Atšķirības starp "Askēze" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
17. rindiņa: 17. rindiņa:
 
* [http://ec-dejavu.ru/a/Ascet.html Королькова Е.А. Смысл аскезы в философии Н.А. Бердяева. / Феномен удовольствия в культуре. Матер. междунар. науч. форума 6-9.04.2004 г. - Центр изучения культуры, СПб., 2004, с. 38-41]
 
* [http://ec-dejavu.ru/a/Ascet.html Королькова Е.А. Смысл аскезы в философии Н.А. Бердяева. / Феномен удовольствия в культуре. Матер. междунар. науч. форума 6-9.04.2004 г. - Центр изучения культуры, СПб., 2004, с. 38-41]
  
[[Kategorija:Filosofija]]
+
[[Kategorija:Filosofijas vēsture]]

Versija, kas saglabāta 2010. gada 29. oktobris, plkst. 11.08

Askēze (sengr. ἄσκησις, áskēsis – "vingrināšanās") – komforta ziņā ārkārtīgi pieticīgs dzīvesveids, maksimāla atteikšanās no visiem dzīves labumiem, kas traucē koncentrēties uz morālu vai reliģisku mērķi. Svarīgs gandrīz visu reliģiju elements. Sākotnēji Senajā Grieķijā par askēzi dēvēja vingrināšanos tikumos. Kristietības pirmajos gadsimtos par askētiem dēvēja tos ticīgos, kas, atteikušies no laicīgās pasaules, dzīvoja prom no sabiedrības vientulībā, gavējot, meditējot, skaitot lūgšanas. Pēc Reformācijas askēzes ideāls mainījās - protestantisms par optimālu atzina "praktisko" jeb "pasaulīgo askētismu", ko praktizē, turpinot dzīvot sabiedrībā.

Literatūra

  • Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 29. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu