Atšķirības starp "Bēkons Rodžers" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Rodžers Bēkons''' (angl. ''Roger Bacon'', ~1214.~1294.) - [[Franciskāņu ordenis|franciskāņu]] [[mūks]], teologs, filosofs [[Sholastika|sholastiķis]], dabaszinātnieks. Dzimis ap 1214. gadu [[Anglijas karaliste|Anglijas karalistē]], netālu no Ilčesteras Somersetšīrā, [[Bruņinieks|bruņinieka]] ģimenē, kas daudz cieta [[Henrijs III, Anglijas karalis|Henrija III]] valdīšanas gados (daudzi dzimtas locekļi krita sadursmēs, citi izraidīti no karalistes). Izglītību Rodžers guva Oksfordas universitātē. 1233. gadā iestājies franciskāņu ordenī un jau nākamajā vai aiznākamajā gadā tika nosūtīts papildināt zināšanas Parīzes universitātē, kur tai laikā plauka zinātnisko disputu kultūra, no vienas puses uzstājoties tādiem [[Dominikāņu ordenis|dominikāņu]] dižgariem kā [[Alberts Lielais]] un [[Akvīnas Toms]], savukārt franciskāņu filosofus vadīja [[Hales Aleksandrs]]. Parīzē Bēkons saņēma filosofijas doktora grādu. Ap 1250. gadu atgriezās Oksfordas universitātē nu jau kā pasniedzējs. Ap 1257. gadu, apsūdzēts melnās maģijas un [[buršanās]] piekopšanā, pēc ordeņa vadītāja [[Bonaventura]]s rīkojuma Bēkons tika atstādināts no darba universitātē un nosūtīts un dzīvi [[Klosteris|klosterī]] Parīzes pievārtē, kur pavadīja turpmākos 10 gadus. 1267. gadā Bēkons pēc [[Pāvests|pāvesta]] [[Klements IV, pāvests|Klementa IV]] lūguma apkopoja un nosūtīja uz Romu savus darbus, bet 1268. gadā atgriezās pasniedzēja darbā Oksfordā. 1278. gadā ordeņa vadība atkal uzsāka izmeklēšanu, konfiscēja viņa sarakstīto, atsauca no darba universitātē un turpmākos 14 gadus Bēkons pavadīja vieninieka cellē klosterī. 1262. gadā dienas gaismu ieraudzīja pēdējais viņa traktāts "Compendium syudii theologiae". Kad un kur Rodžers Bēkons miris, nav zināms, taču kā ticamāko pieņem 1294. gadu. Savos darbos izteicis virkni šī laika zinātnes un tehnikas līmenim neraksturīgu drosmīgu minējumu, propanēja uz eksperimentiem un matemātiskiem aprēķiniem pamatotu izziņu. Kā lielākā daļa tā laika ļaužu, ticējis maģijai, astroloģijai, nākotni vēstījošām zīmēm, pāris savos pētījumos pieskāries arī alķīmijai. Pētīja salpetra īpašības un atklāja vairākus tā degošus maisījumus (viņa dotais apraksts neļauj apgalvot, kā tas izplatīts daiļliteratūrā, ka būtu izdevies atklāt šaujampulveri, kurš jau bija zināms musulmaņu pasaules zinātnē). Visai interesanti bija Bēkona eksperimenti optikā, pēc arābu parauga veidojot palielināmā stikla lēcas, taču spriežot pēc apraksta, līdz teleskopa izgudrošanai viņš nebija ticis. Viņš pārbaudīja Aristoteļa domu, ka tā kā varavīksne vienmēr novērojama Saulei pretējā debess pusē, tā patiesībā ir Saules atspulgs mākoņos, pie tam šis atspulgs parādās noteiktā leņķī (kas arī ir par iemeslu varavīksnes lokveida formai) - acs redz varavīksni noteiktā konusā, kura virsotnē atrodas paša novērotāja acs, - Bēkons pirmais izmērīja šī konusa leņķi un konstatēja, ka galvenā varavīksne vienmēr redzama apmēram 420° leņķī, bet sekundārā, kas arī dažreiz novērojama, - apmēram 500° leņķī. Savā darbā “Opus | + | '''Rodžers Bēkons''' (angl. ''Roger Bacon'', ~1214.~1294.) - [[Franciskāņu ordenis|franciskāņu]] [[mūks]], teologs, filosofs [[Sholastika|sholastiķis]], dabaszinātnieks. Dzimis ap 1214. gadu [[Anglijas karaliste|Anglijas karalistē]], netālu no Ilčesteras Somersetšīrā, [[Bruņinieks|bruņinieka]] ģimenē, kas daudz cieta [[Henrijs III, Anglijas karalis|Henrija III]] valdīšanas gados (daudzi dzimtas locekļi krita sadursmēs, citi izraidīti no karalistes). Izglītību Rodžers guva Oksfordas universitātē. 1233. gadā iestājies franciskāņu ordenī un jau nākamajā vai aiznākamajā gadā tika nosūtīts papildināt zināšanas Parīzes universitātē, kur tai laikā plauka zinātnisko disputu kultūra, no vienas puses uzstājoties tādiem [[Dominikāņu ordenis|dominikāņu]] dižgariem kā [[Alberts Lielais]] un [[Akvīnas Toms]], savukārt franciskāņu filosofus vadīja [[Hales Aleksandrs]]. Parīzē Bēkons saņēma filosofijas doktora grādu. Ap 1250. gadu atgriezās Oksfordas universitātē nu jau kā pasniedzējs. Ap 1257. gadu, apsūdzēts melnās maģijas un [[buršanās]] piekopšanā, pēc ordeņa vadītāja [[Bonaventura]]s rīkojuma Bēkons tika atstādināts no darba universitātē un nosūtīts un dzīvi [[Klosteris|klosterī]] Parīzes pievārtē, kur pavadīja turpmākos 10 gadus. 1267. gadā Bēkons pēc [[Pāvests|pāvesta]] [[Klements IV, pāvests|Klementa IV]] lūguma apkopoja un nosūtīja uz Romu savus darbus, bet 1268. gadā atgriezās pasniedzēja darbā Oksfordā. 1278. gadā ordeņa vadība atkal uzsāka izmeklēšanu, konfiscēja viņa sarakstīto, atsauca no darba universitātē un turpmākos 14 gadus Bēkons pavadīja vieninieka cellē klosterī. 1262. gadā dienas gaismu ieraudzīja pēdējais viņa traktāts "Compendium syudii theologiae". Kad un kur Rodžers Bēkons miris, nav zināms, taču kā ticamāko pieņem 1294. gadu. Savos darbos izteicis virkni šī laika zinātnes un tehnikas līmenim neraksturīgu drosmīgu minējumu, propanēja uz eksperimentiem un matemātiskiem aprēķiniem pamatotu izziņu. Kā lielākā daļa tā laika ļaužu, ticējis maģijai, astroloģijai, nākotni vēstījošām zīmēm, pāris savos pētījumos pieskāries arī alķīmijai. Pētīja salpetra īpašības un atklāja vairākus tā degošus maisījumus (viņa dotais apraksts neļauj apgalvot, kā tas izplatīts daiļliteratūrā, ka būtu izdevies atklāt šaujampulveri, kurš jau bija zināms musulmaņu pasaules zinātnē). Visai interesanti bija Bēkona eksperimenti optikā, pēc arābu parauga veidojot palielināmā stikla lēcas, taču spriežot pēc apraksta, līdz teleskopa izgudrošanai viņš nebija ticis. Viņš pārbaudīja Aristoteļa domu, ka tā kā varavīksne vienmēr novērojama Saulei pretējā debess pusē, tā patiesībā ir Saules atspulgs mākoņos, pie tam šis atspulgs parādās noteiktā leņķī (kas arī ir