Atšķirības starp "Bēkons Rodžers" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Rodžers Bēkons''' (angl. ''Roger Bacon'', ~1214.~1294.) - [[Franciskāņu ordenis|franciskāņu]] [[mūks]], teologs, filosofs [[Sholastika|sholastiķis]], dabaszinātnieks. Dzimis ap 1214. gadu [[Anglijas karaliste|Anglijas karalistē]], netālu no Ilčesteras Somersetšīrā, [[Bruņinieks|bruņinieka]] ģimenē, kas daudz cieta [[Henrijs III, Anglijas karalis|Henrija III]] valdīšanas gados (daudzi dzimtas locekļi krita sadursmēs, citi izraidīti no karalistes). Izglītību Rodžers guva Oksfordas universitātē. 1233. gadā iestājies franciskāņu ordenī un jau nākamajā vai aiznākamajā gadā tika nosūtīts papildināt zināšanas Parīzes universitātē, kur tai laikā plauka zinātnisko disputu kultūra, no vienas puses uzstājoties tādiem [[Dominikāņu ordenis|dominikāņu]] dižgariem kā [[Alberts Lielais]] un [[Akvīnas Toms]], savukārt franciskāņu filosofus vadīja [[Hales Aleksandrs]]. Parīzē Bēkons saņēma filosofijas doktora grādu. Ap 1250. gadu atgriezās Oksfordas universitātē nu jau kā pasniedzējs. Ap 1257. gadu, apsūdzēts | + | '''Rodžers Bēkons''' (angl. ''Roger Bacon'', ~1214.~1294.) - [[Franciskāņu ordenis|franciskāņu]] [[mūks]], teologs, filosofs [[Sholastika|sholastiķis]], dabaszinātnieks. Dzimis ap 1214. gadu [[Anglijas karaliste|Anglijas karalistē]], netālu no Ilčesteras Somersetšīrā, [[Bruņinieks|bruņinieka]] ģimenē, kas daudz cieta [[Henrijs III, Anglijas karalis|Henrija III]] valdīšanas gados (daudzi dzimtas locekļi krita sadursmēs, citi izraidīti no karalistes). Izglītību Rodžers guva Oksfordas universitātē. 1233. gadā iestājies franciskāņu ordenī un jau nākamajā vai aiznākamajā gadā tika nosūtīts papildināt zināšanas Parīzes universitātē, kur tai laikā plauka zinātnisko disputu kultūra, no vienas puses uzstājoties tādiem [[Dominikāņu ordenis|dominikāņu]] dižgariem kā [[Alberts Lielais]] un [[Akvīnas Toms]], savukārt franciskāņu filosofus vadīja [[Hales Aleksandrs]]. Parīzē Bēkons saņēma filosofijas doktora grādu. Ap 1250. gadu atgriezās Oksfordas universitātē nu jau kā pasniedzējs. Ap 1257. gadu, apsūdzēts melnās maģijas un [[buršana]]s piekopšanā, pēc ordeņa vadītāja [[Bonaventura]]s rīkojuma Bēkons tika atstādināts no darba universitātē un nosūtīts un dzīvi [[Klosteris|klosterī]] Parīzes pievārtē, kur pavadīja turpmākos 10 gadus. 1267. gadā Bēkons pēc [[Pāvests|pāvesta]] [[Klements IV, pāvests|Klementa IV]] lūguma apkopoja un nosūtīja uz Romu savus darbus, bet 1268. gadā atgriezās pasniedzēja darbā Oksfordā. 1278. gadā ordeņa vadība atkal uzsāka izmeklēšanu, konfiscēja viņa sarakstīto, atsauca no darba universitātē un turpmākos 14 gadus Bēkons pavadīja vieninieka cellē klosterī. 1262. gadā dienas gaismu ieraudzīja pēdējais viņa traktāts "Compendium syudii theologiae". Kad un kur Rodžers Bēkons miris, nav zināms, taču kā ticamāko pieņem 1294. gadu. Savos darbos izteicis virkni šī laika zinātnes un tehnikas līmenim neraksturīgu drosmīgu minējumu, propanēja uz eksperimentiem un matemātiskiem aprēķiniem pamatotu izziņu. Savos pētījumos pieskāries arī alķīmijai, pat veltījis šim jautājumam pāris esejas, taču ne ilgi - abstraktā "filosofu akmens" un visādu "nemirstības eliksīru" meklēšanas vietā Bēkons priekšroku deva tam, ko mūsdienās dēvētu par eksperimentālo ķīmiju, gūstot atzīstamus panākumus. Piemēram, pētīja salpetra īpašības un atklāja melnā pulvera izgatavošanas veidu (tā sastāvs kopš 1242. gada ir palicis gandrīz nemainīgs: 75% Indijas salpetra, 10% sēra, un 15% oglekļa). Visai interesanti bija Bēkona eksperimenti optikā, veidojot palielināmā stikla lēcas utt. Viņš pārbaudīja Aristoteļa domu, ka tā kā varavīksne vienmēr novērojama Saulei pretējā debess pusē, tā patiesībā ir Saules atspulgs mākoņos, pie tam šis atspulgs parādās noteiktā leņķī (kas arī ir par iemeslu varavīksnes lokveida formai) - acs redz varavīksni noteiktā konusā, kura virsotnē atrodas paša novērotāja acs, - Bēkons pirmais izmērīja šī konusa leņķi un konstatēja, ka galvenā varavīksne vienmēr redzama apmēram 420° leņķī, bet sekundārā, kas arī dažreiz novērojama, - apmēram 500° leņķī. Savā darbā “Opus Majus” (1268.) pviņš piemin arī [[Livonija|Livoniju]], kritizējot no [[Baznīca]]s un franciskāņu viedokļa aplamo [[Teitoņu ordenis|Teitoņu ordeņa]] rīcību, pievēršot neticīgos Kristum “ar ieroču spēku, bet ne ar svētuma sirsnību”. |
