Atšķirības starp "Aristotelis no Stagīras" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m (Literatūra)
1. rindiņa: 1. rindiņa:
 
[[Attēls:Aristoteles.png‎|right|thumb|200px|Aristotelis]]
 
[[Attēls:Aristoteles.png‎|right|thumb|200px|Aristotelis]]
'''Aristotelis no Stagiras''' (''Αριστοτέλης, Aristotelēs'', 384.-322. g.p.m.ē.), Nikomaha dēls – sengrieķu filosofs, astronoms, fizikas, metafizikas, loģikas un daudzu citu speciālo zinātņu nozaru aizsācējs, [[Maķedonijas Aleksandrs|Maķedonijas Aleksandra]] skolotājs. Dzimis Stagirā ([[Trāķija]]), [[Maķedonijas valsts|Maķedonijas]] [[Basilejs|basileja]] Amintas III galma ārsta Nikomaha ģimenē. 369. g.p.m.ē. zaudēja tēvu (viņa aizbildnis bija vecākās māsas vīrs Proksens, kurš arī veica pirmo apmācību dabaszinātnēs). Tālāko izglītību guvis [[Atēnas|Atēnās]] pie [[Platons|Platona]]. Pēc Platona nāves Aristotelis atstāja Atēnas un pārcēlās uz dzīvi pie sava radinieka Hermija, kas tobrīd valda Mazāzijas piekrastes pilsētā Asosā. Tur Aristotelis apprecēja Hermija brāļameitu Pifiādu. Ģimenē piedzima meita, taču drīz vien Pifiāde mira. Otrajā laulībā ar Herpilliadu piedzima dēls, Nikomahs. Pēc trim gadiem, kad Asosu iekaroja persieši, Aristotelis atgriezās Atēnās. 343. g.p.m.ē. pārcēlās uz Egām, kļūstot par Maķedonijas troņmantnieka Aleksandra skolotāju. 335. g.p.m.ē. izveidoja pats savu filosofijas skolu [[Likejs|Likeju]] (netālu no Likejas Apollona tempļa) jeb ''peripatētisko skolu'' (tur atradās ''peripatos'' - segta galerija, - no kuras nosaukumu guvuši Aristoteļa sekotāji - peripatētiķi). 324. gadā viņam nācās pamest Atēnas un bēgt uz ģimenes īpašumu Eubojas (''Εὔβοια'') salā, kur 322. g.p.m.ē. viņš mira 62 gadu vecumā. Filosofijā Aristotelis iedalīja: ''teorētiskajā filosofijā'' (par esamību, tās daļām, cēloņiem un pirmssākumu), ''praktiskajā filosofijā'' (par cilvēka dabu un darbību) un ''poētiskajā filosofijā'' (par jaunradi). Zinātnes priekšmets ir ar prātu aptveramais vispārīgais, taču tas pastāv tikai jutekļiem uztveramajā atsevišķajā un ir izzināms ar tā palīdzību: vispārīgā izzināšanas priekšnoteikums ir induktīvs vispārinājums, kas neesot iespējams bez jutekļu uztveres. Pasaulei esot 4 cēloņi: matērija jeb pasīvu tapšanas iespēja; forma (esamības būtība), īstenību, kas matērijai dota kā iespējamība; kustība; mērķi. Pasauli Aristotelis uzlūkoja kā secīgi sekojošas pārejas no "matērijas" un "formu" un otrādi, pie tam matērija ir pasīvais princips, bet forma ir aktīvais princips, uz kuru reducējas kustība un mērķi. Katras kustības pirmavots ir augstāks spēks, "nekustīgais sākotnējais virzītājs". Aristoteļa formālā loģika bija saistīta ar mācību par esamību, izziņas teoriju un patiesības teoriju, jo loģiskās formas viņš vienlaikus uzskatīja arī par esamības formām. Mācībā par izziņu Aristotelis nošķīra drošas zināšanas (''apodiktika'') no varbūtējām, uzskatu līmeņa zināšanām (''dialektika''), ko ar valodas palīdzīvu var sasaistīt vienkopus. Pieredze nav pēdējā instance uzskatu pārbaudišanā un nevis maņas, bet gan prāts tieši saskata zinātnes augstākās premisas kā patiesas. Taču zināšanu augstākās aksiomas, kuras cilvēki apjēdz spekulatīvi, nav prātam iedzimtas - to priekšnoteikums ir darbība: faktu vākšana, analīze, domu koncentrējot uz faktiem utt. Zinātnes galamērķis esot priekšmeta definēšana, savukārt definēšanas priekšnoteikums ir ''dedukcijas'' apvienošana ar ''indukciju''. Tā kā neesot tāda jēdziena, kas varētu būt visu citu jēdzienu predikāts, un tātad, dažādos jēdzienus nav iespējams apkopot vienā kopējā ''sugā'', tad viņš izveidoja klasifikāciju pēc kategorijām, t.i. ''augstākām sugām'', uz kurām reducējas pārējās patiesi esošā ''sugas''. Kosmoloģijā Aristotelis izveidoja [[Ģeocentrisms|ģeocentrisma]] sistēmu, kas palika zinātnē kā vispārpieņemta pamatversija līdz pat XIX gs. vidum.<ref>Tikai 1838. gadā Besels konstatēja zvaigžņu paralaksi, savukārt 1851. gadā ar Fuko svārsta palīdzību tika pierādīta Zemes rotācija ap savu asi, t.i. tikai ar XIX gs. vidu var runāt par ģeocentrismu kā zinātniski apgāztu hipotēzi.</ref> Ētikā Aristotelis par augstāko atzina saprāta vērojošo darbību. Morālais paraugs ir augstākais, vispilnīgākais filosofs, "sevi domājoša domāšana". Par valsts varas optimālāko formu Aristotelis uzskatīja tādu, kurā maksimāli samazināta iespēja varu izmantot savtīgos nolūkos un vara pastāv visas sabiedrības labumam.
+
'''Aristotelis no Stagīras''' (''Ἀριστοτέλης, Aristotelēs'', 384.-322. g. p.m.ē.), Nīkomaha dēls – sengrieķu filosofs, astronoms, fizikas, metafizikas, loģikas un daudzu citu zinātņu nozaru aizsācējs, [[Maķedonijas Aleksandrs|Maķedonijas Aleksandra]] skolotājs. Dzimis Stagirā ([[Trāķija]]), [[Maķedonijas valsts|Maķedonijas]] [[Basilejs|basileja]] Amintas III galma ārsta Nīkomaha ģimenē. 369. g. p.m.ē. zaudēja tēvu (viņa aizbildnis bija vecākās māsas vīrs Proksens, kurš arī veica pirmo apmācību dabaszinātnēs). Tālāko izglītību guvis [[Atēnas|Atēnās]] pie [[Platons|Platona]]. Pēc Platona nāves Aristotelis atstāja Atēnas un pārcēlās uz dzīvi pie sava radinieka Hermija, kas tobrīd valdīja Mazāzijas piekrastes pilsētā Asosā. Tur Aristotelis apprecēja Hermija brāļameitu Pītiadu. Ģimenē piedzima meita, taču drīz vien Pītiada mira. Otrajā laulībā ar Herpilliadu piedzima dēls Nīkomahs. Pēc trim gadiem, kad Asosu iekaroja persieši, Aristotelis atgriezās Atēnās. 343. g. p.m.ē., pēc Maķedonijas Filipa uzaicinājuma, pārcēlās uz Egām, kļūstot par Maķedonijas troņmantnieka Aleksandra skolotāju. Pēc Maķedonijas Filipa nāves Aleksandrs kļuva par Maķedonijas valdnieku, bet Aristotelis atkal atgriezās Atēnās. 335. g. p.m.ē. izveidoja pats savu filosofijas skolu [[Likejs|Likeju]] (netālu no Likejas Apollona tempļa) jeb ''peripatētiķu skolu'' (tur atradās ''peripatos'' - segta galerija, - no kuras nosaukumu guvuši Aristoteļa sekotāji - peripatētiķi). 324. gadā viņam nācās pamest Atēnas un bēgt uz ģimenes īpašumu Eubojas (''Εὔβοια'') salā, kur 322. g. p.m.ē. viņš mira 62 gadu vecumā.
