Ģenealoģija

No ''Vēsture''
Versija 2008. gada 12. novembris, plkst. 09.24, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums) (Ģenealoģijai veltīti portāli)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Ģenealoģija (gr. γενεα, genes - "ģimene" + "λόγος", logos, "vārds", "zināšanas") - vēstures zinātnes palīgdisciplīna, kas pēta radurakstus, dzimtu, ģimeņu un atsevišķu personu izcelšanos, radniecības saites, palīdz noskaidrot biogrāfisku informāciju, palīdz noskaidrot īpašuma, sociālās un politiskās attiecības. Ir cieši saistīta ar heraldiku, diplomātiku, un citām vēstures palīgdisciplīnām.

Komentāri

Valdnieku, ievērojamu personu un mītisko varoņu radu rakstus veidoja jau senie ēģiptieši, ebreji, grieķi un romieši, taču tiem bija drīzāk reliģiska jēga. Kā klasisks senās ģenealoģijas piemērs var kalpot jūdu/kristiešu svētie raksti "Bībele", kur īpaša vērtība tiek pievērsta personāžu izcelsmei un radu rakstiem. Īpašu nozīmi ģenealoģija ieguva viduslaiku Eiropā un Japānā, kad visas sabiedriskās attiecības bija saistītas ar izcelsmi, radu rakstiem, klana piederību, mantošanas tiesībām utt.

Sākumā ģenealoģija bija visai lietišķa nozare ar utilitāriem mērķiem - tika veidoti radu raksti kā ģenealoģiskie koki vai tabulas. Tā rezultātā uzkrājās visai ievērojams ģenealoģisko materiālu klāsts, kura izvērtēšanai gan nepieciešama visai kritiska attieksme (visai apšaubāmi avoti, bieži sastopamie ciltskoku falsifikācijas gadījumi).

Teorētiska interese par ģenealoģiju un tās pārveidošanās par vēstures palīgdisciplīnu sākās aptuveni XVII-XVIII gs. - A.Dušēns (Duchene), P.Anselms (Anselme), Ozjē (Hozier) u.c. Francijā, Dž. Dagteils (Dugdale) Lielbritānijā, H.Riteršauzens (Ritterschausen), K.M.Špēners (Spener), J.V.Imhofs (Imhof), I.Gaterers (Gatterer) un I.Hibners (Hubner) Vācijā u.c.

XVIII gs. beigās vairākās Eiropas valstīs ģenealoģiju apstiprina kā mācību priekšmetu mācību iestādēs. Tiek izdoti aristokrātu dzimtu ciltskoku krājumi un ģenealoģijas rokasgrāmatas (viena no visaptverošākajām kopš 1763.g. ir t.s. "Gotu alamanahs" - "Gothaischer kalender'" - "Alamanach de Gotha", kas iznāca līdz 1943. gadam piecos laidienos; tā turpinājums Vācijā no 1951. gada - "Genealogisches Handbuch des Adels'"). Vēlāk, XIX gs., parādijās arī turīgo tirgotāju un rūpnieku ciltskoki (piemēram, Vācijā - "Genealogisches Handbuch burgerlicher Familien", 1889.-1911.).

Literatūra

  • Eduard Heydenreich. Handbuch der praktischen Genealogie. 2 Bände. 2. Auflage. Degener, Leipzig 1913
  • Helmut Ivo. Familienforschung leicht gemacht (Anleitungen, Methoden, Tipps). ISBN 3-492-24606-0
  • Astrid Küntzel, Yvonne Leiverkus. Genealogie für die Ewigkeit? Familienforschung, Geschichtswissenschaft und Archive gemeinsam im digitalen Zeitalter, in: Archivar, Jg. 61 (2008), S. 48f., ISSN 0003-9500
  • Eckart Henning, Wolfgang Ribbe. Handbuch der Genealogie. Neustadt/Aisch, 1972
  • Verein für Computergenealogie (Hrsg.): Ahnenforschung - auf den Spuren der Vorfahren - Ein Ratgeber für Anfänger und Fortgeschrittene. ISBN 3-9808739-4-3
  • Wolfgang Ribbe, Eckart Henning. Taschenbuch für Familiengeschichtsforschung. 13. Auflage. Degener, Neustadt/Aisch 2006, ISBN 3-7686-1065-9
  • Joachim Wolters. Familien- und Stammbaumforschung leicht gemacht. ISBN 3-442-13677-6

Resursi internetā par šo tēmu

Ciltskoku veidošanas programmas digitālajā vidē

Ģenealoģijai veltīti portāli