Atšķirības starp "Aizsargi" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
8. rindiņa: 8. rindiņa:
 
Sākotnēji dienestam ''aizsargos'' bija pakļauti visi 18-60 gadus veci vīrieši, kas dzīvoja saimniecībās ārpus pilsētām. Tika formēti pēc teritoriālā principa. [[Apriņķis]] veidoja pulka teritoriju, [[pagasts]] – nodaļas teritoriju. Kopumā bija 19 teritoriālie aizsargu pulki un 2 specializētie (dzelzceļa un aviācijas) pulki (aizsargu pulki būtībā bija administratīvi, ne kaujas formējumi). Pulkus sīkāk sadalīja rotās, eskadronos un riteņbraucēju komandās. Katrs pulks darbojās viena apriņķa robežās, un pulka komandieris bija apriņķa policijas priekšnieks. Arī daudzas citas pulka amatpersonas bija algoti policijas darbinieki. 1923. gadā tika apstiprināts pilns formas tērps. 1925. gadā tika izveidots aizsargu priekšnieka amats un ''Aizsargu štābs''. Aktīvās armijas virsnieki bija aizsargu priekšnieks, aizsargu štāba priekšnieks un apmācību vadītājs. Tā kā pulku komandieri faktiski bija policijas darbinieki, tad tika izveidoti pulku priekšnieku palīgu amati, kuros arī iecēla aktīvās armijas virsniekus. Lielākā daļa bataljonu un rotu komandieru bija uz vietas dzīvojošie atvaļinātie virsnieki. Militāri operatīvo vadību veidoja 150 armijas virsnieki ar profesionālo izglītību, kuri bija piekomandēti ''aizsargu'' organizācijai. 1921. gada jūlijā organizāciju reorganizēja: dienests vairs nebija obligāts, bet gan brīvprātīgs, aktīvo ''aizsargu'' skaitu ierobežoja līdz 50 personām katrā [[Pagasts|pagastā]]. Kā suborganizācijas tika izveidota organizācija sievietēm: [[aizsardzes]], - un jauniešiem: [[jaunsargi]].
 
Sākotnēji dienestam ''aizsargos'' bija pakļauti visi 18-60 gadus veci vīrieši, kas dzīvoja saimniecībās ārpus pilsētām. Tika formēti pēc teritoriālā principa. [[Apriņķis]] veidoja pulka teritoriju, [[pagasts]] – nodaļas teritoriju. Kopumā bija 19 teritoriālie aizsargu pulki un 2 specializētie (dzelzceļa un aviācijas) pulki (aizsargu pulki būtībā bija administratīvi, ne kaujas formējumi). Pulkus sīkāk sadalīja rotās, eskadronos un riteņbraucēju komandās. Katrs pulks darbojās viena apriņķa robežās, un pulka komandieris bija apriņķa policijas priekšnieks. Arī daudzas citas pulka amatpersonas bija algoti policijas darbinieki. 1923. gadā tika apstiprināts pilns formas tērps. 1925. gadā tika izveidots aizsargu priekšnieka amats un ''Aizsargu štābs''. Aktīvās armijas virsnieki bija aizsargu priekšnieks, aizsargu štāba priekšnieks un apmācību vadītājs. Tā kā pulku komandieri faktiski bija policijas darbinieki, tad tika izveidoti pulku priekšnieku palīgu amati, kuros arī iecēla aktīvās armijas virsniekus. Lielākā daļa bataljonu un rotu komandieru bija uz vietas dzīvojošie atvaļinātie virsnieki. Militāri operatīvo vadību veidoja 150 armijas virsnieki ar profesionālo izglītību, kuri bija piekomandēti ''aizsargu'' organizācijai. 1921. gada jūlijā organizāciju reorganizēja: dienests vairs nebija obligāts, bet gan brīvprātīgs, aktīvo ''aizsargu'' skaitu ierobežoja līdz 50 personām katrā [[Pagasts|pagastā]]. Kā suborganizācijas tika izveidota organizācija sievietēm: [[aizsardzes]], - un jauniešiem: [[jaunsargi]].
  