 +
Filosofiju Aristotelis iedalīja: ''teorētiskajā filosofijā'' (par esamību, tās daļām, cēloņiem un pirmsākumu), ''praktiskajā filosofijā'' (par cilvēka dabu un darbību) un ''poētiskajā filosofijā'' (par jaunradi). Zinātnes priekšmets ir ar prātu aptveramais vispārējais, taču tas pastāv tikai jutekļiem uztveramajā atsevišķajā un ir izzināms ar tā palīdzību: vispārējā izzināšanas priekšnoteikums ir induktīvs vispārinājums, kas neesot iespējams bez jutekļu uztveres. Pasaulei esot 4 cēloņi: matērija jeb pasīva tapšanas iespēja; forma (esamības būtība) – īstenība, kas matērijai dota kā iespējamība; kustība; mērķi. Pasauli Aristotelis uzlūkoja kā secīgas pārejas no "matērijas" uz "formu" un otrādi, pie tam matērija ir pasīvais princips, bet forma ir aktīvais princips, uz kuru reducējas kustība un mērķi. Katras kustības pirmavots ir augstāks spēks, "nekustīgais sākotnējais virzītājs". Aristoteļa formālā loģika bija saistīta ar mācību par esamību, izziņas teoriju un patiesības teoriju, jo loģiskās formas viņš vienlaikus uzskatīja arī par esamības formām. Mācībā par izziņu Aristotelis nošķīra drošas zināšanas (''apodeiktika'') no varbūtējām, uzskatu līmeņa zināšanām (''dialektika''), ko ar valodas palīdzību var sasaistīt vienkopus. Pieredze nav pēdējā instance uzskatu pārbaudīšanā, un nevis maņas, bet gan prāts tieši saskata zinātnes augstākās premisas kā patiesas. Taču zināšanu augstākās aksiomas, kuras cilvēki apjēdz spekulatīvi, nav prātam iedzimtas - to priekšnoteikums ir darbība: faktu vākšana, analīze, domu koncentrējot uz faktiem utt. Zinātnes galamērķis esot priekšmeta definēšana, savukārt definēšanas priekšnoteikums ir ''dedukcijas'' apvienošana ar ''indukciju''. Tā kā neesot tāda jēdziena, kas varētu būt visu citu jēdzienu predikāts, un tātad dažādos jēdzienus nav iespējams apkopot vienā kopējā ''sugā'', tad viņš izveidoja klasifikāciju pēc kategorijām, t.i., ''augstākām sugām'', uz kurām reducējas pārējās patiesi esošā ''sugas''. Kosmoloģijā Aristotelis izveidoja [[Ģeocentrisms|ģeocentrisma]] sistēmu, kas palika zinātnē kā vispārpieņemta pamatversija līdz pat XIX gs. vidum.<ref>Tikai 1838. gadā Besels konstatēja zvaigžņu paralaksi, savukārt 1851. gadā ar Fuko svārsta palīdzību tika pierādīta Zemes rotācija ap savu asi, t.i., tikai no XIX gs. vidus par ģeocentrismu var runāt par zinātniski apgāztu hipotēzi.</ref> Ētikā Aristotelis par augstāko atzina saprāta vērojošo darbību. Morālais paraugs ir augstākais, vispilnīgākais filosofs, "sevi domājoša domāšana". Par valsts varas optimālo formu Aristotelis uzskatīja tādu, kurā maksimāli samazināta iespēja varu izmantot savtīgos nolūkos un vara pastāv visas sabiedrības labumam.
  
