Kartūziešu ordenis

No ''Vēsture''
(Pāradresēts no Kartēziešu ordenis)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Kartūziešu habits

Kartūzieši (lat. Ordo Cartusiensis, saīsināti: OCart) ir Romas Katoļu baznīcas mūku eremītu ordenis.


Moto: Stat crux dum volvitur orbis (Kamēr zeme griežas, krusts stāv).


1084. gadā Bruno no Ķelnes ar sešiem biedriem uzsāka vientuļnieku dzīvesveidu Šartrēzes (fr. La Chartreuse) kalnājā netālu no Grenobles Francijā (ordeņa nosaukums cēlies no latīniskā Šartrēzes nosaukuma Cartusia). Ar Grenobles bīskapa Hugo atļauju, Bruno un viņa biedri sāka sev celt klostera kopienas ēkas un baznīcu. Visas telpas bija savienotas ar krusta eju. Klosteris auga un vēlāk tika saukts par Lielo Šartrēzi (fr. La Grande Chartreuse). 1127. gadā, vadoties pēc Bruno atstātā dzīvesveida un paradumiem, tika uzrakstīta kopienas pirmā regula, ko 1133. gadā apstiprināja pāvests Inocents II. 1170. gadā pāvests Aleksandrs III kopienu atzina par ordeni. 1145. gadā tika dibināta kartūziešu mūķeņu kongregācija. Mūki dalās 3 kategorijās:

  • priesteri
  • brāļi
  • donāti

Raksturīga dziļa lūgšanas dzīve, vientulība un sevis pilnīga atdošana Dieva rokās. Kartūziešu priesteri katru dienu lūdz senā parauga "stundu lūgšanu", kura sastāv no 8 diennakts lūgšanu laikiem: Matutins, Laudes, Prima, Terca, Seksta, Nona, Vesperes un Kompletorijs. Diena klosterī beidzas 18:40 un sākas 10:40. Ir divi četrstundīgi laiki miegam - dienas beigās un naktī starp 1:40 un 5:40. Katru rītu paredzēts laiks kontemplācijai. 7:00 kopīga 15 minūšu adorācija un pēc tās kopīga mise. Tālākās dienas 8 stundas tiek pavadītas pārmaiņus lūgšanā, studijās un saimnieciskos darbos. Ir divi ēšanu laiki - pusdienas un vakariņas, - kuras katrs ēd atsevišķi. Kopīgas pusdienas ir tikai svētdienās. Vienreiz nedēļa priesteriem paredzēta kopīga četru stundu pastaiga, kas ir vienīgā reize, kad iespejams savā starpā sarunāties. Nodarbojās ar amatniecību, bija plaši pazīstami grāmatu pārrakstītāji, ar bagātām klosteru bibliotēkām.

Ordeņa uzplaukums vērojams XVI gs. kad tam visā Eiropā piederēja aptuveni 196 klosteri. Reformācijas aizsāktajos ticības karos tikai Francijā vien hugenoti nopostīja 94 klosterus. Taču jau XVII gs. ordenis saimniekoja 173 klosteros. Franču revolūcijas laikā (1789.-1794.) mocekļa nāvē mira 51 kartūziešu mūks, daudzi klosteri, t.sk. Lielais Šartrēzes klosteris tika slēgti. Šobrīd pasaulē ir 19 vīriešu un 5 sieviešu klosteri ar apmēram 400 mūkiem un 75 mūķenēm. Kartūzieši ir vienīgais mūku ordenis, kas līdz mūsdienām saglabājis stingri kontemplatīvu un no ārpasaules nošķirtu dzīvesveidu.

Romas katoļu Baznīcā vispārpieņemtā lūgsna Esi sveicināta, Marija (Ave Maria) nāk no kartūziešu ordeņa, kurš pirmais to izplatīja visā baznīcā. Pamatā tai ir lūgsna Sancta Maria, ora pro nobis ("Svētā Marija, lūdz par mums"), kura pirmo reizi avotos parādās XIII gs. kartūziešu breviārā (lūgšanu grāmatā). Nākamā gadsimta laikā kartūziešu breviāros formulējums attīstās: Ora pro nobis peccatoribus. Amen. ("Lūdz par mums grēciniekiem. Amen."), parādās arī vēršanās: Mater Dei ("Dieva māte") pēc "Marija". Visbeidzot, ap 1350. gadu kartūziešu breviārā parādās formulējums: Nunc et in hora mortis. Amen. ("Tagad un mūsu nāves stundā. Amen.").

Papildus

  • Liķieris Chartreuse Verte. Recepti 1605. gadā radījuši Lielā Šartrēzes klostera mūki, taču dzēriens plašākai sabiedrībai kļuva pieejams tikai 1848. gadā. Vēl šodien receptes nianses kā noslēpumu glabā trīs mūki, tomēr liķiera pamatsastāvs ir zināms: par pamatu tiek ņemts vīnogu brendijs, kas tiek aromatizēts ar aptuveni 130 zāļaugiem un citiem augu valsts produktiem. Tāpēc šim liķierim ir piesātināta, svaigi zaļa krāsa, spēcīgs augu aromāts un viegla tekstūra. Dzēriena saldums ir lieliski sabalansēts ar zāļu rūgtumu un lielo alkohola saturu (55%). Ir arī dzeltenā šartrēze – mazāk stipra (40% alkohola) un saldāka.
  • Kartūziešu jeb Andalūzijas zirgi. Spānijas Andalūzijas provinces kartūziešu mūki selekcionēja no Ibērijas (spāņu vietējiem) zirgiem un berberu zirgiem, kurus Ibērijas pussalā ieveda mauri jājamzirgu šķirni. t.s. andalūziešus. XV gs. audzētavas tika nodibinātas klosteru paspārnē Terezā, Seviljā un Kazallo. Andalūzijas zirgi, dēvēti arī par Tīršķirnes spāņu zirgiem (Pura Raza EspanolPRE, zināmi arī ar citiem nosaukumiem: Ibērijas jājamzirgs, Ibērijas kara zirgs, Jennet, Ginete, Lusitano, Alter Real, Carthusian, spāņu zirgs, Portuguese, Peninsular, Castilian, Extremeno, Villanos, Zapata, Zamaranos) augsti vērtēti Eiropas karaļnamos un augstmaņu vidū, pateicoties to skaistajām formām un lieliskajiem fiziskajiem dotumiem. Kartūziešu zirgi izceļas ar savu ārieni: parasti tie ir sirmā vai gaiši pelēkā krāsā, retāk bēri vai dūkani. Tie ir kompakti, proporcionāli veidoti zirgi, skausta augstums ir 155-160 cm. Krēpes un aste ir bagātīgi apmatoti. Plakana vai nedaudz ieslīpa deguna forma, mazas ausis, galva novietota uz masīva kakla. Krūtis ir platas, krusti lēzeni. XIX gs. šī šķirnes tīrība tika apdraudēta, kad Napoleona armija konfiscēja lielu skaitu šo zirgu. Tikai vienu ganāmpulku kartūziešu brāļiem izdevās paslēpt un vēlāk izmantot šķirnes atjaunošanai. 1832. gadā Spānijas zirgu populāciju piemeklēja epidēmija, kā rezultātā izdzīvoja tikai Kartujas klostera andalūzieši. Līdz par 1962. gadam andalūziešu eksports bija aizliegts.

Resursi internetā par šo tēmu