Atšķirības starp "24. teritoriālais korpuss" versijām
(jauns šķirklis) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
Sarkanās Armijas '''24. teritoriālais korpuss''' - bijusī Latvijas Republikas armija ([[Latvijas Tautas armija]]), kas pēc [[Latvijas okupācija 1940. gadā|Latvijas okupācijas]] un inkorporācijas [[PSRS]], pārstrukturizēta un ar 10. jūlija [[VK(b)P]] CK Politbiroja lēmumu iekļauta [[Sarkanā armija|Sarkanās armijas]] sastāvā kā ''24. teritoriālais korpuss'' (vēlāk to apstiprināja un sīkāk reglamentēja VK(b)P CK Politbiroja 14. augusta lēmums un [[PSRS TKP]] - ''Tautas Komisāru padomes'' - aizsardzības tautas komisāra 17. augusta pavēle). Korpusu veidoja divas strēlnieku divīzijas - 181. (saformēta no bij. [[Kurzemes divīzija]]s un [[Vidzemes divīzija]]s) un 183. strēlnieku divīzija (bij. [[Latgales divīzija]]s un [[Zemgales divīzija]]s). Par korpusa komandieri tika iecelts ģenerālis Roberts Kļaviņš. | Sarkanās Armijas '''24. teritoriālais korpuss''' - bijusī Latvijas Republikas armija ([[Latvijas Tautas armija]]), kas pēc [[Latvijas okupācija 1940. gadā|Latvijas okupācijas]] un inkorporācijas [[PSRS]], pārstrukturizēta un ar 10. jūlija [[VK(b)P]] CK Politbiroja lēmumu iekļauta [[Sarkanā armija|Sarkanās armijas]] sastāvā kā ''24. teritoriālais korpuss'' (vēlāk to apstiprināja un sīkāk reglamentēja VK(b)P CK Politbiroja 14. augusta lēmums un [[PSRS TKP]] - ''Tautas Komisāru padomes'' - aizsardzības tautas komisāra 17. augusta pavēle). Korpusu veidoja divas strēlnieku divīzijas - 181. (saformēta no bij. [[Kurzemes divīzija]]s un [[Vidzemes divīzija]]s) un 183. strēlnieku divīzija (bij. [[Latgales divīzija]]s un [[Zemgales divīzija]]s). Par korpusa komandieri tika iecelts ģenerālis Roberts Kļaviņš. | ||
| − | 1941. gada jūlijā [[Igaunijas PSR]] teritorijā no evakuētajiem Latvijas iedzīvotājiem<ref>Tuvojoties Vācijas armijai, Latvijas teritoriju pameta bēgot vismaz 40 000 iedzīvotāju. - Савченко В.И. Савченко В.И. Латышские формирования советской армии на фронтах Великой Отечественной войны. - Рига, 1975, с.110.</ref> - strādnieku gvardes kaujiniekiem un padomju aktīvistiem, - tika izveidoti divi latviešu strēlnieku pulki. Cīņās pie Ļeņingradas tie cieta smagus zaudējumus, un to pārpalikumu apvienoja [[76. atsevišķajā latviešu strēlnieku pulks|76. atsevišķajā latviešu strēlnieku pulkā]], kurš turpmākajās cīņās gandrīz pilnībā tika iznīcināts. Tā kā latviešu teritoriālais korpuss kaujās ar [[Vērmahts|vērmahtu]] bija cietis ievērojamus zaudējumus, abas divīzijas tika nolemts apvienot vienā. 1941. gada 3. augustā [[Staļins]] deva rīkojumu par [[201. Latvijas strēlnieku divīzija]]s izveidošanu, uzsākot formēt Gorohovecas nometnē, netālu no Maskavas. Tās personālsastāvu veidoja kauju zaudējumu dēļ izformēto latviešu daļu karavīri, | + | 1941. gada jūlijā [[Igaunijas PSR]] teritorijā no evakuētajiem Latvijas iedzīvotājiem<ref>Tuvojoties Vācijas armijai, Latvijas teritoriju pameta bēgot vismaz 40 000 iedzīvotāju. - Савченко В.И. Савченко В.И. Латышские формирования советской армии на фронтах Великой Отечественной войны. - Рига, 1975, с. 110.