Atšķirības starp "Čaadajevs Pjotrs" versijām
m (→Literatūra par šo tēmu) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
[[Attēls:Pyotr_Chaadaev.png|right|thumb|200px|Pjotrs Čaadajevs]] | [[Attēls:Pyotr_Chaadaev.png|right|thumb|200px|Pjotrs Čaadajevs]] | ||
| − | '''Pjotrs Čaadajevs''' (''Чаадаев Пётр Яковлевич'', 1794.-1856.) - domātājs, sabiedrisks un politisks darbinieks, [[muižnieks]]. Dzimis 1794. gada 27. maijā (7. jūnijā) Maskavā, muižnieku ģimenē. Agri kļuvis bārenis,m uzaudzis pie radiniekiem. 1807.-1811. gados studējis Maskavas universitātē. Bijis labos draugos ar A.Puškinu (''А.С. Пушкин''), A.Gribojedovu (''А.С. Грибоедов''), N.Turgeņevu (''Н.И. Тургенев'') un I.Jakuškinu (''И.Д. Якушкин''). Piedalījies 1812.-1814. gadu karā ar Franciju. Par varonību [[Borodinas kauja|kaujā pie Borodinas]] apbalvots ar ''Sv. Annas ordeni'' (''Орден Святой Анны''), bet par kauju pie Kulmas - ar [[Prūsijas karaliste]]s ''Kulmas dzelzs krustu'' (''Kulmer Kreuz''). 1816. gadā pārcelts uz [[leibgvarde]]s [[Huzāri|huzāru]] pulku, kurš atradās Carskoje Selo (''Царское Село''). 1819. gadā iestājās ''Labklājības savienībā''. 1821. gadā demobilizējies no militārā dienesta, iestājās ''Ziemeļu biedrībā''. 1823. gadā devās ceļojumā pa Eiropu, izglītojoties, tiekoties ar ievērojamiem tā laika intelektuāļiem (Lamanē, Šellingu u.c.). Atgriezies Krievijā 1826. gadā un arestēts par sakariem ar [[dekabristi]]em. Pēc 40 dienām atbrīvots bez apsūdzības uzrādīšanas, taču atstāts policijas uzraudzībā līdz 1837. gadam. 1829.-1831. gados uzrakstīja "Filosofisko vēstuļu" sēriju<ref>Sarakstītas franču valodā, uz krievu valodu tās pārtulkoja Nikolajs Ketčers (''Кетчер Николай Христофорович'').</ref>, no kurām pirmā publicēta 1836. gadā žurnālā ''Телескоп''. Tā izsauca sašutumu | + | '''Pjotrs Čaadajevs''' (''Чаадаев Пётр Яковлевич'', 1794.-1856.) - domātājs, sabiedrisks un politisks darbinieks, [[muižnieks]]. Dzimis 1794. gada 27. maijā (7. jūnijā) Maskavā, muižnieku ģimenē. Agri kļuvis bārenis,m uzaudzis pie radiniekiem. 1807.-1811. gados studējis Maskavas universitātē. Bijis labos draugos ar A.Puškinu (''А.С. Пушкин''), A.Gribojedovu (''А.С. Грибоедов''), N.Turgeņevu (''Н.И. Тургенев'') un I.Jakuškinu (''И.Д. Якушкин''). Piedalījies 1812.-1814. gadu karā ar Franciju. Par varonību [[Borodinas kauja|kaujā pie Borodinas]] apbalvots ar ''Sv. Annas ordeni'' (''Орден Святой Анны''), bet par kauju pie Kulmas - ar [[Prūsijas karaliste]]s ''Kulmas dzelzs krustu'' (''Kulmer Kreuz''). 1816. gadā pārcelts uz [[leibgvarde]]s [[Huzāri|huzāru]] pulku, kurš atradās Carskoje Selo (''Царское Село''). 1819. gadā iestājās ''Labklājības savienībā''. 1821. gadā demobilizējies no militārā dienesta, iestājās ''Ziemeļu biedrībā''. 1823. gadā devās ceļojumā pa Eiropu, izglītojoties, tiekoties ar ievērojamiem tā laika intelektuāļiem (Lamanē, Šellingu u.c.). Atgriezies Krievijā 1826. gadā un arestēts par sakariem ar [[dekabristi]]em. Pēc 40 dienām atbrīvots bez apsūdzības uzrādīšanas, taču atstāts policijas uzraudzībā līdz 1837. gadam. 1829.-1831. gados uzrakstīja "Filosofisko vēstuļu" sēriju<ref>Sarakstītas franču valodā, uz krievu valodu tās pārtulkoja Nikolajs Ketčers (''Кетчер Николай Христофорович'').</ref>, no kurām pirmā publicēta 1836. gadā žurnālā ''Телескоп''. Tā izsauca sašutumu sabiedrībā un asu valdības reakciju: žurnālu slēdza, tā redaktoru Nadeždinu izsūtīja trimdā, savukārt pašu Čaadajevu atzina par psihiski nepieskaitāmu, norīkojot tam ārsta uzraudzību. 1837. gadā viņš sarakstīja "Ārprātīgā apoloģiju" (viņa dzīves laikā darbs netika publicēts). 40. gados iesaistījās sabiedriskajā polemikā, kopā ar Hercenu un Granovski oponējot [[slavofili]]em. Kritizēja [[Dzimtbūšana|dzimtbūšanu]], [[Pareizticība|pareizticību]] un valdības politiku. Liela daļa Čaadajeva publikāciju publicēšanās neiespējamības dēļ tika izplatītas rokrakstā, kopētas. Nomainīja reliģisko piederību, pieņemot [[Katolicisms|katolicismu]] (tiesa, Čaadajeva katolicisma izpratne drīzāk bija savdabīga sociālās utopijas forma). Miris 1856. gada 14.(26.) aprīlī Maskavā, no plaušu karsoņa. Savos filosofiskajos uzskatos meklēja vēstures attīstības likumsakarības. Mēģināja pamatot Dieva likumu augstāko lomu dabā un sabiedrībā, saskaņojot to ar jaunākajām tā laika dabaszinātņu atziņām. Pēc Čaadajeva domām pasaules vispārīgos likumus cilvēks nespēj aptvert bez atklāsmes no augšas. Pamatojoties uz šo principu vēstures filosofijā, viņš nonāca pie atziņas par dievišķās atklāsmes primāro lomu sabiedrības attīstībā. Attiecīgi, cilvēka religisko audzināšanu uzskatīja par pamatlīdzekli "Dieva valstības" realizēšanai zemes virsū, savukārt tā būs reliģioza un demokrātiska, vienlīdzīgu, brīvu ļaužu sabiedrība. Izteicās par [[Romas Katoļu Baznīca]]s modernizāciju. Vēstures filosofijā sliecās uz pesimismu. |
==== Atsauces un paskaidrojumi ==== | ==== Atsauces un paskaidrojumi ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 25. marts, plkst. 16.27
Pjotrs Čaadajevs (Чаадаев Пётр Яковлевич, 1794.-1856.) - domātājs, sabiedrisks un politisks darbinieks, muižnieks. Dzimis 1794. gada 27. maijā (7. jūnijā) Maskavā, muižnieku ģimenē. Agri kļuvis bārenis,m uzaudzis pie radiniekiem. 1807.-1811. gados studējis Maskavas universitātē. Bijis labos draugos ar A.Puškinu (А.С. Пушкин), A.Gribojedovu (А.С. Грибоедов), N.Turgeņevu (Н.И. Тургенев) un I.Jakuškinu (И.Д. Якушкин). Piedalījies 1812.-1814. gadu karā ar Franciju. Par varonību kaujā pie Borodinas apbalvots ar Sv. Annas ordeni (Орден Святой Анны), bet par kauju pie Kulmas - ar Prūsijas karalistes Kulmas dzelzs krustu (Kulmer Kreuz). 1816. gadā pārcelts uz leibgvardes huzāru pulku, kurš atradās Carskoje Selo (Царское Село). 1819. gadā iestājās Labklājības savienībā. 1821. gadā demobilizējies no militārā dienesta, iestājās Ziemeļu biedrībā. 1823. gadā devās ceļojumā pa Eiropu, izglītojoties, tiekoties ar ievērojamiem tā laika intelektuāļiem (Lamanē, Šellingu u.c.). Atgriezies Krievijā 1826. gadā un arestēts par sakariem ar dekabristiem. Pēc 40 dienām atbrīvots bez apsūdzības uzrādīšanas, taču atstāts policijas uzraudzībā līdz 1837. gadam. 1829.