 
==== Aristoteļa korpuss (''Corpus Aristotelicum'')<ref>Ar * atzīmēti tie darbi, kuru autorību daži pētnieki apšauba. Ar ** atzīmēti tie darbi, kurus vispārpieņemts uzskatīt par Aristotelim piedēvētiem.</ref> ====
 
==== Aristoteļa korpuss (''Corpus Aristotelicum'')<ref>Ar * atzīmēti tie darbi, kuru autorību daži pētnieki apšauba. Ar ** atzīmēti tie darbi, kurus vispārpieņemts uzskatīt par Aristotelim piedēvētiem.</ref> ====
7. rindiņa: 8. rindiņa:
 
* "Kategorijas" (''Κατηγοριῶν, Categoriae'')
 
* "Kategorijas" (''Κατηγοριῶν, Categoriae'')
 
* "Par skaidrošanu" (''Περὶ ἑρμηνείας, De Interpretatione'')
 
* "Par skaidrošanu" (''Περὶ ἑρμηνείας, De Interpretatione'')
* "Pirmie analītiķi" (''ἀναλυτικά πρότερα, Analytica Priora'')
+
* "Pirmie analītiķi" (''Ἀναλυτικὰ πρότερα, Analytica Priora'')
* "Otrie analītiķi" (''ἀναλυτικά ὑστερα, Analytica Posteriora'')
+
* "Otrie analītiķi" (''Ἀναλυτικὰ ὑστερα, Analytica Posteriora'')
 
* "Topika" (''Τοπικῶν, Topica'')
 
* "Topika" (''Τοπικῶν, Topica'')
 
* "Par sofistu argumentiem" (''Περὶ τῶν σοφιστικῶν ἐλέγχων, De Sophisticis Elenchis'')
 
