Atšķirības starp "Špenglers Osvalds" versijām
m |
m |
||
| 3. rindiņa: | 3. rindiņa: | ||
Dzimis 1880. gada 29. maijā Blankenburgā, [[vācijas impērija|Vācijas impērijā]], pasta ierēdņa ģimenē. Pamatizglītību guvis Hallē (''Halle''), kurp ģimene pārcēlās uz dzīvi 1891. gadā. Studēja matemātiku, dabaszinātnes un filosofiju Halles universitātē. 1904. gadā aizstāvēja disertāciju "Hērakleita filosofijas metafiziskie pamati", saņemot filosofijas zinātņu doktora grādu. Strādāja par skolotāju ģimnāzijā Hamburgā. Akadēmiskajā darbā iesaistījās 1911. gadā, uzsākot darbu Minhenes universitātē kā matemātikas pasniedzējs. Publicējās, rakstīja. Pēc [[Nacisti|nacistu]] nākšanas pie varas 1933. gadā atgāja no publiskās dzīves un turpmākos gadus pavadīja visai noslēgti. Miris 1936. gada 8. maijā Minhenē. | Dzimis 1880. gada 29. maijā Blankenburgā, [[vācijas impērija|Vācijas impērijā]], pasta ierēdņa ģimenē. Pamatizglītību guvis Hallē (''Halle''), kurp ģimene pārcēlās uz dzīvi 1891. gadā. Studēja matemātiku, dabaszinātnes un filosofiju Halles universitātē. 1904. gadā aizstāvēja disertāciju "Hērakleita filosofijas metafiziskie pamati", saņemot filosofijas zinātņu doktora grādu. Strādāja par skolotāju ģimnāzijā Hamburgā. Akadēmiskajā darbā iesaistījās 1911. gadā, uzsākot darbu Minhenes universitātē kā matemātikas pasniedzējs. Publicējās, rakstīja. Pēc [[Nacisti|nacistu]] nākšanas pie varas 1933. gadā atgāja no publiskās dzīves un turpmākos gadus pavadīja visai noslēgti. Miris 1936. gada 8. maijā Minhenē. | ||
| − | XX gs. sākumā guva lielu ievērību ar savu darbu „Vakareiropas noriets” (''Der Untergang des Abendlandes'', 1918., 1922.). Pēc viņa domām, nav vienotas vēstures, nav nekādas vienotas vispārcilvēciskas kultūras, bet ir atsevišķas unikālas „augstākās kultūras”. Realizējušas visas savas iespējas cilvēku, valodu, ideju, mākslas, valsts un zinātnes formās, kultūras mirst. Katra kultūra pārdzīvo bērnību, jaunību, briedumu un vecumu. Vecuma jeb pagrimuma fāze ir civilizācija, kur kultūras radošais spēks izsīkst, tā kļūst līdzīga bezdvēseliskam mehānismam. Šo atšķirību viņš ilustrēja, par piemēru ņemot Senās Grieķijas un Senās romas salīdzinājumu. Seno grieķu kultūras mantojums aptver visas humanitārās jomas | + | XX gs. sākumā guva lielu ievērību ar savu darbu „Vakareiropas noriets” (''Der Untergang des Abendlandes'', 1918., 1922.). Pēc viņa domām, nav vienotas vēstures, nav nekādas vienotas vispārcilvēciskas kultūras, bet ir atsevišķas unikālas „augstākās kultūras”. Realizējušas visas savas iespējas cilvēku, valodu, ideju, mākslas, valsts un zinātnes formās, kultūras mirst. Katra kultūra pārdzīvo bērnību, jaunību, briedumu un vecumu. Vecuma jeb pagrimuma fāze ir civilizācija, kur kultūras radošais