Atšķirības starp "Agrārā reforma Latvijā" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m (Literatūra par šo tēmu)
 
23. rindiņa: 23. rindiņa:
 
* Agrārā reforma. // 20. gadsimta Latvijas vēsture. II: Neatkarīga valsts. 1918–1940. – Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2003. – 380.-395. lpp.
 
* Agrārā reforma. // 20. gadsimta Latvijas vēsture. II: Neatkarīga valsts. 1918–1940. – Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2003. – 380.-395. lpp.
 
* Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 43. lpp. ISBN 9984-00-395-7
 
* Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 43. lpp. ISBN 9984-00-395-7
 +
* Materiali Latvijas agrārās reformas vēsturei. (atkārtots izdevums) - Turaidas muzejrezervāts: Rīga, 2020. - 399 lpp. ISBN 978-9934-8524-5-9
  
 
==== Resursi internetā par šo tēmu ====
 
==== Resursi internetā par šo tēmu ====

Pašreizējā versija, 2020. gada 18. oktobris, plkst. 11.33

Agrarreforma.jpg

Agrārā reforma Latvijā - 20 gs. 20. gados valsts iniciēta un īstenota zemes īpašuma pārdale, atsavinot Latvijas pilsoņu privātīpašumā esošās lielsaimniecību zemes Valsts zemes fondā un pēc tam piešķirot tās citiem Latvijas pilsoņiem privātīpašumā. Lielsaimniecības beidza pastāvēt kā nozīmīgas saimnieciskas vienības; par valsts agrārās iekārtas pamatu kļuva zemnieku sīksaimniecības.

1920. gada 16. septembrī Latvijas Satversmes sapulce pieņēma Agrārreformas likuma 1. daļu "Par Valsts zemes fonda nodibināšanu", uz kura pamata nacionalizēja 1479 muižas (no tām liela dala t.s. valsts muižu jau bija valsts īpašumā), 171 mācītājmuižu, 294 pusmuižas, 202 lauku saimniecības, 546 atsevišķus zemes gabalus, 5865 dzimtsnomas gabalus, kopā atņemot īpašniekiem 3 396 815 ha zemes (51,5% lauksaimniecības zemju kopplatības). VZF īpašumā nonāca arī 1 600 000 ha (91%) mežu, kas līdz tam piederēja privātīpašniekiem. Likums paredzēja, ka zeme atsavināma bez atlīdzības, taču atstājot iepriekšējam zemes īpašniekam t.s. neatsavināmo daļu 50 ha platībā (t.s muižatlikums) un anulējot hipotekāros parādus. Likums noteica, ka valsts zemes fondā ieskaitītās saimniecības nav dalāmas, ja to platība nepārsniedz 100 ha (latviešiem piederošās lielsaimniecības atļāva sadalīt ģimenes locekļu starpā un tā saglabāt īpašumu ģimenei).

Saskaņā ar 1920. gada 21. decembrī pieņemto likuma 2. daļas noteikumiem "Par Valsts zemes fonda izlietošanu" veidoja jaunsaimniecības, zemi piešķīra arī dārzkopības saimniecībām, sīksaimniecību paplašināšanai, uzņēmumiem un pašvaldībām, amatnieku un zvejnieku saimniecībām. Latgalē piešķīra papildu piegriezumus sīksaimniecībām, sadalīja šņorzemes viensētās, likvidēja servitūtu (tiesības medīt zemnieku mežos, zvejot to ūdeņos) u.c. zemes lietošanas ierobežojumus. Vispirms zeme pienācās valdības un pašvaldību iestādēm, sabiedriskajām organizācijām, kā arī sociālajām un kultūras vajadzībām. Automātiski zeme kopā ar mājām tika piešķirta to ilggadējiem rentniekiem. Visi pārējie pretendenti tika iedalīti 5 kategorijās. Ārpus vispārējās kārtības zeme bija piešķirama vairākām Neatkarības kara dalībnieku kategorijām: LkO kavalieriem, kara invalīdiem, kritušo karavīru ģimenēm, līdz 01.09.1917. dienestu uzsākušajiem latviešu strēlniekiem. Agrārās reformas realizācijas laikā biežas bija nelikumības, korupcija un spekulācijas ar zemi.

Jaunsaimniecības drīkstēja veidot ne lielākas par 22 ha, bet ne mazākas par 15 ha. Tāda lieluma saimniecības varēja apstrādāt viena ģimene bez algota darbaspēka. Lauksaimniecībā nederīgu zemi ar vai bez meža, ūdeņus, purvus varēja piešķirt virs normas, bet ne vairāk par 5 ha, t. sk. arī mežu līdz 3 ha. Zemi piešķīra privātīpašumā par simbolisku samaksu – vidēji 10-20 lati par 1 ha, atkarībā no zemes auglīguma. (cena bija 20-27 reizes zemāka par reālo zemes tirgus cenu). Jo auglīgāka bija zeme, jo tā bija dārgāka. Brīvības cīņu dalībniekiem bija jāmaksā puse no cenas. Kara invalīdi un kritušo cīnītāju piederīgie zemi saņēma bez maksas. Piešķirtā zeme bija jāizpērk 41 gada laikā. Laikā no 1919. gadam līdz 1937. gada 1. jūnijam zemi ieguva 55 964 jauni īpašnieki, izveidojot 54 128 jaunsaimniecības 928 757 ha kopplatībā (no tām 6,5% bija līdz 10 ha, 22,9% - līdz 15 ha, 57,3% - līdz 22 ha, 13,3% - lielākas par 22 ha).

Daudziem zemes saņēmējiem, sevišķi bijušajiem karavīriem, nemaz nebija vēlmes kļūt par zemniekiem, un tie piešķirto zemi pārdeva. Nelielajām zemnieku saimniecībām bieži nepietika līdzekļu ražošanas attīstīšanai, tās nebija konkurētspējīgas un bankrotēja. Līdz ar zemes piešķiršanu ievērojami samazinājās brīvā algotā darbaspēka īpatsvars laukos, laukstrādniekus nācās vervēt Lietuvā un Polijā.

Valsts ieguva:

  • Pirms agrārreformas lielākā daļa lauku iedzīvotāju bija kreisi noskaņoti bezzemnieki un sīkzemnieki, un to apgādāšana ar zemi un darbu bija būtisks apstāklis sociālā miera nodrošināšanā valstī.
  • Īpašumu atņemšanas ceļā tika būtiski palielināti valstij piederošie īpašumi - reformas noslēgumā valsts bija paturējusi 52% nacionalizētās zemes, no kuriem meži veidoja 40,5%. 1930. gadu beigās valsts īpašumā atradās 1 400 000 ha, jeb 80% mežu, kuru izciršana un eksports bija liels atspaids valsts ekonomikā.


Skat. arī Zemes reformas Baltijas guberņās, agrārreforma LPSR

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 279. lpp.
  • Heniņš Arturs. Latvijas agrārā reforma un Skrundas pilsētciemata izveidošanās.
  • Agrārā reforma. // 20. gadsimta Latvijas vēsture. II: Neatkarīga valsts. 1918–1940. – Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2003. – 380.-395. lpp.
  • Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 43. lpp. ISBN 9984-00-395-7
  • Materiali Latvijas agrārās reformas vēsturei. (atkārtots izdevums) - Turaidas muzejrezervāts: Rīga, 2020. - 399 lpp. ISBN 978-9934-8524-5-9

Resursi internetā par šo tēmu