Verdzība

No ''Vēsture''
(Pāradresēts no Vergs)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Verdzība (angl., fr. servitude, an. slavery, vāc. Sklaverei, kr. рабство) – sociāli un juridiski beztiesisku cilvēku - vergu - atrašanās cita cilvēka īpašumā (kā kustamais īpašums), kurš tos izmanto darbā kādā tautsaimniecības nozarē vai atsevišķu darbu veikšanai. Sabiedrība, kurā ražošanas pamatā ir vergu darba spēks. Vergi (lat. servis, angl. slaves, vāc. Sklaven, kr. рабы) - personīgi atkarīgi cilvēki bez kādām politiskajām vai saimnieciskajām tiesībām, bieži vien pielīdzināmi kustamajam īpašumam.

Vēsturiski pastāvējuši virkne verdzības tipu, piemēram:

  • patriarhālā verdzība - kad cilvēks nav brīvs savā izvēlē, taču dzīvo īpašnieka ģimenē kā strādnieks, nesaņemot par darbu samaksu (tikai uzturu) un nevarot savu saimnieku pamest;
  • klasiskā verdzība - kur cilvēks beztiesisks, viņu var pirkt, pārdot kā kustamo īpašumu; arī vergu bērni automātiski palika vergi, ja vien saimnieki tos nelaida brīvībā;
  • parādu verdzība (kr. кабала, vc. Schuldknechtschaft) - par maksātnespējīgu atzīts parādnieks tika izdots kreditoram un tika uzskatīts par tā vergu neatdotā parāda vietā uz mūžu, vai uz laiku, kamēr to izpirka trešā persona, vai arī pats parādnieks bija atstrādājis savu parādu.

u.c.

Verdzība kā tāda pastāvējusi visos laikos un visās sabiedrībās. Sākotnēji tie bija karagūstekņi, taču ar laiku jau patstāvīga sociālā grupa. Senajā Grieķijā līdz V gs.p.m.ē. verdzība bija visai nenozīmīga. Par verdzību kā būtisku saimniecības faktoru var runāt Atēnās, bet pašā Helladā tikai kopš V-IV gs.p.m.ē., kad sāka izplatīties lauku lielsaimniecības, kurās vergi bija pamatdarbaspēks. Arī Senajā Romā agrīnajā periodā verdzībai bija minimāla loma, līdz 326. g.p.m.ē. (parādu verdzības atcelšana) tie bija gandrīz vienīgi parādu kalpi, ko nodarbināja mājsaimniecībā, bet laukā tie strādāja kopā ar saimnieka ģimeni. Kopš III gs.p.m.ē. verdzības loma pieauga līdz ar latifundiju saimniecības attīstību. Verdzība sasniedza tādus apjomus, ka šķiet, bez tās valsts ekonomika nemaz nevarētu pastāvēt: no 7-8 miljoniem iedzīvotāju, savi 3 miljoni bija vergi.

Viduslaikos Rietumeiropā pret verdzību cīņu uzsāka Romas Katoļu Baznīca, sākotnēji aizliedzot turēt verdzībā kristiešus, bet vēlāk - cilvēkus kā tādus. 1422. gadā parādu verdzību atcēla Livonijas ordeņa zemēs. 1435. gadā pāvests Eižens IV izsūtīja bullu, ka ekskomunikācijai pakļauti visi, kas nodarbosies ar vergu tirdzniecību vai turēs vergus. Arī turpmākajos gadsimtos Baznīca visai kategoriski nostājās pret verdzību, taču daudzviet šī pozīcija tika ignorēta (piemēram, pirmo Āfrikas vergu kravu pāri okeānam uz Jauno Pasauli nogādāja spāņi 1515. gadā).

Protestantiskajās zemēs padarīja vergu tirdzniecība bija leģitīma, atrodot tai teoloģisku attaisnojumu: "Lai Kānaāns ir nolādēts, lai viņš kļūst par kalpu savu brāļu kalpiem!" (I Mozus gr. 9:25). Eiropā un Ziemeļamerikā sākotnēji vergu vidū dominēja eiropieši, bet kopš 17. gs. tos sāka aizstāt no Āfrikas ievestie melnādainie vergi. Tos masveidā sāka iepirkt Āfrikas zemēs no vietējiem vadoņiem un valdniekiem. Pauls Iserts (Paul Erdmann Isert, 1756-1789), kurš 1783. gadā piedalījās Dānijas karaliskās zinātņu biedrības organizētā ekspedīcijā uz Ganu, savās piezīmēs "Vēstules par Rietumāfriku un vergu tirdzniecību" norāda, ka Akras tirgū vergs vīrietis maksāja 161 tāleru.[1] Tikai 1807. gadā Lielbritānijas parlaments pasludināja vergu tirdzniecību ārpus likuma, bet 1833. gadā aizliedza vergu ievešanu Britu impērijas aizjūras kolonijās (1843. gadā arī Indijā). Pēdējā no Rietumu valstīm, ASV verdzību atcēla 1865. gada decembrī.

Pirmā starptautiskā konvencija, kas bija vērsta pret verdzību, tika noslēgta Tautu Savienības ietvaros 1926. gadā, un visjaunākajos laikos verdzība ar likumu aizliegta praktiski visās pasaules valstīs. Mūsdienās verdzība neleģitīmi saglabājusies daudzviet Āfrikā un islāma zemēs.

Skat. arī: abolicionisms, manumisija, dzimtbūšana, heloti, perioiki, libertini, vardumi, drellis

Atsauces un piezīmes

  1. T.i. 8 unces zelta jeb 10 000 ASV dolāru 2010. gadā - Lorencs J. 23. psalms. // Rīgas laiks. 01.2011. 32. lpp.

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Rīga: Divergens, 2001., 29., 227. lpp.
  • Seno laiku vēsture. (metodisks līdzeklis) 2. daļa / Klišāns V., Cimdiņa R. - Rīgas 15. arodvidusskola: Rīga, 1995. - 119 lpp.
  • Veinbergs J. Cienīga nāve labāka par necienīgu dzīvi. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1965. - 215 lpp.

  • Fernand Braudel, Civilization and Capitalism, vol. III: The Perspective of the World (1984, originally published in French, 1979.)
  • Davis, David Brion. The Problem of Slavery in the Age of Revolution, 1770-1823 (1999)
  • Davis, David Brion. The Problem of Slavery in Western Culture (1988)
  • Finkelman, Paul. Encyclopedia of Slavery (1999)
  • Lal, K. S. Muslim Slave System in Medieval India (1994) [1] ISBN 81-85689-67-9
  • Gordon, M. Slavery in the Arab World (1989)
  • Jacqueline Dembar Greene, Slavery in Ancient Egypt and Mesopotamia, (2001), ISBN 0531165388
  • Nieboer, H. J. Slavery as an Industrial System (1910)
  • Postma, Johannes. The Atlantic Slave Trade, (2003)
  • Rodriguez, Junius P., ed., The Historical Encyclopedia of World Slavery (1997)
  • Rodriguez, Junius P., ed. Slavery in the United States: A Social, Political, and Historical Encyclopedia (2007)
  • Shell, Robert Carl-Heinz. Children Of Bondage: A Social History Of The Slave Society At The Cape Of Good Hope, 1652-1813 (1994)
  • William Linn Westermann, The Slave Systems of Greek and Roman Antiquity (1955), ISBN 0871690403

  • Абрамова С.Ю. Африка: четыре столетия работорговли. - Москва, 1992

Resursi internetā par šo tēmu