spēks izsīkst, tā kļūst līdzīga bezdvēseliskam mehānismam. Šo atšķirību viņš ilustrēja, par piemēru ņemot Senās Grieķijas un Senās romas salīdzinājumu. Seno grieķu kultūras mantojums aptver visas humanitārās jomas - viņi ir radījuši mākslu, literatūru, teātri, filozofiju utt Romiešu mantojumam ir pavisam cits raksturs - valsts organizācija, tiesības, kara māksla, amfiteātris, būvniecība… Vārdu sakot, tas ir tas, kas pēc Osvalda Špenglera domām atšķir kultūru no civilizācijas pēc opozīcijas principa: grieķu dvēsele un romiešu intelekts. Špenglers pat piešķir katram no kultūras cikliem savu kolektīvo psihi. Līdzīgi runā arī mākslas vēsturnieki, stāstot par "gotisko cilvēku" vai "baroka mentalitāti". Agonizējot kultūras parāda noteiktas īpašības: kosmopolītismu - lokālas perspektīvas vietā; pilsētnieciskas saites - ģimenes (radniecības) saišu vietā; masu vērtības - tautas vērtību vietā; naudu - patiesu garīgo vērtību vietā; seksu - maternitātes vietā; rupju spēka politiku - konsensa vietā. Tāds agonijas stāvoklis var turpināties diezgan ilgi, taču agri vai vēlu kultūra sabrūk un pazūd no vēstures skatuves. Špenglers nodalīja astoņas pamatkultūras: ēģiptiešu, indiešu, babiloniešu, ķīniešu, „apollonisko” (grieķu un romiešu), „maģisko” (bizantiešu un arābu), „faustisko” (rietumeiropiešu) un maiju kultūras. Konstatēja, ka Rietumeiropas kultūra sasniegusi pagrimuma fāzi un prognozēja jaunas kultūras dzimšanu. Par valodu runājot, norādīja, ka senāk ciltis daudz brīvāk mainīja valodu, pārejot no vienas uz otru kaut kādu apstākļu ietekmē. Kaismīgi fanātiska attieksme pret „mātes valodu” ir tikai jauno laiku Rietumeiropas fenomens, un vēsturē šāds valodas kults nav pazīstams. Špenglera uzskati atkal guva rezonansi XX gs. beigās, kad sakarā ar gadsimta un tūkstošgades maiņu aktualizējās apceres par cilvēces noieto ceļu un nākotnes perspektīvām. |
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 15. februāris, plkst. 20.24
Osvalds Špenglers (Oswald Arnold Gottfried Spengler, 1880.-1936.) - filosofs, vēsturisko ciklu teorijas pārstāvis.
Dzimis 1880. gada 29. maijā Blankenburgā, Vācijas impērijā, pasta ierēdņa ģimenē. Pamatizglītību guvis Hallē (Halle), kurp ģimene pārcēlās uz dzīvi 1891. gadā. Studēja matemātiku, dabaszinātnes un filosofiju Halles universitātē. 1904. gadā aizstāvēja disertāciju "Hērakleita filosofijas metafiziskie pamati", saņemot filosofijas zinātņu doktora grādu. Strādāja par skolotāju ģimnāzijā Hamburgā. Akadēmiskajā darbā iesaistījās 1911. gadā, uzsākot darbu Minhenes universitātē kā matemātikas pasniedzējs. Publicējās, rakstīja. Pēc nacistu nākšanas pie varas 1933. gadā atgāja no publiskās dzīves un turpmākos gadus pavadīja visai noslēgti. Miris 1936. gada 8. maijā Minhenē.