-1831. gados uzrakstīja "Filosofisko vēstuļu" sēriju[1], no kurām pirmā publicēta 1836. gadā žurnālā Телескоп. Tā izsauca sašutumu sabiedrībā un asu valdības reakciju: žurnālu slēdza, tā redaktoru Nadeždinu izsūtīja trimdā, savukārt pašu Čaadajevu atzina par psihiski nepieskaitāmu, norīkojot tam ārsta uzraudzību. 1837. gadā viņš sarakstīja "Ārprātīgā apoloģiju" (viņa dzīves laikā darbs netika publicēts). 40. gados iesaistījās sabiedriskajā polemikā, kopā ar Hercenu un Granovski oponējot slavofiliem. Kritizēja dzimtbūšanu, pareizticību un valdības politiku. Liela daļa Čaadajeva publikāciju publicēšanās neiespējamības dēļ tika izplatītas rokrakstā, kopētas. Nomainīja reliģisko piederību, pieņemot katolicismu (tiesa, Čaadajeva katolicisma izpratne drīzāk bija savdabīga sociālās utopijas forma). Miris 1856. gada 14.(26.) aprīlī Maskavā, no plaušu karsoņa. Savos filosofiskajos uzskatos meklēja vēstures attīstības likumsakarības. Mēģināja pamatot Dieva likumu augstāko lomu dabā un sabiedrībā, saskaņojot to ar jaunākajām tā laika dabaszinātņu atziņām. Pēc Čaadajeva domām pasaules vispārīgos likumus cilvēks nespēj aptvert bez atklāsmes no augšas. Pamatojoties uz šo principu vēstures filosofijā, viņš nonāca pie atziņas par dievišķās atklāsmes primāro lomu sabiedrības attīstībā. Attiecīgi, cilvēka religisko audzināšanu uzskatīja par pamatlīdzekli "Dieva valstības" realizēšanai zemes virsū, savukārt tā būs reliģioza un demokrātiska, vienlīdzīgu, brīvu ļaužu sabiedrība. Izteicās par Romas Katoļu Baznīcas modernizāciju. Vēstures filosofijā sliecās uz pesimismu.
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ Sarakstītas franču valodā, uz krievu valodu tās pārtulkoja Nikolajs Ketčers (Кетчер Николай Христофорович).
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 62. lpp.
- Тарасов Б.Н. Чаадаев. - Молодая гвардия, Москва, 1986, 1990. ISBN 5-235-01032-9
- Гершензон М. Чаадаев: Жизнь и мышление. - СПб, 1908
- Лебедев А. Чаадаев. - Москва, 1965
- Чаадаев П. Сочинения, тт. 1–2. - Москва, 1991
- Chaadaev P.J. Philosophical letters & apology of a madman. - Univ. of Tennessee Press, Knoxville 1969, ISBN 0-87049-102-4
- Tschaadajew P.J. Apologie eines Wahnsinnigen. Geschichtsphilosophische Schriften. - Reclam, Leipzig 1992, ISBN 3-379-01422-2
- Tschaadajew P.J. Philosophical works of Peter Chaadaev. - Springer, Berlin 1991, ISBN 0-7923-1285-6
- Tschaadajew P.J. Schriften und Briefe. - Drei Masken, München, 1921
- Tchaadaev P.Ja. Oeurvres inédites ou rares. - Salve, Centre d'Etudes Russes, Meudon, 1990, ISBN 2-908706-00-8
Resursi internetā par šo tēmu
- Петр Яковлевич Чаадаев - petrchaadaev.ru
- Петр Яковлевич Чаадаев - vehi.net
- Кучурин В. В. Богословские аспекты религиозно-философского творчества П. Я. Чаадаева
- Кобринский А. М. Чаадаев: Психологический экскурс
- Чаадаев, Пётр Яковлевич в библиотеке Максима Мошкова
- Чаадаев П.Я. Сочинения и письма. - Том 1, 1913 (.pdf)
- Чаадаев П.Я. Философические письма
- Чаадаев П.Я. Апология сумасшедшего
- Чаадаев П.Я. Несколько слов о польском вопросе
- Чаадаев П.Я. Отрывки и разные мысли (1828-1850 е годы)
