Katapulta

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Katapulta (no sgr. καταπέλτης, katapeltēs - "pret vairogu"; lat. catapulta, an. catapult, vc. Katapult, kr. катапульта) - no V. gs. p.m.ē. līdz XV gs. mehāniskās artilērijas iekārta, paredzēta akmeņu, šķēpu u.c. par šāviņiem izmantojamu smagu priekšmetu mešanai lielā attālumā, lai sadragātu pretinieka ierindu vai aplenktās fortifikācijas būves.

Šāda tipa militārā tehnika parādījās Sicīlijā, tirāna Dionīsija I valdīšanas laikā (405.-367. g. p.m.ē.), pie tam, kas interesantākais, tika izgudrota mērķtiecīgi, monarham izveidojot īpašas militārās darbnīcas, kurās darboties tika noalgoti labākie tehniķi un metemātiķi no visas antīkās pasaules. Pirmajām katapultām par pamatu kalpoja klasiskais šaujamloks, palielināts un nostiprināts uz lafetes. Šis katapultu tips, kas šāva milzu bultas, savas konstrukcijas pilnību sasniedza skorpionos u.c. vēlākos modeļos. Nākamais solis bija atteikšanās no loka atsperes par labu pinuma tipa (t.s. torsionu) konstrukcijai, kuru darbināja virvju tauvas, kas savērpjoties, uzkrāja kinētisko enerģiju un, atbrīvojot, piešķīra metamajam lādiņam nepieciešamo paātrinājumu. Katapultas iedalījās divos pamattipos: bultas šaujošajās un akmeņu metamajās iekārtās. Uz lingas principa konstruētās sengrieķu palintononas (romiešiem ballistas) spēja mest visai nopietna izmēra akmeņus (6-26 kg), spējot sadragāt pat mūrus. Senās Romas laikā ir bijuši mēģinājumi katapultas ieviest arī uz kara kuģiem, taču uz jūras šis ierocis nebija pietiekami efektīvs, jo šaušanas ātrums bija pārāk lēns un precizitāte pārāk maza (bija gandrīz neiespējami trāpīt pa pretinieka kuģi, kurš pārvietojas). Toties ļoti efektīvs šis ierocis izrādījās uz sauszemes - gan nocietinātu vietu aplenkumos, gan kā aizsardzības ierocis, izvietots uz aizsargmūru sargtorņu augšējām platformām. Vitrūvijs, kurš ievērojamu daļu savas dzīves pavadījis karadienestā Jūlija Cēzara armijā, ir atstājis lielisku traktātu, kā uzbūvēt katapultas un tās darbināt. Vegēcijs IV gs. beigās savā "Epitoma rei militaris" kā izplatītākās katapultas min fustibalas, arkiballistas un lingas katapultas, savukārt skorpionus, manuballistas un onagrus atzīst par maz zināmām. Katapultas praktiski izzuda agrajos viduslaikos, sabrūkot Romas impērijai - to uzbūvēšana un apkalpošana prasīja ievērojamas inženiertehniskās zināšanas, kādu jaunajās barbaru karalistēs nebija (te gan jānorāda, ka liela kalibra katapultas pārstāja izgatavot un izmantot jau impērijas beigu periodā, jo nebija neviena tehnoloģiski pietiekami attīstīta pretinieka, un vajadzība pēc šādas tehnikas zuda). Katapultu attīstību šajā laikā pieņents periodizēt:

  • 400.–550. gadi - smago ballistu panīkums;
  • 550.-850. gadi - mehāniskās artilērijas izzušana Eiropā, saglabājoties tikai Bizantijas impērijā;
  • 850.-1050. gadi - Eiropā atkal parādās no Bizantijas aizgūti arbaleti, arkiballistas un trebušē;
  • 1050.-1200. gadi - pateicoties sakariem ar Bizantiju un musulmaņu pasauli, strauja mehāniskās artilērijas atdzimšana Eiropā;
  • 1200.-1350. gadi - mehāniskās artilērijas ziedu laiki Eiropā, panīkums Bizantijā un islama pasaulē, springaldas atkalizgudrošana;
  • 1350.-1500. gadi - pakāpenisks mehāniskās artilērijas noriets.

Pirmās ziņas par katapultu izmantošanu mūsdienu Latvijas teritorijā sniedz Indriķa hronika, minot, ka 1206. gadā Rīgas karaspēks uzbrukuma Daugavas līvu Mārtiņsalas (Holme) pilij laikā “(..) kristieši (..) ar paterellām (..) svieda pilī liesmas un akmeņus (..)” un ieņēma pili, apspiežot līvu dumpiniekusi. Tajā pašā 1206. gadā Mārtiņsalas pili aplenca Polockas kņaza Vladimira spēki, kuru rīcībā bija katapulta. Līdz ar šaujampulvera parādīšanos, kopš XV gs. mehānisko artilēriju nomainīja uguns artilērija.

LIteratūra par šo tēmu

  • Gordon J.E. Structures, or why Things don't Fall Down. - Penguin Books: Harmondsworth, 1978

Resursi internetā par šo tēmu