Latifundija
No ''Vēsture''
Latifundija (lat. latifundium; no latus - "plašs" + fundus - "zemes īpašums") - Senajā Romā liela valsts vai privāta lauku lielsaimniecība, kas specializēta kādā vienā virzienā - vīnkopībā, olīvkopībā vai augļkopībā –, produkciju pārdodot. Saimnieciski autonomas: nodrošināja sevi ar nepieciešamāko lauksaimniecības un amatniecības produkciju. Pamata darbaspēks bija vergi. M.ē. pirmajos gadsimtos pakāpeniski sadalīja sīkākos koloniem iznomājamos zemes gabalos.
18.-19. gs. par "latifundijām" dažkārt dēvēja lielās plantācijas Amerikā.
Skat. arī: kvirītu īpašums, bonitārais īpašums, pekūnija, pekūlijs, agrārā saimniecība antīkajā pasaulē