* "Par sofistu argumentiem" (''Περὶ τῶν σοφιστικῶν ἐλέγχων, De Sophisticis Elenchis'')
15. rindiņa: 16. rindiņa:
 
* "Par debesīm" (''Περὶ οὐρανοῦ, De Caelo'')
 
* "Par debesīm" (''Περὶ οὐρανοῦ, De Caelo'')
 
* "Par rašanos un iznīcību" (''Περὶ γενέσεως καὶ φθορᾶς, De Generatione et Corruptione'')
 
* "Par rašanos un iznīcību" (''Περὶ γενέσεως καὶ φθορᾶς, De Generatione et Corruptione'')
* "Meteoroloģika" (''Τα μετεωρολογικά, Meteorologica'')
+
* "Meteoroloģika" (''Τὰ μετεωρολογικά, Meteorologica'')
 
* "Par kosmosu"** (''Περὶ κόσμου, De Mundo'')
 
* "Par kosmosu"** (''Περὶ κόσμου, De Mundo'')
 
* "Par dvēseli" (''Περὶ ψυχῆς, De Anima'')
 
* "Par dvēseli" (''Περὶ ψυχῆς, De Anima'')
 
* "Par uztveri un uztveramo" (''Περὶ αἰσθήσεως καὶ αἰσθητῶν, De Sensu et Sensibilibus'')
 
* "Par uztveri un uztveramo" (''Περὶ αἰσθήσεως καὶ αἰσθητῶν, De Sensu et Sensibilibus'')
 
* "Par atmiņu un atmiņām" (''Περὶ μνήμης καὶ ἀναμνήσεως, De Memoria et Reminiscentia'')
 
* "Par atmiņu un atmiņām" (''Περὶ μνήμης καὶ ἀναμνήσεως, De Memoria et Reminiscentia'')
* "Par miegu un nomodu" (''Περὶ ὗπνου καὶ ὶγρηγορήσεως, De Somno et Vigilia'')
+
* "Par miegu un nomodu" (''Περὶ ὕπνου καὶ γρηγορήσεως, De Somno et Vigilia'')
 
* "Par sapņiem" (''Περὶ ἐνυπνίου, De Insomniis'')
 
* "Par sapņiem" (''Περὶ ἐνυπνίου, De Insomniis'')
 
* "Par sapņu tulkošanu" (''Περὶ τῆς καθ΄ ὕπνον μαντικῆς, De Divinatione per Somnum'')
 
* "Par sapņu tulkošanu" (''Περὶ τῆς καθ΄ ὕπνον μαντικῆς, De Divinatione per Somnum'')
26. rindiņa: 27. rindiņa:
 
* "Par jaunību un vecumu, par dzīvi un nāvi" (''Περὶ νεότητος καὶ γήρως καὶ ζωῆς καὶ θανάτου, De Juventute et Senectute, De Vita et Morte'')
 
* "Par jaunību un vecumu, par dzīvi un nāvi" (''Περὶ νεότητος καὶ γήρως καὶ ζωῆς καὶ θανάτου, De Juventute et Senectute, De Vita et Morte'')
 
* "Par elpošanu"** (''Περὶ πνεύματος, De Respiratione'')
 
* "Par elpošanu"** (''Περὶ πνεύματος, De Respiratione'')
* "Dzīvnieku vēsture" (''Περὶ τὰ ζὼα ἱστορίαι, Historia Animalium'')
+
* "Dzīvnieku vēsture" (''Περὶ τὰ ζῷα ἱστορίαι, Historia Animalium'')
 
* "Par dzīvnieku daļām" (''|Περὶ ζῴων μορίων, De Partibus Animalium'')
 
* "Par dzīvnieku daļām" (''|Περὶ ζῴων μορίων, De Partibus Animalium'')
 
* "Par dzīvnieku kustībām" (''Περὶ ζῴων κινήσεως, De Motu Animalium'')
 
* "Par dzīvnieku kustībām" (''Περὶ ζῴων κινήσεως, De Motu Animalium'')
34. rindiņa: 35. rindiņa:
 
* "Par dzirdamo"** (''Περὶ ἀκουστῶν, De Audibilibus'')
 
* "Par dzirdamo"** (''Περὶ ἀκουστῶν, De Audibilibus'')
 
* "Fizionomija"** (''Φυσιογνωμικά, Physiognomonica'')
 
* "Fizionomija"** (''Φυσιογνωμικά, Physiognomonica'')
* "Par augiem"** (''Περὶ φυτών, De Plantis'')
+
* "Par augiem"** (''Περὶ φυτῶν, De Plantis'')
* "Par dīvainām baumām"** (''Περὶ θαυμάσιων ἀκουσμάτων, De mirabilibus auscultationibus'')
+
* "Par dīvainām baumām"** (''Περὶ θαυμασίων ἀκουσμάτων, De mirabilibus auscultationibus'')
 
* "Mehānika"** (''Μηχανικά, Mechanica'')
 
* "Mehānika"** (''Μηχανικά, Mechanica'')
 
* "Problēmas"* (''Προβλήματα, Problemata'')
 
* "Problēmas"* (''Προβλήματα, Problemata'')
* "Par nedalāmām līnijām"** (''Περὶ ατόμων γραμμών}, De Lineis Insecabilibus'')
+
* "Par nedalāmām līnijām"** (''Περὶ ατόμων γραμμῶν}, De Lineis Insecabilibus'')
 
* "Par vēju virzieniem un nosaukumiem"** (''Ἀνέμων θέσεις καὶ προσηγορίαι, Ventorum Situs et Cognomina'')
 
* "Par vēju virzieniem un nosaukumiem"** (''Ἀνέμων θέσεις καὶ προσηγορίαι, Ventorum Situs et Cognomina'')
 
* "Par Ksenofanu, Zenonu, Gorgiju"** (''Περὶ Ξενοφάνους, περὶ Ζήνωνος, περὶ Γοργίου, De Melisso Xenophnae Gorgia'')
 
* "Par Ksenofanu, Zenonu, Gorgiju"** (''Περὶ Ξενοφάνους, περὶ Ζήνωνος, περὶ Γοργίου, De Melisso Xenophnae Gorgia'')

Versija, kas saglabāta 2009. gada 9. februāris, plkst. 11.17

Aristotelis

Aristotelis no Stagīras (Ἀριστοτέλης, Aristotelēs, 384.-322. g. p.m.ē.), Nīkomaha dēls – sengrieķu filosofs, astronoms, fizikas, metafizikas, loģikas un daudzu citu zinātņu nozaru aizsācējs, Maķedonijas Aleksandra skolotājs. Dzimis Stagirā (Trāķija), Maķedonijas basileja Amintas III galma ārsta Nīkomaha ģimenē. 369. g. p.m.ē. zaudēja tēvu (viņa aizbildnis bija vecākās māsas vīrs Proksens, kurš arī veica pirmo apmācību dabaszinātnēs). Tālāko izglītību guvis Atēnās pie Platona. Pēc Platona nāves Aristotelis atstāja Atēnas un pārcēlās uz dzīvi pie sava radinieka Hermija, kas tobrīd valdīja Mazāzijas piekrastes pilsētā Asosā. Tur Aristotelis apprecēja Hermija brāļameitu Pītiadu. Ģimenē piedzima meita, taču drīz vien Pītiada mira. Otrajā laulībā ar Herpilliadu piedzima dēls Nīkomahs. Pēc trim gadiem, kad Asosu iekaroja persieši, Aristotelis atgriezās Atēnās. 343. g. p.m.ē., pēc Maķedonijas Filipa uzaicinājuma, pārcēlās uz Egām, kļūstot par Maķedonijas troņmantnieka Aleksandra skolotāju. Pēc Maķedonijas Filipa nāves Aleksandrs kļuva par Maķedonijas valdnieku, bet Aristotelis atkal atgriezās Atēnās. 335. g. p.m.ē. izveidoja pats savu filosofijas skolu – Likeju (netālu no Likejas Apollona tempļa) jeb peripatētiķu skolu (tur atradās peripatos - segta galerija, - no kuras nosaukumu guvuši Aristoteļa sekotāji - peripatētiķi). 324. gadā viņam nācās pamest Atēnas un bēgt uz ģimenes īpašumu Eubojas (Εὔβοια) salā, kur 322. g. p.m.ē. viņš mira 62 gadu vecumā. Filosofiju Aristotelis iedalīja: teorētiskajā filosofijā (par esamību, tās daļām, cēloņiem un pirmsākumu), praktiskajā filosofijā (par cilvēka dabu un darbību) un poētiskajā filosofijā (par jaunradi). Zinātnes priekšmets ir ar prātu aptveramais vispārējais, taču tas pastāv tikai jutekļiem uztveramajā atsevišķajā un ir izzināms ar tā palīdzību: vispārējā izzināšanas priekšnoteikums ir induktīvs vispārinājums, kas neesot iespējams bez jutekļu uztveres. Pasaulei esot 4 cēloņi: matērija jeb pasīva tapšanas iespēja; forma (esamības būtība) – īstenība, kas matērijai dota kā iespējamība; kustība; mērķi. Pasauli Aristotelis uzlūkoja kā secīgas pārejas no "matērijas" uz "formu" un otrādi, pie tam matērija ir pasīvais princips, bet forma ir aktīvais princips, uz kuru reducējas kustība un mērķi. Katras kustības pirmavots ir augstāks spēks, "nekustīgais sākotnējais virzītājs". Aristoteļa formālā loģika bija saistīta ar mācību par esamību, izziņas teoriju un patiesības teoriju, jo loģiskās formas viņš vienlaikus uzskatīja arī par esamības formām. Mācībā par izziņu Aristotelis nošķīra drošas zināšanas (apodeiktika) no varbūtējām, uzskatu līmeņa zināšanām (dialektika), ko ar valodas palīdzību var sasaistīt vienkopus. Pieredze nav pēdējā instance uzskatu pārbaudīšanā, un nevis maņas, bet gan prāts tieši saskata zinātnes augstākās premisas kā patiesas. Taču zināšanu augstākās aksiomas, kuras cilvēki apjēdz spekulatīvi, nav prātam iedzimtas - to priekšnoteikums ir darbība: faktu vākšana, analīze, domu koncentrējot uz faktiem utt. Zinātnes galamērķis esot priekšmeta definēšana, savukārt definēšanas priekšnoteikums ir dedukcijas apvienošana ar indukciju. Tā kā neesot tāda jēdziena, kas varētu būt visu citu jēdzienu predikāts, un tātad dažādos jēdzienus nav iespējams apkopot vienā kopējā sugā, tad viņš izveidoja klasifikāciju pēc kategorijām, t.i., augstākām sugām, uz kurām reducējas pārējās patiesi esošā sugas. Kosmoloģijā Aristotelis izveidoja ģeocentrisma sistēmu, kas palika zinātnē kā vispārpieņemta pamatversija līdz pat XIX gs. vidum.[1] Ētikā Aristotelis par augstāko atzina saprāta vērojošo darbību. Morālais paraugs ir augstākais, vispilnīgākais filosofs, "sevi domājoša domāšana". Par valsts varas optimālo formu Aristotelis uzskatīja tādu, kurā maksimāli samazināta iespēja varu izmantot savtīgos nolūkos un vara pastāv visas sabiedrības labumam.

