Kembridžas skola

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Kembridžas skola - atkarībā no konteksta:

  • 1. Virziens XVII gs. britu filosofijā, kura pārstāvji īpašu vērību pievērsa Platona mācībai. Pretstatīja Bēkona un Hobsa empīriskajam materiālismam mācību par iedzimtajām idejām, interpretējot to Platona gnozeoloģijas un viduslaiku reālisma garā. Piemēram, R.Kedvorts (1617.-1688.) dievišķajam saprātam piemītošās patiesības un labuma mūžīgās idejas uzskatīja par cilvēka izteikto spriedumu un tā rīcības kritēriju. Ārējie priekšmeti ir tikai izziņas iemesls, bet nav tās avots. Daba ir harmoniska sistēma dievišķu mērķu realizēšanai. Kembridžas skolas galēji mistisko virzienu reprezentēja H.Mors (1614.-1687.), kurš (Bēmes un kabalistikas ietekmē) novērsās no karteziānisma metafizikas un pievērsās mistikai un maģijai. Tiek uzskatīta par vēlīnās renesanses izpausmi.
  • 2. Filosofiskās analīzes skola - britu neopozitīvisma paveids, - kuras pārstāvji uzskata filosofiju par dzīvās sarunvalodas, nevis "mākslīgo" valodu loģisko analīzi (atšķirībā no loģiskā pozitīvisma kā tāda). Analīzei jāizpaužas analizējamā jēdziena izteikšanā ar citu jēdzienu, kuram ir tas pats saturs, bet kurš izteikts citā formā un ar kuru nav domāts pirmais jēdziens. Šo virzienu izveidoja Dž.E.Murs, spilgtākie pārstāvji: Dž.Rails, Dž.Visdoms, M.Bleks u.c.
  • 3. Plašākā nozīmē tā dēvē filosofu grupu, kuri pieder pie dažādām filosofijas skolām, taču grupējas ap Kembridžas universitāti: S.D.Brouds, K.Popers, A.Aijers, Dž.Rails, M.Mastermans, R.Braitvaits, G.Bondi, A.Maršals u.c.

Literatūra par šo tēmu

  • Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 199. lpp.