Neokantiānisms

No ''Vēsture''
Versija 2010. gada 10. februāris, plkst. 09.56, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Neokantiānisms jeb neokantisms - neopozitīviskā pieeja sociālām zinātnēm.

Neokantieši no Bādenes skolas Vilhelms Vindelbands (1848.-1915.) un Heinrihs Rikerts (1863.-1936.) izvirzīja jautājumu par vēstures zinātnes specifiku un metodoloģiju. Savā runā “Vēsture un dabaszinātne”, kuru V.Vindelbands teica 1894. gadā, stājoties Strasburgas universitātes rektora amatā, viņš norādīja uz vēstures (sociālo jeb kultūras) zinātņu un dabaszinātņu stingru dihotomiju un principiālu atšķirību. Abas zinātnes ir pieredzes zinātnes, bet empīriskos faktus izmanto principiāli atšķirīgi. Pēc V.Vindelbanda domām, dabas pētnieks saskata novērojumā atsevišķā objektā vienīgi zināma likuma specifisku gadījumu. Atsevišķā un īpašā konstatējums viņam noder tikai par līdzekli viņa īstās atziņas mērķa sasniegšanai, proti, vispārīgu attiecību izprašanai un likumu atskāršanai. Vēsturnieks turpretim paliek pie īpatnējā, vienreizīgā, uzskatāmā; par savu uzdevumu viņš saskata no jauna atdzīvināt ideālā klātesamībā pagātnes tēlus visā to individuālajā savdabībā. Dabas zinātnieks mēģina abstrahēties no uzskatāmi dotajām atsevišķajām jutekliskajām lietām, kas rodas un iznīkst, lai izprastu likumus, kas valda visā notiekošajā. Vēsturnieks turpretim ar mīlestību iedziļinās konkrētajā un laicīgajā, un tas, ko viņš sniedz, ir cilvēku dzīves ainas visā viņu savdabīgo izveidojumu bagātībā, uzglabātas viņu pilnajā individuālajā dzīvumā.

Citādi jautājumu par zinātnes faktiem risina E.Kasīrers. Viņš uzskata, ka starp fizikas faktiem un vēstures faktiem pastāv atšķirība: “Kas nosaka fizikas faktu un vēstures faktu atšķirību? Abus atzīst par vienas un tās pašas empīriskās realitātes sastāvdaļām, abiem piedēvē objektīvu patiesumu, bet ja grib izzināt patiesības kodolu, tad rīkojas dažādi. Fizikas faktu nosaka novērojot un eksperimentējot. Šāda objektivizācija ir veiksmīga, ja izdodas attiecīgās parādības aprakstīt matemātiski, skaitļu valodā. Parādība, ko nevar šādi aprakstīt un izmērīt, nepieder pie fizikas pasaules. (..) Fizikas fakti vienmēr ir kauzāli saistīti ar citām parādībām, kas novērojamas vai izmērāmas tieši. Ja fiziķim rodas šaubas par eksperimenta iznākumu, viņš var eksperimentu atkārtot un koriģēt; ik brīdi viņam ir pieejami objekti, kas ļauj atbildēt uz izvirzītiem jautājumiem. Vēsturniekam ir citādi. Vēstures fakti pieder pagātnei, un tā ir aizgājusi uz visiem laikiem, to nevar atjaunot, atmodināt jaunai dzīvei fiziskā, objektīvā nozīmē. To var vienīgi atcerēties, piešķirt tai jaunu ideālu eksistenci. Vēsturiska izziņa sākas nevis no empīriska novērojuma, bet gan no ideālas rekonstrukcijas. (..) Vēsturnieks, tāpat kā fiziķis, dzīvo materiālā pasaulē, tomēr, sākot pētījumu, viņš vēršas nevis pie fizisku objektu pasaules, bet gan pie simboliska universa, pie simbolu pasaules. Viņam vispirms jāiemācās lasīt simbolus. Lai cik vienkāršs varētu šķist kāds vēstures fakts, to var noteikt un izprast, tikai analizējot simbolus. Nevis lietas, nevis notikumi, bet gan dokumenti un pieminekļi ir vēstures zināšanu pirmie un tiešie objekti. Tikai apcerot un saistot kopā simboliskus faktus, var izprast reālus vēsturiskus faktus – pagātnes notikumus un cilvēkus”. Arī H.Rikerts uzskatīja, ka zinātnes atšķiras nevis ar pētāmo priekšmetu, bet tikai ar izmantojamām metodēm. Atšķirība tātad pastāv metodoloģijā. Tāpēc V.Vindelbands iesaka zinātnes iedalīt nomotētiskajās, t.i., likumu zinātnēs un ideogrāfiskajās jeb notikumu zinātnēs. Savukārt H.Rikerts uzskatīja, ka dabaszinātnes izmanto ģeneralizējošo metodi, kas realizējas vispārīgu jēdzienu veidošanā un likumu formulēšanā (dabaszinātnes vispārinošā abstrakcijā individuālo parādību daudzveidību pārveido universālu likumu sistēmā). Vēsture, lietodama individualizācijas metodi (“individualizējošu abstrakciju”), apraksta atsevišķus notikumus (vēsture interesējas par atsevišķiem notikumiem to neatkārtojamā savdabībā un mēģina atklāt šo notikumu sakarus ar morālām vērtībām). Uz šāda viedokļa nepilnībām norāda E.Kasīrers, jo, viņaprāt, “vispārīgo un atsevišķo nevar tik abstrakti nošķirt vienu no otra. Spriedums vienmēr ir sintētiska abu vienība; tajā ir gan universālais, gan partikulārais; šie elementi nav pretstatīti, tie ieauguši viens otrā”.

Literatūra par šo tēmu

  • Kūle M, Kūlis R. Filosofija. - Zvaigzne ABC: Rīga, 1998. - 656 lpp., ISBN 9984-17-119-1
  • Mesers A. Tagadnes filozofija. Vācija. - Rīga, 1936
  • Kasirers E. Apcerējums par cilvēku. - Rīga, 1997

Resursi internetā par šo tēmu