Aristoteļa korpuss (Corpus Aristotelicum)[2]

Loģika (Organons)

  • "Kategorijas" (Κατηγοριῶν, Categoriae)
  • "Par skaidrošanu" (Περὶ ἑρμηνείας, De Interpretatione)
  • "Pirmie analītiķi" (Ἀναλυτικὰ πρότερα, Analytica Priora)
  • "Otrie analītiķi" (Ἀναλυτικὰ ὑστερα, Analytica Posteriora)
  • "Topika" (Τοπικῶν, Topica)
  • "Par sofistu argumentiem" (Περὶ τῶν σοφιστικῶν ἐλέγχων, De Sophisticis Elenchis)

Par dabu

  • "Fizika"' (Φυσικὴ ἀκρόασις, Physica)
  • "Par debesīm" (Περὶ οὐρανοῦ, De Caelo)
  • "Par rašanos un iznīcību" (Περὶ γενέσεως καὶ φθορᾶς, De Generatione et Corruptione)
  • "Meteoroloģika" (Τὰ μετεωρολογικά, Meteorologica)
  • "Par kosmosu"** (Περὶ κόσμου, De Mundo)
  • "Par dvēseli" (Περὶ ψυχῆς, De Anima)
  • "Par uztveri un uztveramo" (Περὶ αἰσθήσεως καὶ αἰσθητῶν, De Sensu et Sensibilibus)
  • "Par atmiņu un atmiņām" (Περὶ μνήμης καὶ ἀναμνήσεως, De Memoria et Reminiscentia)
  • "Par miegu un nomodu" (Περὶ ὕπνου καὶ γρηγορήσεως, De Somno et Vigilia)
  • "Par sapņiem" (Περὶ ἐνυπνίου, De Insomniis)
  • "Par sapņu tulkošanu" (Περὶ τῆς καθ΄ ὕπνον μαντικῆς, De Divinatione per Somnum)
  • "Par dzīves ilgumu un īsumu" (Περὶ μακροβιότητος καὶ βραχυβιότητος, De Longitudine et Brevitate Vitae)
  • "Par jaunību un vecumu, par dzīvi un nāvi" (Περὶ νεότητος καὶ γήρως καὶ ζωῆς καὶ θανάτου, De Juventute et Senectute, De Vita et Morte)
  • "Par elpošanu"** (Περὶ πνεύματος, De Respiratione)
  • "Dzīvnieku vēsture" (Περὶ τὰ ζῷα ἱστορίαι, Historia Animalium)
  • "Par dzīvnieku daļām" (|Περὶ ζῴων μορίων, De Partibus Animalium)
  • "Par dzīvnieku kustībām" (Περὶ ζῴων κινήσεως, De Motu Animalium)
  • "Par dzīvnieku iedalījumu" (Περὶ ζῴων πορείας, De Incessu Animalium)
  • "Par dzīvnieku izcelšanos" (Περὶ ζῴων γενέσεως, De Generatione Animalium)
  • "Par ziediem"** (Περὶ χρωμάτων, De Coloribus)
  • "Par dzirdamo"** (Περὶ ἀκουστῶν, De Audibilibus)
  • "Fizionomija"** (Φυσιογνωμικά, Physiognomonica)
  • "Par augiem"** (Περὶ φυτῶν, De Plantis)
  • "Par dīvainām baumām"** (Περὶ θαυμασίων ἀκουσμάτων, De mirabilibus auscultationibus)
  • "Mehānika"** (Μηχανικά, Mechanica)
  • "Problēmas"* (Προβλήματα, Problemata)
  • "Par nedalāmām līnijām"** (Περὶ ατόμων γραμμῶν}, De Lineis Insecabilibus)
  • "Par vēju virzieniem un nosaukumiem"** (Ἀνέμων θέσεις καὶ προσηγορίαι, Ventorum Situs et Cognomina)
  • "Par Ksenofanu, Zenonu, Gorgiju"** (Περὶ Ξενοφάνους, περὶ Ζήνωνος, περὶ Γοργίου, De Melisso Xenophnae Gorgia)

Metafizika

  • "Metafizika" (Μετὰ τὰ φυσικά, Metaphysica)

Ētika un politika

  • "Nikomaha ētika" (Ἠθικὰ Νικομάχεια, Ethica Nicomachea)
  • "Lielā ētika"* (Ἠθικὰ μεγάλα, Magna Moralia)
  • "Eidemija ētika" (Ἠθικὰ Εὐδήμεια, Ethica Eudemia)
  • "Par labo un ļauno" (Ἀρετῶν καὶ κακιῶν, De Virtutibus et Vitiis Libellus)
  • "Politika" (Πολιτικά, Politica)
  • "Ekonomika"* (Οἰκονομικά, Oeconomica)
  • "Atēnu polisa" (Ἀθηναίων πολιτεία)

Retorika un poētika

  • "Retorikas māksla" (Ῥητορικὴ τέχνη, Ars Rhetorica)
  • "Retorika Aleksandram"** (Ῥητορικὴ πρὸς Ἀλέξανδρον, Rhetorica ad Alexandrum)
  • "Poētikas māksla" (Περὶ ποιητικῆς, Ars Poetica)

Atsauces un paskaidrojumi

  1. Tikai 1838. gadā Besels konstatēja zvaigžņu paralaksi, savukārt 1851. gadā ar Fuko svārsta palīdzību tika pierādīta Zemes rotācija ap savu asi, t.i., tikai no XIX gs. vidus par ģeocentrismu var runāt kā par zinātniski apgāztu hipotēzi.
  2. Ar * atzīmēti tie darbi, kuru autorību daži pētnieki apšauba. Ar ** atzīmēti tie darbi, kurus vispārpieņemts uzskatīt par Aristotelim piedēvētiem.

Literatūra

  • Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 28.-29. lpp.
  • Aristotelis. Poētika. / tulk. Augusts Ģiezens - Jāņa Rozes apgāds, Rīga, 2008. ISBN 978-9984-23-291-1
  • Aristotelis. / no sengr. val. tulk. I.Ķemere. - Zvaigzne, Rīga, 1985
  • Ārzemju literatūras hrestomātija. - Zvaigzne, Rīga, 1992. ISBN 5-405-00960-1
  • Sengrieķu literatūras antoloģija / sast. T.Fomina u.c. - Zvaigzne, Rīga, 1990. ISBN 5-405-00404-9
  • Antīkās literatūras antoloģija. 1. sēj. Grieķu literatūra. / sast. R. Egle - Latv. PSR ZA Valodas un literatūras inst., Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1951

