Svētās Romas vācu impērija

No ''Vēsture''
(Pāradresēts no Svētā Romas impērija)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Sacrum Imperium Romanum Nationis Teutonicae
Heiliges Römisches Reich Deutscher Nation
Wappen Kaisers Joseph II.png
pastāv: 962.-1806.
galvaspilsēta: Āhena
imperatori:
  • Otons I
Holy roman empire 1138 1254.jpg

Svētās Romas impērija jeb Vācu nācijas svētās Romas impērija (lat. Sacrum Imperium Romanum Nationis Teutonicae, vāc. Heiliges Römisches Reich Deutscher Nation) - feodāla valsts, vēlāk valstu savienība Centrāleiropā laikā no 962. gada līdz 1806. gadam. Valsti izveidoja Vācijas karalistes karalis Otons I, kurš, iekarojis Čehiju, Burgundiju, Nīderlandi, Šveici u.c. zemes kā arī lielāko daļu Apenīnu pussalas, kronējās kā Romas un franku imperators (lat. imperator Romanorum et Francorum) un deklarēja savus valdījumus kā Svēto Romas impēriju. Galvaspilsēta bija Roma, kurā kronējās visi imperatori līdz pat XVI gs., kaut imoperatoru rezidence un galms tur neatradās. Otons II Rudais (Otto II, 973.-983.) sāka sevi dēvēt par Romas imperatoru (lat. imperator augustus Romanorum). Sākot ar 1034. gadu valsti dokumentos sāka dēvēt par "Romas impēriju", bet sākot ar 1157. gadu nosaukumam klāt nāca "svētā" (lat. sacrum). Sākot ar 1254. gadu impēriju dokumentos sāka dēvēt Sacrum Romanum Imperium, bet imperatora Karla IV (1316.-1378.) laikā parādījās tā vāciskais ekvivalents Heiliges Römisches Reich.

Sākot ar XV gs., kad lielākā daļa nevācu zemju impērija bija zaudējusi, dokumentos pa laikam parādījās norāde par "vācu nāciju". 1512. gadā imperators Maksimilians I Habsburgs (1493.-1519.), uzstājoties Reihstāgā, pirmo reizi lietoja apzīmējumu "vācu nācijas svētā Romas impērija" (vāc. Heiliges Römisches Reich Deutscher Nation), kā arī sāka lietot titulatūru "Dei Gratia Romanorum Imperator, Semper Augustus, Germaniae Rex". Nebija kopīgas visas valsts pārvaldes un tiesu sistēmas, vienoti nodokļi un karaspēks. Augstākais pārvaldes orgāns bija Reihstāgs, kurā sanāca kopā visi impērijas kūrfirsti, ievēlēja imperatoru - pirmo starp līdzīgiem, - un lēma par svarīgākajiem impērijas jautājumiem. Savu zemju ietvaros impērijas magnāti bija mazāk suverēni. Impērijas tiesa vairāk risināja federācijas zemju un to firstu savstarpējos konfliktus. Katrā impērijas zemē bija sava kārtu pārstāvniecība - landtāgi. Pakāpeniski sairstot feodālajām attiecībām, 1648. gada Vestfāles miera līgums nostiprināja Svētās Romas impērijas pārtapšanu par suverēnu valstu konglomerātu. Lielāko tiesu dokumentos impēriju dēvēja par „Habsburgu nama mantojamiem valdījumiem“, kur praktiski suverēnie zemju monarhi skaitījās imperatora vasaļi. De iure impērija tika likvidēta 1806. gadā, Napoleona karu rezultātā.

Literatūra

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 52. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu