Antīkā filosofija
Antīkā filosofija - filosofisko mācību kopums, kas radās un pastāvēja Senajā Grieķijā un tās kultūras ietekmes sfērā (Senajā Romā, Mazāzijā, Levantē, Ēģiptē, Ziemeļāfrikā u.c.) laikā no VII gs.p.m.ē. līdz V gs. Antīkā filosofija veidojās, attīstoties no Āzijas (Mezopotāmijas, Levantes) aizgūtajām zināšanām astronomijā, matemātikā, fizikā utt., transformējot to ietekmē sengrieķu mitoloģiju, mitoloģiskos priekšstatus pakāpeniski aizstājot ar pasaules racionālāku skaidrojumu. Domāšanā iezīmejās tendence patiesību noskaidrot, meklējot izskaidrojumam loģisku un cēlonisku pamatojumu, parādot kopsakarības, salīdzinot, izmantojot prāta spriedumus un slēdzienus. Tā bija pasaules izziņa, kas reizē balstījās, reizē radīja loģisko un jēdzienisko domāšanu. Pirmās sengrieķu domātāju filosofiskās un kosmoloģiskās koncepcijas, kurās mītam vairs bija nevis pamatuzskata, bet tēlainas ilustrācijas loma, radās jau V gs.p.m.ē. Tā kā eksperimentālās un loģiskās pārbaudes metožu vēl nebija, visai strauji grieķu domātāji radīja lielu skaitu hipotēžu par pasauli un cilvēku tajā. Kopīgais bija tas, ka aplūkoja pasauli kā vienotu veselumu sastāvdaļu mijiedarbībā. Par pirmo filosofisko skolu kā filosofiskās domas virzienu uzskatāma t.s. Milētas skola.
Literatūra
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 18.-20. lpp.
Resursi internetā par šo tēmu
- The Internet Encyclopedia of Philosophy
- Russell, Bertrand - A History of Western Philosophy. (.pdf 4.9 MB)