  • Ackrill J.L. Essays on Plato and Aristotle. - Oxford University Press, 2001
  • Adler Mortimer J. Aristotle for Everybody. - Macmillan, New York, 1978
  • Bakalis Nikolaos. Handbook of Greek Philosophy: From Thales to the Stoics Analysis and Fragments. - Trafford Publishing, 2005, ISBN 1-4120-4843-5
  • Barnes J. The Cambridge Companion to Aristotle. - Cambridge University Press, 1995
  • Bocheński I.M. Ancient Formal Logic. - North-Holland Publishing Company, Amsterdam, 1951
  • Bolotin D. An Approach to Aristotle's Physics: With Particular Attention to the Role of His Manner of Writing. - SUNY Press, Albany, 1998
  • Burnyeat M. F. et al. Notes on Book Zeta of Aristotle's Metaphysics. - Sub-faculty of Philosophy, Oxford, 1979
  • Chappell V. Aristotle's Conception of Matter. // Journal of Philosophy, 1973, 70: 679-696
  • Code A. Potentiality in Aristotle's Science and Metaphysics. // Pacific Philosophical Quarterly, 1995, 76
  • Gill M.L. Aristotle on Substance: The Paradox of Unity. - Princeton University Press, Princeton, 1989
  • Guthrie W.K.C. A History of Greek Philosophy. Vol. 6. - Cambridge University Press, 1981
  • Halper E.C. One and Many in Aristotle's Metaphysics. Volume 1 - Books Alpha-Delta, Parmenides Publishing, 2007, ISBN 978-1-930972-21-6
  • Halper E.C. One and Many in Aristotle's Metaphysics, Volume 2 - The Central Books, Parmenides Publishing, 2005, ISBN 978-1-930972-05-6
  • Irwin T.H. Aristotle's First Principles. - Clarendon Press, Oxford, 1988
  • Knight K. Aristotelian Philosophy: Ethics and Politics from Aristotle to MacIntyre. - Polity Press, 2007
  • Lewis F.A. Substance and Predication in Aristotle. - Cambridge University Press, Cambridge, 1991
  • Lloyd G.E.R. Aristotle: The Growth and Structure of his Thought. - Cambridge University Press, Cambridge, 1968, ISBN 0-521-09456-9.
  • Lord Carnes. Introduction to The Politics, by Aristotle. - Chicago University Press, Chicago, 1984
  • Loux M.J. Primary Ousia: An Essay on Aristotle's Metaphysics Ζ and Η. - Cornell University Press, Ithaca; NY, 1991
  • Pangle L.S. Aristotle and the Philosophy of Friendship. - Cambridge University Press, Cambridge, 2003
  • Reeve, C.D.C. Substantial Knowledge: Aristotle's Metaphysics. - Hackett, Indianapolis, 2000
  • Rose L.E. Aristotle's Syllogistic. - Charles C Thomas Publisher, Springfield, 1968
  • Scaltsas T. Substances and Universals in Aristotle's Metaphysics. - Cornell University Press, Ithaca, 1994
  • Strauss L. On Aristotle's Politics. / The City and Man. - Rand McNally, Chicago, 1964
  • Veatch H.B. Aristotle: A Contemporary Appreciation. - Indiana University Press, Bloomington, 1974
  • Woods M.J. Universals and Particular Forms in Aristotle's Metaphysics. // Oxford Studies in Ancient Philosophy supplement, 1991/b, 41-56

  • Jonathan Barnes. Aristoteles: eine Einführung. - Reclam, Stuttgart, 1999, ISBN 3-15-008773-2
  • Thomas Buchheim. Aristoteles. - Freiburg i. Br., 1996
  • Wolfgang Detel. Aristoteles. - Leipzig, 2005
  • Ingemar Düring. Aristoteles. Darstellung und Interpretation seines Denkens. - Heidelberg, 1966 (Nachdruck 2005) ISBN 978-3-8253-5036-9
  • Christof Rapp. Aristoteles zur Einführung. - Hamburg, 2004, ISBN 3-88506-398-0
  • Kann man heute noch etwas anfangen mit Aristoteles? / Thomas Buchheim, Hellmut Flashar (Hrsg.) - Meiner, Hamburg, 2003
  • Aristoteles-Lexikon. / Otfried Höffe (Hrsg.) - Stuttgart, 2005, ISBN 3-520-45901-9

  • Аристотель. - Госполитиздат, Москва, 1952
  • Чанышев А.Н. Аристотель. - Мысль, Москва, 1987
  • Античная литература. Греция. антология / сост. Н.А.Федоров, В.И.Мирошенкова. - Высшая школа, Москва, 1989
  • Античные риторики. / под ред. А.А.Тахо-Годи. - Московский университет, Москва, 1978

Resursi internetā par šo tēmu