1920. gados ''aizsargu'' organizācija bija apolitiska - valsts politiskajā dzīvē nepiedalījās, taču 30. gadu sākumā tās vadība nonāca [[Latviešu zemnieku savienība]]s ietekmē, politizējās, iesaistoties valsts politiskajā dzīvē un sākot atbalstīt tikai šīs partijas politisko platformu un vēlāk kļuva par vienu no t.s. [[Ulmaņa režīms|Ulmaņa režīma]] balstiem. 1936. gadā par augstāko ''aizsargu vadoni'' tika pasludināts valsts un ministru prezidents K. Ulmanis. 1937. gadā ''aizsargu'' organizācija tika pakļauta sabiedrisko lietu ministram. 1940. gada 1. janvārī ''aizsargu'' organizācijā bija 31 874 aizsargi, 14 810 aizsardzes un 14 000 jaunsargu. Organizācija tika likvidēta 23. jūnijā [[Latvijas okupācija 1940. gadā|Latviju okupējot]] [[PSRS]] karaspēkam. Oficiālā versija bija, ka jaunajos apstākļos aizsargi esot zaudējuši nozīmi un nepieciešams "visas militārās organizācijas sakļaut ar Latvijas armiju". Aizsargus, kas pēc vecuma bija derīgi karadienestam, ieskaitīja armijas rezervē, bet pārējos – zemessargos. Visa organizācijas manta un ieroči formāli pārgāja Sabiedrisko lietu un Kara ministriju rīcībā. Atbruņošana sākās 25. jūnijā, kad ar sabiedrisko lietu ministra Blaua un aizsargu priekšnieka ģenerāļa Praula rīkojumu trīs dienu laikā aizsargiem pienācās nodot ieročus, jo ar valsts aizsardzību turpmāk nodarbošoties "Latvijas armija ciešā sadraudzībā ar mums draudzīgās Padomju Savienības karaspēku". Gandrīz visa bijusī organizācijas vadība 1940.-1941. gados tika arestēti un vai nu nošauti, vai kopā ar ģimenē° [[1941. gada 14. jūnija deportācija Latvijas PSR|deportēti]].
+
1920. gados ''aizsargu'' organizācija bija apolitiska - valsts politiskajā dzīvē nepiedalījās, taču 30. gadu sākumā tās vadība nonāca [[Latviešu zemnieku savienība]]s ietekmē, politizējās, iesaistoties valsts politiskajā dzīvē un sākot atbalstīt tikai šīs partijas politisko platformu un vēlāk kļuva par vienu no t.s. [[Ulmaņa režīms|Ulmaņa režīma]] balstiem. 1936. gadā par augstāko ''aizsargu vadoni'' tika pasludināts valsts un ministru prezidents K. Ulmanis. 1937. gadā ''aizsargu'' organizācija tika pakļauta sabiedrisko lietu ministram. 1940. gada 1. janvārī ''aizsargu'' organizācijā bija 31 874 aizsargi, 14 810 aizsardzes un 14 000 jaunsargu. Organizācija tika likvidēta 23. jūnijā [[Latvijas okupācija 1940. gadā|Latviju okupējot]] [[PSRS]] karaspēkam. Oficiālā versija bija, ka jaunajos apstākļos aizsargi esot zaudējuši nozīmi un nepieciešams "visas militārās organizācijas sakļaut ar Latvijas armiju". Aizsargus, kas pēc vecuma bija derīgi karadienestam, ieskaitīja armijas rezervē, bet pārējos – zemessargos. Visa organizācijas manta un ieroči formāli pārgāja Sabiedrisko lietu un Kara ministriju rīcībā. Atbruņošana sākās 25. jūnijā, kad ar sabiedrisko lietu ministra Blaua un aizsargu priekšnieka ģenerāļa Praula rīkojumu trīs dienu laikā aizsargiem pienācās nodot ieročus, jo ar valsts aizsardzību turpmāk nodarbošoties "Latvijas armija ciešā sadraudzībā ar mums draudzīgās Padomju Savienības karaspēku". Gandrīz visa bijusī organizācijas vadība 1940.-1941. gados tika arestēti un vai nu nošauti, vai kopā ar ģimenēm [[1941. gada 14. jūnija deportācija Latvijas PSR|deportēti]].
  
 
===  ===
 
===  ===

Versija, kas saglabāta 2011. gada 12. janvāris, plkst. 09.48

Attēls:Aizsargu nozime.png
Aizsargu krūšu nozīme

Aizsargi - paramilitāra civiliedzīvotāju organizācija Latvijas Republikā 1919.-1940. gados, kas policijas vadībā gādāja par miera, drošības un kārtības uzturēšanu savā apkārtnē. Dibināta 1919. gada 20. martā ar iekšlietu ministra M.Valtera rīkojumu Nr838, kuru daļēji (vidēji 1/3 no budžeta) finansēja valsts. Dibināšanas un darbības pirmsākumos aizsargi bija administratīvās varas palīgspēks: uzdevums bija palīdzības sniegšana policijai noziegumu apkarošanā, patruļdienesta pildīšana uz satiksmes ceļiem, šaubīgu personu aizturēšana un to nogādāšana uz policiju personības noskaidrošanai, kārtības un drošības uzturēšana savu pagastu robežās. Savu dienesta pienākumu pildīšanas laikā aizsargi tika pielīdzināti policijas dienesta personām. Organizācijas augstākā lēmējinstitūcija bija Latvijas aizsargu kongress. 1923. gada 26. augustā Latvijas aizsargu kongresa apstiprinātais aizsargu Satversmes projekts noteica, ka caur savu padomi aizsargi policejiskā un kulturāli nacionālā ziņā padoti Iekšlietu ministrijai, bet militārā ziņā - Kara ministrijai. Pie Iekšlietu ministrijas pastāvēja Aizsargu nodaļu padome, komplektēta no organizācijas lielāko vienību priekšniekiem. 1921. gadā kļuva par sabiedrisku organizāciju, kuras vadību īstenoja Aizsargu valde. Līdz 1936. gadam nebija pieņemts likums, kas noteiktu aizsargu organizācijas juridisko statusu. Organizācijas darbību regulēja Iekšlietu ministrijas instrukcijas. Aizsargu organizācijas juridisko statusu noteica:

