzus biedrība (lat. Societas Jesu, saīsinājums SJ) - Romas Katoļu Baznīcas regulārklēriķu biedrība, kas izveidotjusies 1534. gadā Parīzē no teoloģijas studentu domu biedru grupas Ignācija no Lojolas vadībā. Kanoniski biedrību apstiprināja 1540. gada 27. septembrī pāvests Pāvils III (Paulus III) ar bullu "Regiminis militantis ecclesiae". Biedrība saņēma privilēģijas, kas deva pilnīgu neatkarību no visiem vietējiem laicīgajiem un garīgajiem vadītājiem. No citām regulārklēriķu apvienībām Jēzus biedrību atšķir īpašais, ceturtais svētsolījums (bez paklausības, nabadzības un šķīstības solījumiem, kas tiek doti visos katoļu ordeņos un kongregācijās), kas paredz nododot sevi pilnīgā pāvesta rīcībā. Biedrības moto: "Viss lielākam Dieva godam" (lat. Omnia ad maiorem Dei gloriam, saīsinājums: OAMDG).

Organizācija ir nevis mūku ordenis, bet regulāro klēriķu apvienība (societas clericorum regularum) - biedrības biedri nevalkā speciālus mūku tērpus (habitus), bet ģērbjas vienkāršā garīdznieka tērpā (sutana, apmetnis vai mētelis, birete). Atšķirībā no uz kontemplatīvo dzīvi orientētajiem katoļu garīgajiem ordeņiem, Jēzus biedrības specifika ir izteikta atvērtība sekulārās dzīves procesiem, aktīva sadarbība ar ārpus reliģiskās apvienības stāvošām personām. Lūgšanas jezuīti lasa nevis korī, bet individuāli, biedriem nav arī kopēju, visiem saistošas gavēņu un grēku nožēlas prakses. Locekļi nav tiesīgi ieņemt augstus amatus nedz Baznīcas institūcijā, nedz arī sekulārajās sfērās. Biedrības uzbūve, tās centralizētā vara un biedru mobilitāte, kā arī izteikti internacionālais sastāvs un elastība jaunu darbības sfēru apguvē (sevišķi svarīga ir Jēzus biedrības darbība izglītības un zinātnes jomā) ir iezīmes, kas izceļ Societas Jesu uz pārējo reliģisko organizāciju fona.

Biedrību veido 10 asistences, kurās apvienotas 92 provinces un 13 atkarīgie reģioni 127 valstīs. Centrāleiropas asistenci (ECE) veido 5 provinces: Lietuva-Latvija, Vācija, Austrija, Šveice un Ungārija. To vada ģenerālis (vēlēta amatpersona) ar rezidenci Romā, un kura pienākumus. Hierarhijas rangā nākošie ir asistenti, kas ir atbildīgi par noteiktiem pasaules apgabaliem un darba jomām. Svarīgākos visu biedrību skarošos jautājumus lemj Ģenerālā kongregācija, kuru veido provinciāli (provinču vadītāji) un no katras provinces ievēlēti delegāti. Sadraudzības vēsturē sasauktas 34 šādas kongregācijas. Saskaņā ar iekšējo reglamentu, katram provinciālam vismaz reizi mēnesī jāapspriežas ar četriem vai pieciem padomdevējiem, sauktiem par "konsultantiem". Ik pēc četriem gadiem notiek provinču krongregācijas. Biedrība veidota kā misionāru apvienība: biedrības biedri ilgstoši neuzturas vienā vietā un parasti neuzņemas draudzes vadību. Tāpēc biedrībai nav klosteru šī vārda tradicionālajā izpratnē, bet gan mājas, rezidences, kolēģijas, universitātes, un jezuīta aicinājums paredz gatavību dzīves un darbības vietu nekavējoties mainīt. Otrs tikpat svarīgs jezuītu darbības virziens, kas cieši saistīts ar pirmo, ir izglītība. Pēc savas dibināšanas līdz pat mūsdienām biedrība kļuva par lielāko mācību organizāciju, jo divas trešdaļas no tās iestādēm bija skolas un universitātes, četras piektdaļas no tās locekļiem – studenti un pasniedzēji. Līdz ar to gandrīz vai no biedrības dibināšanas laikiem pastāv nerakstīts likums, ka nav iespējams iestāties biedrībā, ja kandidātam nav kā minimums vismaz maģistra grāda kādā zinātnē. Kā spiests atzīt viens no jezuītu kritizētājiem Latvijā Dr.theol., R.E. Feldmanis: "Eiropas zemēs viņi bija skolu dibinātāji, audzināšanas iestāžu pārzinātāji, jaunatnes satvērēji, jaunatnes audzinātāji, pārliecinātāji ticībā, grāmatu iespiedēji."[1]

