Kalīfs

No ''Vēsture''
(Pāradresēts no Kalifs)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Kalīfs (ar. خليفة, halīfa - "pēctecis"; no halifat ar-rasul Allah - pēctecis, mantinieks; an. caliph, vc. Kalif, kr. халиф, калиф) - no imamu vidus ievēlēts visas musulmaņu kopienas (umma) garīgais vadonis un kalifāta laicīgais valdnieks laikā no 630. līdz 1924. gadam. Sākotnēji kalifu vēlēja ummas padome, kuru veidoja cilšu un klanu vadoņi, muhadžīru (izceļotāju no Mekas) priekšstāvji, kā arī ansaru (to Medinas iedzīvotāju, kas uzņēma un atbalstīja pravieti ar tā sekotājiem, kas bija ieradušies no Mekas, pēcteči) priekšstāvji, vēlāk tikai musulmaņi ar nevainojamu reputāciju un augsti izglītoti islāma tiesībās, t.i. garīgie līderi.

Saskaņā ar islāma tiesībām (al Mavardi 974-1058) kalīfu varēja vēlēt kopiena, vai iecelt iepriekšējais kalīfs (šādā gadījumā kopienas elites pārstāvji tikai apstiprināja lēmumu). Atkarībā no konkrētā laika un sociālās grupas teoloģiskajiem uzskatiem, atšķīrās arī traktējums, kas var būt kalīfs un kāds ir tā statuss, piemēram, šiīti uzskatīja, ka kalīfs var būt tikai tiešais Muhameda znota Ali un meitas Fatimas pēcnācējs, apveltīts arī ar maksimumu laicīgās varas. Savukārt sunnītu vairākums pieturējās pie viedokļa, ka uz šo titulu var pretendēt jebkurš no seīdiem vai Muhameda tuvāko līdzgaitnieku pēctečiem, un tam nav nekādu īpašu privilēģiju Dieva vārdu skaidrošanā, kas ir teologu Mekā un Medinā prerogatīva.

Kalīfs nebija valdnieks vispārpieņemtā izpratnē, un viņa kā pravieša Muhameda varas mantinieka (bet Muhamedam, kā pravietim, Dievs uzticējis garīgo, likumdošanas un izpildvaru) varas absolūtisms paredzēja pienākumu pildīt islāma likumus, kas pastāvēja ārpus tā gribas, un kuru interpretācijai kalīfam nebija nekādu īpašu privilēģiju – visai tā darbībai jābūt orientētai uz tādu apstākļu radīšanu, kuros būtu iespējama un garantēta islāma ievērošana. Attiecīgi, kalīfam bija jābūt ar augstu morāli, bet tā politiskajai darbībai – strikti atbilstošai islāmā valdošajiem priekšstatiem un normām.

Ja kalīfs neievēroja islāma likumus (ļaudīm nevis jāizdomā likumus, bet jāpiemēro Dieva dotos likumus ikdienas dzīvei), vai sociālā un politiskā kārtība tiem neatbilda, pavalstniekiem bija visas tiesības apšaubīt tā leģitimitāti un pat gāzt no troņa. Praksē valdošā elite varas leģitimitātes apšaubīšanas mēģinājumus uztvēra kā dumpi un ar spēku tos apspieda. Kalīfa kā likumdevēja vara bija visai ierobežota, tam atstājot galvenokārt politiku kā darbības sfēru (kur tā bija neierobežota tik tālu, cik nenonāca pretrunā ar reliģiskajiem principiem), un tikai pēc Abāsīdu nākšanu pie varas, kalīfi sāka iejaukties arī teoloģiskajos jautājumos.

Pēc t.s. Arābu kalifāta (630-1258) pirmajiem četriem "īstenajiem" kalīfiem tituls kļuva nosacīti mantojams (vēlēja no mirušā kalīfa tuvāko radinieku vidus) un viena otru secīgi nomainīja Umaijadu jeb Damaskas (661-750), Abāsīdu jeb Bagdādes (750-1258) un Osmaņu (1517-1924) kalīfu dinastijas, kā arī izveidojās vairāki separāti kalifāti: Fatimīdu kalifāts Ziemeļāfrikā (909-1171), Abāsīdu kalifāts Ēģiptē (1261-1517), Umaijadu kalifāts Spānijā (756-1031), Kordovas kalifāts (916-1031), Sokoto kalifāts Nigērijā (1804-1903) u.c., nemaz nerunājot par atsevišķu sektu līderu pretenzijām uz kalīfa titulu. 1924. gadā pēc Mustafas Kemala Ataturka rīkojuma, kalīfa statuss tika likvidēts.

Pirmie "īstenie" kalīfi

  • Abū Bekrs ibn Usmans (632-634)
  • Omārs I ibn al Hatābs (634-644)
  • Osmāns ibn Afāns (644-656)
  • Alī ibn Abū Talibs (656-661)
  • Hasans ibn Alī (661) - pēc Alī nogalināšanas par kalīfu ievēlēja tā dēlu Hasanu, taču pēc sakāves cīņā ar vietvaldi Sīrijā Muaviju, Hasans atteicās no titula.

Literatūra par šo tēmu

  • Latviešu valodas vārdnīca: A-Ž. / Atb. red. D. Guļevska. — Avots, Rīga, 1998, 356. lpp.
  • Svešvārdu vārdnīca. / red. Baldunčiks J., Pokrotniece K. — Jumava, Rīga, 2005., 641. lpp.
  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 84. lpp.

  • Patricia Crone, Martin Hinds. God's Caliph : Religious Authority in the First Centuries of Islam. - Cambridge University Press: Cambridge, 1986 - 164 pages, ISBN 0521674484
  • Sowerwine E. James. Caliph and Caliphate. - Oxford University Press: Oxford, 2010. ISBN 9780199806003

  • Bernard Lewis. Die politische Sprache des Islam. - Europäische Verlagsanstalt: Berlin, 1991 - 257 Seiten, ISBN 3434461035
  • Tilman Nagel. Staat und Glaubensgemeinschaft im Islam. Geschichte der politischen Ordnungsvorstellungen der Muslime. Bd. 1-2 - Artemis: Zürich-München, 1981. ISBN 3760845312

  • Фильштинский И.М. История арабов и халифата (750-1517 гг.). - Муравей-Гайд: Москва, 1999 - 384 с. ISBN 5-89737-038-9
  • Фильштинский И.М. Арабы и Халифат. - Ломоносовъ, 2015, - 296 с. ISBN 978-5-91678-264-6
  • Бартольд В.В. Сочинения. Том 6. Работы по истории ислама и Арабского халифата. - Восточная литература РАН: Москва, 2002. - 784 с. ISBN 5-02-018109-9
  • Кеннеди Хью. Двор халифов / пер. с англ. Н. Тартаковской. - АСТ: Москва, 2007, - 413 с., ISBN 978-5-17-039643-6
  • Беляев Е.А. Арабы, ислам и арабский халифат в раннее средневековье. - Наука: Москва, 1966 - 280 с.

Resursi internetā par šo tēmu