  • Likums par Aizsargu organizāciju (1936.)
  • Sabiedrisko lietu ministrijas iekārta. I daļas 3. punkts par Aizsargu organizācijas statusu (1937.)
  • Noteikumi par aizsargu organizācijas iekārtu un aizsargu pienākumiem, tiesībām un apmācībām (1938.)
  • Tieslietu ministra 1937. gada raksts sabiedrisko lietu ministram par aizsargu organizācijas juridisko statusu.

Sākotnēji dienestam aizsargos bija pakļauti visi 18-60 gadus veci vīrieši, kas dzīvoja saimniecībās ārpus pilsētām. Tika formēti pēc teritoriālā principa. Apriņķis veidoja pulka teritoriju, pagasts – nodaļas teritoriju. Kopumā bija 19 teritoriālie aizsargu pulki un 2 specializētie (dzelzceļa un aviācijas) pulki (aizsargu pulki būtībā bija administratīvi, ne kaujas formējumi). Pulkus sīkāk sadalīja rotās, eskadronos un riteņbraucēju komandās. Katrs pulks darbojās viena apriņķa robežās, un pulka komandieris bija apriņķa policijas priekšnieks. Arī daudzas citas pulka amatpersonas bija algoti policijas darbinieki. 1923. gadā tika apstiprināts pilns formas tērps. 1925. gadā tika izveidots aizsargu priekšnieka amats un Aizsargu štābs. Aktīvās armijas virsnieki bija aizsargu priekšnieks, aizsargu štāba priekšnieks un apmācību vadītājs. Tā kā pulku komandieri faktiski bija policijas darbinieki, tad tika izveidoti pulku priekšnieku palīgu amati, kuros arī iecēla aktīvās armijas virsniekus. Lielākā daļa bataljonu un rotu komandieru bija uz vietas dzīvojošie atvaļinātie virsnieki. Militāri operatīvo vadību veidoja 150 armijas virsnieki ar profesionālo izglītību, kuri bija piekomandēti aizsargu organizācijai. 1921. gada jūlijā organizāciju reorganizēja: dienests vairs nebija obligāts, bet gan brīvprātīgs, aktīvo aizsargu skaitu ierobežoja līdz 50 personām katrā pagastā. Kā suborganizācijas tika izveidota organizācija sievietēm: aizsardzes, - un jauniešiem: jaunsargi.

1920. gados aizsargu organizācija bija apolitiska - valsts politiskajā dzīvē nepiedalījās, taču 30. gadu sākumā tās vadība nonāca Latviešu zemnieku savienības ietekmē, politizējās, iesaistoties valsts politiskajā dzīvē un sākot atbalstīt tikai šīs partijas politisko platformu un vēlāk kļuva par vienu no t.s. Ulmaņa režīma balstiem. 1936. gadā par augstāko aizsargu vadoni tika pasludināts valsts un ministru prezidents K. Ulmanis. 1937. gadā aizsargu organizācija tika pakļauta sabiedrisko lietu ministram. 1940. gada 1. janvārī aizsargu organizācijā bija 31 874 aizsargi, 14 810 aizsardzes un 14 000 jaunsargu. Organizācija tika likvidēta 23. jūnijā Latviju okupējot PSRS karaspēkam. Oficiālā versija bija, ka jaunajos apstākļos aizsargi esot zaudējuši nozīmi un nepieciešams "visas militārās organizācijas sakļaut ar Latvijas armiju". Aizsargus, kas pēc vecuma bija derīgi karadienestam, ieskaitīja armijas rezervē, bet pārējos – zemessargos. Visa organizācijas manta un ieroči formāli pārgāja Sabiedrisko lietu un Kara ministriju rīcībā. Atbruņošana sākās 25. jūnijā, kad ar sabiedrisko lietu ministra Blaua un aizsargu priekšnieka ģenerāļa Praula rīkojumu trīs dienu laikā aizsargiem pienācās nodot ieročus, jo ar valsts aizsardzību turpmāk nodarbošoties "Latvijas armija ciešā sadraudzībā ar mums draudzīgās Padomju Savienības karaspēku". Gandrīz visa bijusī organizācijas vadība 1940.-1941. gados tika arestēti un vai nu nošauti, vai kopā ar ģimenēm deportēti.

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 132. lpp.
  • Vēstures avoti. // Latvijas Vēsture. 1995., Nr.2(17), 61.-64. lpp.
  • Policijas Vēstnesis. 1923., Nr.35, 31. augustā; Nr.36, 4.septembrī.

Resursi internetā par šo tēmu