Šīmanis Pauls
Pauls Šīmanis (Paul Schiemann, 1876.-1944.) - žurnālists, politiķis.
Dzimis 1876. gada 17.(29.) martā Mītavā (mūsd. Jelgava), Kurzemes guberņā. Studējis Berlīnes, Marburgas, Kēnigsbergas un Bonnas universitātēs. 1902.gadā Greifsvaldes universitātē ar promocijas darbu "Atklāto banku tiesiskais stāvoklis" aizstāvēja Dr.iur. grādu. Laikā no 1903. līdz 1907. gadam dzīvoja Rēvelē (mūsd. Tallina), strādājis kā žurnālists laikrakstā "Revalsche Zeitung". Viens no Konstitucionālās partijas un Igaunijas guberņas "Vācu kopības" (Deutscher Verein) dibinātājiem. Pārcēlies uz Rīgu, "Rigache Rundshau" politisko ziņu redaktors, teātra kritiķis (1907.-1914.). 1917. gadā vācu okupācijas varas iestādes viņu kā politiski neuzticamu apcietināja un izraidīja uz Vāciju. Dzīvoja Berlīnē, laikrakstu "Frankfurter Zeitung" un "Preussische Jahrbücher" līdzstrādnieks. 1918. gadā viens no ultralabējās "Antiboļševistiskās līgas" dibinātājiem. Uzzinājis par Latvijas valsts dibināšanu, izvērsa aktīvu darbību, lai panāktu tās starptautisku atzīšanu. 1919. gada maijā atgriezās Latvijā. No augusta Vācbaltu demokrātu partijas vadībā, vācbaltu politisko partiju apvienības priekšsēdētājs. Laikraksta "Rigache Rundshau" galvenais redaktors (1919.-1933.). Latvijas Tautas padomes loceklis, Satversmes sapulces un visu Saeimu vācbaltu partiju frakcijas (Ausschuß der deutschbaltischen Parteien) līderis (līdz 1933.). Rīgas pilsētas domnieks (1920.-1925.). Eiropas vācu minoritāšu pārstāvis Eiropas nāciju kongresā (Europäischer Nationalitäten kongreß) Ženēvā, kongresa viceprezidents. 1929. gadā Latvijas pārstāvis Tautu Savienībā. Satversmes tiesas nepieciešamības idejas autors. Laikā no 1933. līdz 1938. gadam dzīvoja Vīnē, Austrijā, tad atgriezās Latvijā. 1937. gada janvārī viņš nodibināja Eiropas nacionālā izlīguma apvienību (Verband zur nationalen Befriedung Europas), cenšoties apvienot tās vācu minoritāšu grupas, kas nebija nonākušas nacionālsociālistu ietekmē. Pēc Austrijas anšlusa Šīmanis atgriezās Rīgā. Par spīti varas spiedienam, atsacījās piedalīties vācbaltiešu izceļošanā. Kā jau liberāldemokrāts, bija nesamierināms jebkāda autoritārisma pretinieks, attiecīgi, bija opozīcijā gan Ulmaņa, gan padomju okupācijas, gan vācu okupācijas režīmiem. 2. Pasaules kara laikā atradās mājas arestā. Miris 1944. gada 13. jūnijā Rīgā.
Literatūra par šo tēmu
- Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 403.-404. lpp. ISBN 9984-00-395-7
- Freimane V. Ardievu, Atlantīda! - Atēna: Rīga, 2011. - 384 lpp.
- Apsītis R. Pauls Šīmanis - jurists un tiesībzinātnieks. // Latvijas vēsture. 2000., 4(40) 101.-105. lpp.
- Garlefs M. Demokrāts. Patriots. Eiropietis. Paulam Šīmanim - 120. // Zinātņu Akadēmijas Vēstis. 50.sēj. 1996., 3, 86.-91. lpp.
- Lēbers A.D. Paulam Šīmanim veltītās piemiņas plāksnes atklāšana Rīgā 1994. gada 11. jūnijā. // Latvijas Vēsture. 1994., 3(14), 68.-69. lpp.
- Lēbers A.D. Pauls Šīmanis toreiz un tagad. // Latvijas vēsture. 2000., 4(40) 96.-100. lpp.
- Lēbers A.D. Pauls Šīmanis un nacionālais jautājums mūsdienās. // Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 1994., 2, 97.-102. lpp.
- Šimkuva H. Paula Šīmaņa darbība Eiropas nacionālo minoritāšu tiesību aizsardzības jomā Vīnē (1933-1938). // Latvijas vēsture. 2000., 4(40) 106.-111. lpp.
- Romāns Apsītis, Dr. iur. Pauls Šīmanis kā tiesiskas valsts idejas atbalstītājs. // Latvijas Vēstnesis. 03.10.2000.
- Inesis Feldmanis, Dr. habil. prof. Pauls Šīmanis kā neatkarīgai Latvijai lojāls nacionālo minoritāšu aizstāvis. // Latvijas Vēstnesis. 03.10.2000.
- Džons Haidens. Minoritāšu kustības domātājs. // Diena. 2004. gada 17. aprīlis