par iemeslu varavīksnes lokveida formai) - acs redz varavīksni noteiktā konusā, kura virsotnē atrodas paša novērotāja acs, - Bēkons pirmais izmērīja šī konusa leņķi un konstatēja, ka galvenā varavīksne vienmēr redzama apmēram 420° leņķī, bet sekundārā, kas arī dažreiz novērojama, - apmēram 500° leņķī. Savā darbā “Opus majus” (1268.) pviņš piemin arī [[Livonija|Livoniju]], kritizējot no [[Baznīca]]s un franciskāņu viedokļa aplamo [[Teitoņu ordenis|Teitoņu ordeņa]] rīcību, pievēršot neticīgos Kristum “ar ieroču spēku, bet ne ar svētuma sirsnību”. Viņa paveiktā apjoms ir visai iespaidīgs un liels daudzums Bēkona darbu vēl joprojām ir rokrakstā. |
| + | |||
| + | '''Publicētie darbi:''' | ||
| + | * Speculum Alchimоae (1541. g., tulkots angļu valodā 1597. g.) | ||
| + | * De mirabili potestate artis et naturae (1542. g., tulkots angļu valodā 1659. g.) | ||
| + | * Libellus de retardandis senectutis accidentibus et sensibus confirmandis (1590. g., tulkots angļu valodā kā ''Cure of Old Age'' 1683. g.) | ||
| + | * Medicinae magistri D. Rog. Baconis anglici de arte chymiae scripta (1603. g., vairāku neliela apjoma darbu - Excerpta de libro Avicennae de Anim a, Brè ve Breviarium, Verbum Abbreviatum, - apkopojums, kuru nobeidz īpatna piezīme: "Ipse Rogerus fuit discipulus Alberti!") | ||
| + | * Tractatus trium verborum et Speculum Secretorum | ||
| + | * Opus Majus ad Clementem IV (1733.) | ||
| + | ** Specula Mathematica (''Opus majus'' 4. daļa) | ||
| + | ** Perspectiva (1614. g., - ''Opus majus'' 5. daļa) | ||
| + | * Opera hactenus m è dita" (1859. g., ietvēra "Opus tertium", "Opus minus", "Compendum studu philosophiae" un "De secretis operibus naturae"). | ||
== Literatūra == | == Literatūra == | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 24. februāris, plkst. 10.26
Rodžers Bēkons (angl. Roger Bacon, ~1214.~1294.) - franciskāņu mūks, teologs, filosofs sholastiķis, dabaszinātnieks. Dzimis ap 1214. gadu Anglijas karalistē, netālu no Ilčesteras Somersetšīrā, bruņinieka ģimenē, kas daudz cieta Henrija III valdīšanas gados (daudzi dzimtas locekļi krita sadursmēs, citi izraidīti no karalistes). Izglītību Rodžers guva Oksfordas universitātē. 1233. gadā iestājies franciskāņu ordenī un jau nākamajā vai aiznākamajā gadā tika nosūtīts papildināt zināšanas Parīzes universitātē, kur tai laikā plauka zinātnisko disputu kultūra, no vienas puses uzstājoties tādiem dominikāņu dižgariem kā Alberts Lielais un Akvīnas Toms, savukārt franciskāņu filosofus vadīja Hales Aleksandrs. Parīzē Bēkons saņēma filosofijas doktora grādu. Ap 1250. gadu atgriezās Oksfordas universitātē nu jau kā pasniedzējs. Ap 1257. gadu, apsūdzēts melnās maģijas un buršanās piekopšanā, pēc ordeņa vadītāja Bonaventuras rīkojuma Bēkons tika atstādināts no darba universitātē un nosūtīts un dzīvi klosterī Parīzes pievārtē, kur pavadīja turpmākos 10 gadus. 