== Literatūra == | == Literatūra == | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 24. februāris, plkst. 09.59
Rodžers Bēkons (angl. Roger Bacon, ~1214.~1294.) - franciskāņu mūks, teologs, filosofs sholastiķis, dabaszinātnieks. Dzimis ap 1214. gadu Anglijas karalistē, netālu no Ilčesteras Somersetšīrā, bruņinieka ģimenē, kas daudz cieta Henrija III valdīšanas gados (daudzi dzimtas locekļi krita sadursmēs, citi izraidīti no karalistes). Izglītību Rodžers guva Oksfordas universitātē. 1233. gadā iestājies franciskāņu ordenī un jau nākamajā vai aiznākamajā gadā tika nosūtīts papildināt zināšanas Parīzes universitātē, kur tai laikā plauka zinātnisko disputu kultūra, no vienas puses uzstājoties tādiem dominikāņu dižgariem kā Alberts Lielais un Akvīnas Toms, savukārt franciskāņu filosofus vadīja Hales Aleksandrs. Parīzē Bēkons saņēma filosofijas doktora grādu. Ap 1250. gadu atgriezās Oksfordas universitātē nu jau kā pasniedzējs. Ap 1257. gadu, apsūdzēts melnās maģijas un buršanas piekopšanā, pēc ordeņa vadītāja Bonaventuras rīkojuma Bēkons tika atstādināts no darba universitātē un nosūtīts un dzīvi klosterī Parīzes pievārtē, kur pavadīja turpmākos 10 gadus. 1267. gadā Bēkons pēc pāvesta Klementa IV lūguma apkopoja un nosūtīja uz Romu savus darbus, bet 1268. gadā atgriezās pasniedzēja darbā Oksfordā. 1278. gadā ordeņa vadība atkal uzsāka izmeklēšanu, konfiscēja viņa sarakstīto, atsauca no darba universitātē un turpmākos 14 gadus Bēkons pavadīja vieninieka cellē klosterī. 1262. gadā dienas gaismu ieraudzīja pēdējais viņa traktāts "Compendium syudii theologiae". Kad un kur Rodžers Bēkons miris, nav zināms, taču kā ticamāko pieņem 1294. gadu. Savos darbos izteicis virkni šī laika zinātnes un tehnikas līmenim neraksturīgu drosmīgu minējumu, propanēja uz eksperimentiem un matemātiskiem aprēķiniem pamatotu izziņu. Savos pētījumos pieskāries arī alķīmijai, pat veltījis šim jautājumam pāris esejas, taču ne ilgi - abstraktā "filosofu akmens" un visādu "nemirstības eliksīru" meklēšanas vietā Bēkons priekšroku deva tam, ko mūsdienās dēvētu par eksperimentālo ķīmiju, gūstot atzīstamus panākumus. Piemēram, pētīja salpetra īpašības un atklāja melnā pulvera izgatavošanas veidu (tā sastāvs kopš 1242. gada ir palicis gandrīz nemainīgs: 75% Indijas salpetra, 10% sēra, un 15% oglekļa). Visai interesanti bija Bēkona eksperimenti optikā, veidojot palielināmā stikla lēcas utt. Viņš pārbaudīja Aristoteļa domu, ka tā kā varavīksne vienmēr novērojama Saulei pretējā debess pusē, tā patiesībā ir Saules atspulgs mākoņos, pie tam šis atspulgs parādās noteiktā leņķī (kas arī ir par iemeslu varavīksnes lokveida formai) - acs redz varavīksni noteiktā konusā, kura virsotnē atrodas paša novērotāja acs, - Bēkons pirmais izmērīja šī konusa leņķi un konstatēja, ka galvenā varavīksne vienmēr redzama apmēram 420° leņķī, bet sekundārā, kas arī dažreiz novērojama, - apmēram 500° leņķī. Savā darbā “Opus Majus” (1268.) pviņš piemin arī Livoniju, kritizējot no Baznīcas un franciskāņu viedokļa aplamo Teitoņu ordeņa rīcību, pievēršot neticīgos Kristum “ar ieroču spēku, bet ne ar svētuma sirsnību”.
Literatūra
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 46. lpp.
- Dunsdorfs E. Rodžers Bēkons un viņa stāsts par Latviju. / Zīle. - Daugava, Stokholma, 1965.
- Little A.G., Roger Bacon’s life and works. - Oxford, 1914
- Easton S.C., Roger Bacon and his search for a universal science. - Oxford, 1952
- Трахтенберг О.В., Очерки по истории западноевропейской средневековой философии. - Москва, 1957
- Heck E., Roger Bacon. - Bonn, 1957
