Agrārā reforma Latvijā
Agrārreforma Latvijā - XX gs. 20.-30. gados īstenota agrārreforma Latvijas Republikā, kuras galvenais mērķis bija lielo zemes īpašumu nacionalizācija, tās atņemot līdzšinējiem īpašniekiem, un tās pārdošana bezzemniekiem, tā nodrošinot ar lauksaimniecībā izmantojamu zemi pēc iespējas lielāku skaitu pilsoņu, Latviju nostabilizējot nevis kā rūpniecisku, bet kā agrāru valsti.
1920. gada 16. septembrī Latvijas Satversmes sapulce pieņēma Agrārreformas likuma 1. daļu Par Valsts zemes fonda nodibināšanu, uz kura pamata nacionalizēja 1479 muižas, 171 mācītājmuižu, 294 pusmuižas, 202 lauku saimniecības, 546 atsevišķus zemes gabalus, 5865 dzimtsnomas gabalus, kopā atņemot īpašniekiem 3 396 815 ha zemes. Saskaņā ar 1920. gada 21. decembrī pieņemto likuma 2. daļas noteikumiem Par Valsts zemes fonda izlietošanu veidoja jaunsaimniecības, zemi piešķīra dārzkopības saimniecībām, sīksaimniecību paplašināšanai, uzņēmumiem un pašvaldībām, amatnieku un zvejnieku saimniecībām. Priekšroka zemes iegūšanā bija Latvijas Neatkarības kara dalībniekiem. Laikā no 1919. gadam līdz 1937. gada 1. jūnijam zemi ieguva 55 964 jauni īpašnieki, izveidojot 54 128 jaunsaimniecības (līdz 22 ha lielas).
Skat. arī Zemes reformas Baltijas guberņās, agrārreforma LPSR
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 279. lpp.
- Heniņš Arturs. Latvijas agrārā reforma un Skrundas pilsētciemata izveidošanās.
- Agrārā reforma. // 20. gadsimta Latvijas vēsture. II: Neatkarīga valsts. 1918–1940. – Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2003. – 380.-395. lpp.