Biedrības dibinātāja Ignācija Lojolas miršanas brīdī 1556. gadā tajā bija apmēram 1000 jezuītu. Kontrreformācijas laikā jezuīti parādās kā ietekmīgs, redzams politisks spēks ar kardināli jaunu, modernu darbības stratēģiju un taktiku. Taču to darbību, atbilstoši virknei kultūrvēsturiski radušos priekšnoteikumu, nav iespējams vērtēt šauri viennozīmīgi: jezuītu attiecības ar vietējo sabiedrību veidojās katru reizi citādi. Iedziļinoties atsevišķu provinču vēsturēs, iespējams secināt, ka katrā gadījumā priekšplānā izvirzījušies citi spēka pielikšanas punkti un akcentēti atšķirīgi motīvi kalpošanas idejā. Savdabīgās attiecībās jezuītu misionāru konfrontācija ar protestantismu veidojās attālajos reģionos Āzijā, Āfrikā un Amerikā. Arī Eiropā jautājums nebūt nav tik vienkāršs (piemēram, jezuītu attiecības ar Krievijas impērijas valdības diktētajām nostādnēm, kas bija izteikti sarežģītas). Mākslas vēsturnieks Džefrijs Čips Smits (Smith) atsakās lietot “kontrreformācijas” jēdzienu saistībā ar jezuītiem pat Vācijā, – zemē, kur, liktos, šāds attiecību noformējums ir absolūti neizbēgams. Vēsturnieks parāda, ka, protams, bija atsevišķi pasākumi, ko Vācijas teritorijā jezuīti vērsa pret protestantiem, taču uzsver, ka biedrības galvenie darbības principi nav reducējami uz protestantisma apkarošanu, norādīdams uz neskaitāmām citām aktivitātēm (izglītības, pastorālās aprūpes, valodniecības, zinātnes, teātra, mūzikas un citās jomās), kur abu konfesiju ceļi nekrustojās. Tāpat Gevins Aleksandrs Beilijs (Bailey), cenšoties rast atbildes tam, cik liela ir Jēzus biedrības loma un interese konfesionālajos ķīviņos, akcentē faktu, ka jezuītu pasūtītie un veidotie tēlotājas mākslas darbi (sevišķi monumentālā glezniecība) neatspoguļo tik daudz pretestību protestantu reformācijai, cik vēlmi redzēt atjaunotu, spēcīgu un plaukstošu katoļu Baznīcu un Renesanses vērtību tālāku attistību. Tāpēc, meklējot iespējami korektāko apzīmējumu, kas raksturotu šo pasaules uzskatu sadursmi un ietvertu visplašāko Latvijas teritorijā sastopamo parādību spektru, mākslas vēsturniece Ogle K. domā, ka visatbilstošākais ir jēdziens “rekatolizācija”.[2]

1773. gada 23. jūlijā pāvests Klements XIV (Clemento XIV), politisku motīvu, īpaši Spānijas galma izdarītā spiediena, ietekmē izdeva brevi Dominus ac Redemptor par Jēzus biedrības aizliegšanu. Uz šo laiku tā bija izaugusi līdz 23 000 locekļiem. Atšķirībā no citām pāvesta bullām, kas stājas spēkā no to pasludināšanas brīža, šis dokuments kļuva saistošs tikai pēc nolasīšanas katrā atsevišķā rezidencē un tikai tās teritorijā. Līdz ar to bija iespējama situācija, kad dažās valstīs jezuīti varēja darbību turpināt. Piemēram, pāvesta breves izsludināšanu savā valstī noliedza Krievijas imperatore Katrīna II (Екатерина II) un līdzīgi rīkojās, piemēram, Prūsijas karalis Frīdrihs II (Friedrich II). Jēzus biedrību atjaunoja pāvests Pijs VII (Pius VII) 1814. gada 7. augustā un tā turpina savu darbību līdz mūsu dienām.

Skat. arī: jezuītu relācijas

Atsauces un paskaidrojumi

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens, Rīga, 2001., 175. lpp.
  • Jezuīti 20. gadsimtā. - Rīga, 2005. ISBN 9984-19-567-8
  • Svētceļnieka piezīmes. Ignācija Lojolas autobiogrāfija. - Rīga, 2002.
  • Boiko Mārtiņš. Jezuīti: mentalitāte un mantojums. // Kultūras Forums, 2005. gada 13.-20. maijs, Nr.18 (148)
  • Grosmane Elita. Jezuīti un Kurzemes tēlniecība. / Kurzemes baroka tēlniecība: 1660–1740. - Rīga: Jumava, 2002.
  • Ogle K. Jēzus biedrības ieguldījums Kurzemes un Zemgales hercogistes mākslas mantojumā. // Ventspils muzeja raksti. V, 2006., 167.-199. lpp.
  • Valdis Francisks Plenne (Trufanovs). Jēzus biedrības darbība izglītības veicināšanā Latvijas teritorijā (16. gs. beigās–19. gs. sākumā). // Latvijas arhīvi. Latvijas arhīvi. 2002. Nr.1. 24.-37. lpp.

  • Henri Lutteroth. La Russie et les jesuites de 1772 a 1820. Paris, 1843
  • Tolstoi, Le Catholicisme Romain en Russie. Paris, 1863-1864
  • Pollard A. F., The Jesuits in Poland. Oxford, 1892

  • Мишель Леруа. Миф о иезуитах: От Беранже до Мишле. - Москва: Языки Славянской Культуры, 2001
  • Самарин. Ответ иезуиту отцу Мартынову. // День. 1865, № 45-52
  • Морошкин. Иезуиты в России. СПб., 1867-1870
  • Щебальский. Виленский унив. и иезуиты. // Наше Время, 1860, № 3
  • Любович. К истории И. в литовско-русских землях в XVI в. Варшa, 1888
  • Сапунов A., Заметка о Коллегии и Академии И. в Полоцке. Витебск, 1890
  • Дубровская Д.В. Миссия иезуитов в Китае. Маттео Риччи и другие (1552-1775 гг.) - Институт востоковедения РАН: изд. "Крафт+": Москва, 2000 - 256 с. ISBN 5-89282-164-1

Resursi internetā par šo tēmu