Špenglers Osvalds

Osvalds Špenglers (Oswald Spengler, 1880.-1936.) - filosofs, vēsturisko ciklu teorijas pārstāvis.

XX gs. sākumā guva lielu ievērību ar savu darbu „Vakareiropas noriets” (Der Untergang des Abendlandes). Pēc viņa domām, nav vienotas vēstures, nav nekādas vienotas vispārcilvēciskas kultūras, bet ir atsevišķas unikālas „augstākās kultūras”. Realizējušas visas savas iespējas cilvēku, valodu, ideju, mākslas, valsts un zinātnes formās, kultūras mirst. Katra kultūra pārdzīvo bērnību, jaunību, briedumu un vecumu. Vecuma jeb pagrimuma fāze ir civilizācija, kur kultūras radošais spēks izsīkst, tā kļūst līdzīga bezdvēseliskam mehānismam. Šo atšķirību viņš ilustrēja, par piemēru ņemot Senās Grieķijas un Senās romas salīdzinājumu. Seno grieķu kultūras mantojums aptver visas humanitārās jomas – viņi ir radījuši mākslu, literatūru, teātri, filozofiju utt Romiešu mantojumam ir pavisam cits raksturs – valsts organizācija, tiesības, kara māksla, amfiteātris, būvniecība… Vārdu sakot, tas ir tas, kas pēc Osvalda Špenglera domām atšķir kultūru no civilizācijas pēc opozīcijas principa: grieķu dvēsele un romiešu intelekts. Špenglers pat piešķir katram no kultūras cikliem savu kolektīvo psihi. Līdzīgi runā arī mākslas vēsturnieki, stāstot par "gotisko cilvēku" vai "baroka mentalitāti". Agonizējot kultūras parāda noteiktas īpašības: kosmopolītismu - lokālas perspektīvas vietā; pilsētnieciskas saites – ģimenes (radniecības) saišu vietā; masu vērtības – tautas vērtību vietā; naudu – patiesu garīgo vērtību vietā; seksu – maternitātes vietā; rupju spēka politiku – konsensa vietā. Tāds agonijas stāvoklis var turpināties diezgan ilgi, taču agri vai vēlu kultūra sabrūk un pazūd no vēstures skatuves. Špenglers nodalīja astoņas pamatkultūras: ēģiptiešu, indiešu, babiloniešu, ķīniešu, „apollonisko” (grieķu un romiešu), „maģisko” (bizantiešu un arābu), „faustisko” (rietumeiropiešu) un maiju kultūras. Konstatēja, ka Rietumeiropas kultūra sasniegusi pagrimuma fāzi un prognozēja jaunas kultūras dzimšanu. Norādīja, ka senāk ciltis daudz brīvāk mainīja valodu, pārejot no vienas uz otru kaut kādu apstākļu ietekmē. Kaismīgi fanātiska attieksme pret „mātes valodu” ir tikai jauno laiku Rietumeiropas fenomens, un vēsturē šāds valodas kults nav pazīstams. Špenglera uzskati atkal guva rezonansi XX gs. beigās, kad sakarā ar gadsimta un tūkstošgades maiņu aktualizējās apceres par cilvēces noieto ceļu un nākotnes perspektīvām.