XX gs. sākumā guva lielu ievērību ar savu darbu „Vakareiropas noriets” (Der Untergang des Abendlandes, 1918., 1922.). Pēc viņa domām, nav vienotas vēstures, nav nekādas vienotas vispārcilvēciskas kultūras, bet ir atsevišķas unikālas „augstākās kultūras”. Realizējušas visas savas iespējas cilvēku, valodu, ideju, mākslas, valsts un zinātnes formās, kultūras mirst. Katra kultūra pārdzīvo bērnību, jaunību, briedumu un vecumu. Vecuma jeb pagrimuma fāze ir civilizācija, kur kultūras radošais spēks izsīkst, tā kļūst līdzīga bezdvēseliskam mehānismam. Šo atšķirību viņš ilustrēja, par piemēru ņemot Senās Grieķijas un Senās romas salīdzinājumu. Seno grieķu kultūras mantojums aptver visas humanitārās jomas - viņi ir radījuši mākslu, literatūru, teātri, filozofiju utt Romiešu mantojumam ir pavisam cits raksturs - valsts organizācija, tiesības, kara māksla, amfiteātris, būvniecība… Vārdu sakot, tas ir tas, kas pēc Osvalda Špenglera domām atšķir kultūru no civilizācijas pēc opozīcijas principa: grieķu dvēsele un romiešu intelekts. Špenglers pat piešķir katram no kultūras cikliem savu kolektīvo psihi. Līdzīgi runā arī mākslas vēsturnieki, stāstot par "gotisko cilvēku" vai "baroka mentalitāti". Agonizējot kultūras parāda noteiktas īpašības: kosmopolītismu - lokālas perspektīvas vietā; pilsētnieciskas saites - ģimenes (radniecības) saišu vietā; masu vērtības - tautas vērtību vietā; naudu - patiesu garīgo vērtību vietā; seksu - maternitātes vietā; rupju spēka politiku - konsensa vietā. Tāds agonijas stāvoklis var turpināties diezgan ilgi, taču agri vai vēlu kultūra sabrūk un pazūd no vēstures skatuves. Špenglers nodalīja astoņas pamatkultūras: ēģiptiešu, indiešu, babiloniešu, ķīniešu, „apollonisko” (grieķu un romiešu), „maģisko” (bizantiešu un arābu), „faustisko” (rietumeiropiešu) un maiju kultūras. Konstatēja, ka Rietumeiropas kultūra sasniegusi pagrimuma fāzi un prognozēja jaunas kultūras dzimšanu. Par valodu runājot, norādīja, ka senāk ciltis daudz brīvāk mainīja valodu, pārejot no vienas uz otru kaut kādu apstākļu ietekmē. Kaismīgi fanātiska attieksme pret „mātes valodu” ir tikai jauno laiku Rietumeiropas fenomens, un vēsturē šāds valodas kults nav pazīstams. Špenglera uzskati atkal guva rezonansi XX gs. beigās, kad sakarā ar gadsimta un tūkstošgades maiņu aktualizējās apceres par cilvēces noieto ceļu un nākotnes perspektīvām.
Literatūra par šo tēmu
- Špenglers Osvalds. Cilvēks un tehnika : apcere dzīves filozofijai. - Rīga, 1933
- Jermolajeva Jeļena. Kultūras vēsture. XX gadsimts : eksper. māc. grām. - RaKa: Rīga, 2002. - 326 lpp. ISBN 9984-15-313-4
- Fischer K. History and Prophecy: Oswald Spengler and the Decline of the West. - Durcham, 1977
- Neurath О. Anti-Spengler. - Munchen, 1921
- Schroter M. Der Streit urn Spengler. - Munchen, 1922
- Koellreutter 0. Die Staatslehre Spenglers. - Iena, 1924
- Spengler-Studien. Festschrift fur Manfred Schroter. / Hg.v. A.M. Koktanek. - Munchen, 1965
- Murjahn G. Romantik und Realismus in der Lehre Oswald Spenglers. - Berlin, 1968
- Eckermann K. Oswald Spengler und die moderne Kulturkritik. - Bonn, 1980
- Koktanek A.M. Oswald Spengler in seiner Zeit. - Munchen, 1968
- Felken D. Oswald Spengler. Konservativer Denker swischen Kaiserreich und Diktatur. - Munchen, 1988
