Arkls
Arkls (lat. uncus, aratro, vāc. Haken, kr. гак) - nosacīta nodokļa aprēķināšanas vienība un zemes platības mērs (kadastrāla mērvienība) Austrumeiropā, zemes platība, ko varētu apstrādāt ar vienu arklu jeb zirgu, kurai klāt nāca vēl reālās vai ideālās piedevas – pļavas, ganības, bišu dravas u.c. Arkla lielumu katrā novadā noteica pašu zemnieku izvēlētās uzticības personas, tamdēļ arī arkli atšķīrās kā novados, tā laikā. Zemnieku arklu skaits un tiem atbilstošas nodevas un nodokļi bija stingri noteikti kopā pa pagastu tajā esošajiem zemniekiem. Arklu skaitu nebija viegli izmainīt, jo tas sākuma periodā bija iegriezts speciālās birkās. Teorētiski viens arkls ietvēra aptuveni 20 ha aramzemes, taču tā kā lēņa arklos parasti ieskaitīja arī kā piedevas pļavas, ganības, mežus un ūdeņus, tad arkla platība svārstījās no 108 līdz 200 ha. H.Hagenmeisters skaidro, ka zemes arklu, kas aptver visu zemes kopplatību, ietverot tīrumus, atpūtušos un noplicināto meža zemi, kā arī pļavas un ganības, ko nedrīkst sajaukt ar tīruma arklu (uncus agri), kas ietvēra sevī tikai tīrumu platību, vadoties no labības izsējas normas.
R.Keteške uzskata, ka termins ir radies Reinzemē no senvācu hūfa un kalpojis vairākiem mērķiem: kā bāze kara klausību noteikšanai, aplikšanai ar nodokļiem un nodevām: ar to apzīmēja gan pašu zemnieku sētu, gan ar sētas lietošanu saistīto naudas un naturālo pienākumu lielumu, gan sētai uzlikto nodevu apmēru, gan arī zemes platības mērvienību. Arklos parasti izteica tikai sējumu platību, bet ne visu zemi, tāpēc arkla lielums bija atkarīgs no tā, vai saimniecības lietošanā bija pastāvīgie tīrumi (kurus dēvēja arī par "maizes zemi") vai līdumi, vai to kombinācijas. Pastāvīgie tīrumi parasti bija tur, kur apdzīvotība bija blīvāka, cilvēki dzīvoja galvenokārt ciemos un atsevišķie ciemati jeb sētas bija cieši viena pie otras. Ja turpretī apdzīvotība bija reta, ciemati bija izvietojušies tālu cits no cita, tad zemi lietoja pēc līdumu sistēmas, izmantojot to 3-5 gadus un tad līdz 80 gadiem atstājot apaugšanai ar mežu, kura laikā atjaunojās zemes dabīgā auglība. Ciemata rīcībā varēja būt arī pastāvīgie tīrumi un meža zeme dažādās kombinācijās. Livonijā visbiežāk lietoja:
- mestra arkls (Heermeisterliche Haken) – kopā 177 mucasvietas;
- Pletenberga arkls (Pletenbergische Haken) – 96 mucasvietas;
- virsbīskapa arkls – 66 mucasvietas;
- mazais vācu arkls (Kleine deutsche Haken) – 30 mucasvietas;
- lielais poļu arkls (polnische grosse Haken) – 120 mucasvietas.
XVI gs. Sigismunda Augusta privilēģija paredzēja Vidzemes jeb Livonijas arkla nostiprināšanu un tā satura noteikšanu. 13. pants noteica arkla lielumu – kā mansus jeb uncus, kas līdzinās 66 bastiem, pie tam katra basta mala ir 238 Rīgas aršīnas gara. Arkls tika noteikts 3 738 504 kvadrātaršīnas (aptuveni 180 pūrvietas). Pēc H. Hagemeistera pētījumiem, privilēģijās minētais arkls līdzinājās agrākajam mestra arklam. Līdz ar to Augusta privilēģijas noteica, ka arkliem visā Livonijā ir jābūt vienādiem, un jābūt par pamatu zemnieku aplikšanai ar nodokļiem un nodevām, kam jābūt atkarīgām no zemes platības un labuma. Taču privilēģijā noteiktais arkls praksē neieviesās, jo XVI gs. beigās un XVII gs. pirmajā pusē Livonijā bija nepārtraukti kari un politiskas pārmaiņas. XVII gs. Zviedrijas karalistes valdība Vidzemē centās unificēt arkla lielumu: sāka izlīdzināt arklu platības un 1638. gada arklu revīzijām jau pastāvēja juridiski, politiski un ekonomiski mērķi, no kuriem viens no būtiskajiem bija izstrādāt vienotus arklu noteikšanas principus un ieviest vienotu saimniecību vērtēšanas sistēmu arklos visā vērtēšanai pakļautajai teritorijai – Vidzemei. Ar revīziju palīdzību centās noskaidrot zemnieku maksātspēju un arī valsts ienākumus. Kā mēra vienību šajos laikos lietoja saimniecību iedalījumu arklos – revīzijas vai paturētos arklos, - no kuriem ievāca nodevas, kā arī postažas arklos, kas bija revīzijas brīdī neapdzīvoti vai pamesti. Līdz ar to revīzijai bija publiski tiesisks raksturs, un tā mūsdienu izpratnē ietvēra kā zemes lietojuma noskaidrošanu un reģistrāciju, tā arī zemes uzskaites un vērtēšanas datus, likvidēja dažādību arklu noteikšanā un pārgāja uz vienotu arklu noteikšanas kārtību, par pamatu ņemot vācu arklu: viens arkls ir zemnieku saimniecība, kuras lielums liek gadā maksāt nodevas un pildīt klaušas 60 dālderu vērtībā (XIX gs. sākumā - 80 dālderu). Arklam bija arī militāra nozīme, jo tas noteica karavīru skaitu: saskaņā ar zviedru arklu revīzijām, no katriem 5 arkliem iesauca karadienestā vienu zemnieku. Pat zviedru arklu revīzijās šajā ziņa ir vērojams liels sajukums, vienlaikus dažādās muižās pielietoti dažādi arkla lielumi. Tāpēc var tikai nosacīti pieņemt kādu no variantiem, neizslēdzot kļūdas iespēju. Piemēram, Gulbenes pilsnovadā zemes platība bijusi novērtēta mestra arklos, t.i., 1 arkls - 108,0054 ha, bet 1638. gada arklu revīzijas dokumentos ir norāde, ka 1/4 mestra arkla pielīdzināma jaunajam arklam, tātad ar arklu mums, šķiet, būtu jāsaprot 27 ha liela platība.
XIX gs. 20. gados arklu aizstāja zemes dālderis.
Maskavijā XVI gs. vidū tika ieviests lielais arkls, nodoklis, ar kuru aplika noteikta lieluma zemes gabalu, 1679. gadā to nomainīja "sētas aplikums".
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 205. lpp.