</ref> - strādnieku gvardes kaujiniekiem un padomju aktīvistiem, - tika izveidoti divi latviešu strēlnieku pulki. Cīņās pie Ļeņingradas tie cieta smagus zaudējumus, un to pārpalikumu apvienoja [[76. atsevišķajā latviešu strēlnieku pulks|76. atsevišķajā latviešu strēlnieku pulkā]], kurš turpmākajās cīņās gandrīz pilnībā tika iznīcināts. Tā kā latviešu teritoriālais korpuss kaujās ar [[Vērmahts|vērmahtu]] bija cietis ievērojamus zaudējumus, abas divīzijas tika nolemts apvienot vienā. 1941. gada 3. augustā [[Staļins]] deva rīkojumu par [[201. Latvijas strēlnieku divīzija]]s izveidošanu, uzsākot formēt Gorohovecas nometnē, netālu no Maskavas. Tās personālsastāvu veidoja kauju zaudējumu dēļ izformēto latviešu daļu karavīri. Gorohovecas nometnē bāzējās [[1. atsevišķais latviešu rezerves pulks]], kuru regulāri papildināja ar etniskajiem latviešiem no citām PSRS malām - aptuveni 33 000 karavīru, - kurus pēc apmācības nosūtīja uz 201. divīziju, papildinot tās personālsastāvu pēc zaudējumiem kaujās. |
==== Atsauces un paskaidrojumi ==== | ==== Atsauces un paskaidrojumi ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 26. janvāris, plkst. 10.01
Sarkanās Armijas 24. teritoriālais korpuss - bijusī Latvijas Republikas armija (Latvijas Tautas armija), kas pēc Latvijas okupācijas un inkorporācijas PSRS, pārstrukturizēta un ar 10. jūlija VK(b)P CK Politbiroja lēmumu iekļauta Sarkanās armijas sastāvā kā 24. teritoriālais korpuss (vēlāk to apstiprināja un sīkāk reglamentēja VK(b)P CK Politbiroja 14. augusta lēmums un PSRS TKP - Tautas Komisāru padomes - aizsardzības tautas komisāra 17. augusta pavēle). Korpusu veidoja divas strēlnieku divīzijas - 181. (saformēta no bij. Kurzemes divīzijas un Vidzemes divīzijas) un 183. strēlnieku divīzija (bij. Latgales divīzijas un Zemgales divīzijas). Par korpusa komandieri tika iecelts ģenerālis Roberts Kļaviņš.
1941. gada jūlijā Igaunijas PSR teritorijā no evakuētajiem Latvijas iedzīvotājiem[1] - strādnieku gvardes kaujiniekiem un padomju aktīvistiem, - tika izveidoti divi latviešu strēlnieku pulki. Cīņās pie Ļeņingradas tie cieta smagus zaudējumus, un to pārpalikumu apvienoja 76. atsevišķajā latviešu strēlnieku pulkā, kurš turpmākajās cīņās gandrīz pilnībā tika iznīcināts. Tā kā latviešu teritoriālais korpuss kaujās ar vērmahtu bija cietis ievērojamus zaudējumus, abas divīzijas tika nolemts apvienot vienā. 1941. gada 3. augustā Staļins deva rīkojumu par 201. Latvijas strēlnieku divīzijas izveidošanu, uzsākot formēt Gorohovecas nometnē, netālu no Maskavas. Tās personālsastāvu veidoja kauju zaudējumu dēļ izformēto latviešu daļu karavīri. Gorohovecas nometnē bāzējās 1. atsevišķais latviešu rezerves pulks, kuru regulāri papildināja ar etniskajiem latviešiem no citām PSRS malām - aptuveni 33 000 karavīru, - kurus pēc apmācības nosūtīja uz 201. divīziju, papildinot tās personālsastāvu pēc zaudējumiem kaujās.
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ Tuvojoties Vācijas armijai, Latvijas teritoriju pameta bēgot vismaz 40 000 iedzīvotāju. - Савченко В.И. Савченко В.И. Латышские формирования советской армии на фронтах Великой Отечественной войны. - Рига, 1975, с. 110.
