Ķīniešu filosofija

Ķīniešu filosofija - Senās Ķīnas teritorijā dzīvojušo domātāju un filosofijas skolu koncepcijas un idejas kā šim reģionam un civilizācijai raksturīgs pasaules skatījums. Sāka veidoties I g.tk. p.m.ē. sākumā. Jau VIII-V gs. p.m.ē. bija visai plaši izplatīta mācība par piecām dabas "stihijām" jeb pirmelementiem. Šo piecu "pirmpamatu" - ūdens, uguns, metāla, koka un zemes, - kombinācijas veido apkārtējo pasauli un visu parādību un lietu daudzveidīgumu. Atkarībā no domas virziena, šis "pirmpamatu" sadalījums varēja mainīties. "Pārmaiņu grāmatā" (Idzin) nosaukti jau astoņi "pirmpamati", kuru mijiedarbībā rodas dažādās īstenibas situācijas, taču savos pamatos tā ir neskaidru minējumu pilns teksts (tikai vēlāk to sāka interpretēt filosofiski). "Pārmaiņu grāmatas" tēli un simbolika visai stipri ietekmēja Ķīnas filosofijas tālāko attīstību. Tajā pašā laikā veidojās galvenie principi mācībai par pretējiem un savstarpēji saistītiem spēkiem "jan" un "iņ", kuru mijiedarbību uzskatīja par dabā notiekošo procesu cēloni. Šie spēki bija gaismas un tumsas, pozitīvā un negatīvā, vīrišķā un sievišķā dabas principu simboli. V-III gs. p.m.ē. pakāpeniski izveidojās galvenās filosofu skolas.

Daoisma pamatus izstrādāja Laodzi un Džuandzi, gnozeoloģiju izveidoja Modzi un tā sekotāji. Daudzi domātāji pievērsās tam, kā atrisināma jēdziena ("vārda") un realitātes attiecības loģiskā problēma. Modzi, Sjuaņdzi u.c. uzskatīja, ka jēdzieni ir objektīvo parādību un lietu atspoguļojums. Problēmas metafiziskais skaidrojums sastopams Guņsuna Luna mācībā, kurš kļuva pazīstams ar saviem Zenona aporijas atgādinošajiem izteikumiem, kā arī ar jēdziena ārkārtīgu absolutizēšanu un pilnīgu nošķiršanu no īstenības. Viņa mācībai par "vārdiem" ir daudz kopīga ar Platona mācību par "idejām". Priekšstadus par spēkiem iņ un jan un piecām dabas "stihijām" šajā laikā sakārtoja vienotā sistēmā Dzou Jaņs. Konfuciānisma piekritēji vairāk orientējās uz sociālajām attiecībām un cilvēka vietu sabiedrībā, ētiku un morāli, sekojot Konfūcija un Mendzi ētiski politiskajām konstrukcijām. Plašu piekritēju loku guva arī fadzja skolas pārstāvji Haņs Feidzi u.c. izveidotais viedoklis par valsti un tiesībām. Natūrfilosofijas jautājumos galvenie disputi norisa ap priekšstatiem par "tjaņ" (debesis) - jēdzienu, ar kuru vieni domātāji (Sjuņdzi) saprata dabu un ar kuru citi (Konfūcijs. Mendzi) apzīmēja augstāko virzītājspēku, - par "dao" (ceļš) jeb dabas absolūto likumu, par "de" (izpausmi, kvalitāti), par "cji" (pirmmatērija), dabas "stihijām" utt. Ētikas un morāles jomā galvenā uzmanība bija pievērsta mācībai par cilvēka būtību. Konfūcija uzskati noveda pie Mendzi koncepcijām par cilvēka dabiski iedzimto labsirdību un pie Sjuņdzi mācības par cilvēka dabiski iedzimto ļaunumu. Plaši pazīstamas bija Jana Džu individuālisma teorija un Modzi altruisma teorija. Visām šīm teorijām raksturīgs empīriskā materiāla trūkums. Tas bija senās ķīniešu filosofijas "zelta laikmets".

Literatūra par šo tēmu

• Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 225.-227. lpp.