Atšķirības starp "Arbalets" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
6. rindiņa: 6. rindiņa:
 
14. gs. arbaleta efektīvā tālšāvība bija ap 200 m, šo ieroci izmantoja gan kājnieki, gan jātnieki. 15. gs. ar tērauda loku aprīkots arbalets bultu varēja raidīt vidēji ap 350 m, efektīvākie ieroči – līdz pat 375 m tālu. Tuvās distancēs bulta spēja caursist attiecīgā laika perioda jebkuras ķermeņa bruņas, līdz ar to arbalets kļuva par izplatītu ieroci [[Cietoksnis|cietokšņu]] garnizonu bruņojumā.
 
14. gs. arbaleta efektīvā tālšāvība bija ap 200 m, šo ieroci izmantoja gan kājnieki, gan jātnieki. 15. gs. ar tērauda loku aprīkots arbalets bultu varēja raidīt vidēji ap 350 m, efektīvākie ieroči – līdz pat 375 m tālu. Tuvās distancēs bulta spēja caursist attiecīgā laika perioda jebkuras ķermeņa bruņas, līdz ar to arbalets kļuva par izplatītu ieroci [[Cietoksnis|cietokšņu]] garnizonu bruņojumā.
  
No 1460.–1470. gadam arbaletu sāka nomainīt rokas ugunsieroči un arbaletistu vienības armijās sāka likvidēt (Francijas karaļa armijā tās saglabājās līdz 1520. gadam). Tomēr vēl 16. gs. sākuma arbaleti bija efektīvāki un drošāki par pirmajiem ugunsieročiem – arkebūzām. Šajā laikā arbaletisti bija karakuģu komandās, kur mitruma dēļ arbalets kalpoja labāk.
+
No 15. gs. otrajā pusē arbaletu pamazām sāka nomainīt rokas [[arkebūza]]s un arbaletistu vienības armijās sāka likvidēt (Francijas karaļa armijā tās saglabājās līdz 1520. gadam). Tomēr vēl 16. gs. sākuma arbaleti bija efektīvāki un drošāki par pirmajiem ugunsieročiem. Šajā laikā arbaletisti bija karakuģu komandās, kur mitruma dēļ arbalets kalpoja labāk.
  
 
==== Resursi internetā par šo tēmu ====
 
==== Resursi internetā par šo tēmu ====

Versija, kas saglabāta 2020. gada 27. septembris, plkst. 08.40

1580

Arbalets (no lat. arcuballista, burt. "bultumetis"; an. crossbow, fr. arbalète, vc. Armbrust, kr. арбалет), novecojušā daiļliteratūrā arī "stops" - individuālais mehāniskais šaujamierocis, kurā apvienots šaujamloks ar laidi, un kas šauj bultu ar no izliekuma atbrīvota loka atlieces spēku. Sastāv no laides, šaujamloka, stiegras, un palaišanas mehānisma. Laides galā virspusē grope, kas koriģēja bultas lidojuma trajektoriju.

Parādās 5-4. gs. p.m.ē. Senajā Ķīnā. Vēlāk epizodiska arbaleta izmantošana fiksēta Senās Grieķijas un Romas rakstītajos avotos un arheoloģiskajā materiālā. Plašu izplatību neguva līdz pat 10. gs., jo profesionāls lokšāvējs bultu šāva tālāk, precīzāk un ātrāk. Sākot ar 11. gs., pieaug fortifikāciju nozīme kā arī karavīru skaits - arbalets kļūst visai populārs ierocis. Arbaleta bulta bija smagāka, kas palielināja caursišanas spējas tuvā distancē. Tas vieglāk izmantojams šaurās telpās ar zemiem griestiem. Šaušana bija fiziski vieglāka un neprasīja gadiem ilgu treniņu - pēc īsas apmācības jebkurš varēja to lietot (atšķirībā no lokšāvējiem, kam vajadzēja gadiem trenēties, lai sasniegtu labus rezultātus).

14. gs. arbaleta efektīvā tālšāvība bija ap 200 m, šo ieroci izmantoja gan kājnieki, gan jātnieki. 15. gs. ar tērauda loku aprīkots arbalets bultu varēja raidīt vidēji ap 350 m, efektīvākie ieroči – līdz pat 375 m tālu. Tuvās distancēs bulta spēja caursist attiecīgā laika perioda jebkuras ķermeņa bruņas, līdz ar to arbalets kļuva par izplatītu ieroci cietokšņu garnizonu bruņojumā.

No 15. gs. otrajā pusē arbaletu pamazām sāka nomainīt rokas arkebūzas un arbaletistu vienības armijās sāka likvidēt (Francijas karaļa armijā tās saglabājās līdz 1520. gadam). Tomēr vēl 16. gs. sākuma arbaleti bija efektīvāki un drošāki par pirmajiem ugunsieročiem. Šajā laikā arbaletisti bija karakuģu komandās, kur mitruma dēļ arbalets kalpoja labāk.

Resursi internetā par šo tēmu