Ķīniešu filosofija

Ķīniešu filosofija - Ķīnas teritorijā dzīvojušo domātāju un filosofijas skolu koncepcijas un idejas kā šim reģionam un civilizācijai raksturīgs pasaules skatījums. Sāka veidoties I g.tk. p.m.ē. sākumā. Jau VIII-V gs. p.m.ē. bija visai plaši izplatīta mācība par piecām dabas "stihijām" jeb pirmelementiem. Šo piecu "pirmpamatu" - ūdens, uguns, metāla, koka un zemes, - kombinācijas veido apkārtējo pasauli un visu parādību un lietu daudzveidīgumu. Atkarībā no domas virziena, šis "pirmpamatu" sadalījums varēja mainīties. "Pārmaiņu grāmatā" (Idzin) nosaukti jau astoņi "pirmpamati", kuru mijiedarbībā rodas dažādās īstenibas situācijas, taču savos pamatos tā ir neskaidru minējumu pilns teksts (tikai vēlāk to sāka interpretēt filosofiski). "Pārmaiņu grāmatas" tēli un simbolika visai stipri ietekmēja Ķīnas filosofijas tālāko attīstību. Tajā pašā laikā veidojās galvenie principi mācībai par pretējiem un savstarpēji saistītiem spēkiem "jan" un "iņ", kuru mijiedarbību uzskatīja par dabā notiekošo procesu cēloni. Šie spēki bija gaismas un tumsas, pozitīvā un negatīvā, vīrišķā un sievišķā dabas principu simboli. V-III gs. p.m.ē. pakāpeniski izveidojās galvenās filosofu skolas.

Daoisma pamatus izstrādāja Laodzi un Džuandzi, gnozeoloģiju izveidoja Modzi un tā sekotāji. Konfuciānisma piekritēji vairāk orientējās uz sociālajām attiecībām un cilvēka vietu sabiedrībā. Daudzi domātāji pievērsās tam, kā atrisināma jēdziena ("vārda") un realitātes attiecības loģiskā problēma. Modzi, Sjuaņdzi u.c. uzskatīja, ka jēdzieni ir objektīvo parādību un lietu atspoguļojums. Problēmas metafiziskais skaidrojums sastopams Guņsuna Luna mācībā, kurš kļuva pazīstams ar saviem Zenona aporijas atgādinošajiem izteikumiem, kā arī ar jēdziena ārkārtīgu absolutizēšanu un pilnīgu nošķiršanu no īstenības. Viņa mācībai par "vārdiem" ir daudz kopīga ar Platona mācību par "idejām".

Literatūra par šo tēmu

• Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 225.-227. lpp.