1267. gadā Bēkons pēc pāvesta Klementa IV lūguma apkopoja un nosūtīja uz Romu savus darbus, bet 1268. gadā atgriezās pasniedzēja darbā Oksfordā. 1278. gadā ordeņa vadība atkal uzsāka izmeklēšanu, konfiscēja viņa sarakstīto, atsauca no darba universitātē un turpmākos 14 gadus Bēkons pavadīja vieninieka cellē klosterī. 1262. gadā dienas gaismu ieraudzīja pēdējais viņa traktāts "Compendium syudii theologiae". Kad un kur Rodžers Bēkons miris, nav zināms, taču kā ticamāko pieņem 1294. gadu. Savos darbos izteicis virkni šī laika zinātnes un tehnikas līmenim neraksturīgu drosmīgu minējumu, propanēja uz eksperimentiem un matemātiskiem aprēķiniem pamatotu izziņu. Kā lielākā daļa tā laika ļaužu, ticējis maģijai, astroloģijai, nākotni vēstījošām zīmēm, pāris savos pētījumos pieskāries arī alķīmijai. Pētīja salpetra īpašības un atklāja vairākus tā degošus maisījumus (viņa dotais apraksts neļauj apgalvot, kā tas izplatīts daiļliteratūrā, ka būtu izdevies atklāt šaujampulveri, kurš jau bija zināms musulmaņu pasaules zinātnē). Visai interesanti bija Bēkona eksperimenti optikā, pēc arābu parauga veidojot palielināmā stikla lēcas, taču spriežot pēc apraksta, līdz teleskopa izgudrošanai viņš nebija ticis. Viņš pārbaudīja Aristoteļa domu, ka tā kā varavīksne vienmēr novērojama Saulei pretējā debess pusē, tā patiesībā ir Saules atspulgs mākoņos, pie tam šis atspulgs parādās noteiktā leņķī (kas arī ir par iemeslu varavīksnes lokveida formai) - acs redz varavīksni noteiktā konusā, kura virsotnē atrodas paša novērotāja acs, - Bēkons pirmais izmērīja šī konusa leņķi un konstatēja, ka galvenā varavīksne vienmēr redzama apmēram 420° leņķī, bet sekundārā, kas arī dažreiz novērojama, - apmēram 500° leņķī. Savā darbā “Opus majus” (1268.) pviņš piemin arī Livoniju, kritizējot no Baznīcas un franciskāņu viedokļa aplamo Teitoņu ordeņa rīcību, pievēršot neticīgos Kristum “ar ieroču spēku, bet ne ar svētuma sirsnību”. Viņa paveiktā apjoms ir visai iespaidīgs un liels daudzums Bēkona darbu vēl joprojām ir rokrakstā.
Publicētie darbi:
- Speculum Alchimоae (1541. g., tulkots angļu valodā 1597. g.)
- De mirabili potestate artis et naturae (1542. g., tulkots angļu valodā 1659. g.)
- Libellus de retardandis senectutis accidentibus et sensibus confirmandis (1590. g., tulkots angļu valodā kā Cure of Old Age 1683. g.)
- Medicinae magistri D. Rog. Baconis anglici de arte chymiae scripta (1603. g., vairāku neliela apjoma darbu - Excerpta de libro Avicennae de Anim a, Brè ve Breviarium, Verbum Abbreviatum, - apkopojums, kuru nobeidz īpatna piezīme: "Ipse Rogerus fuit discipulus Alberti!")
- Tractatus trium verborum et Speculum Secretorum
- Opus Majus ad Clementem IV (1733.)
- Specula Mathematica (Opus majus 4. daļa)
- Perspectiva (1614. g., - Opus majus 5. daļa)
- Opera hactenus m è dita" (1859. g., ietvēra "Opus tertium", "Opus minus", "Compendum studu philosophiae" un "De secretis operibus naturae").
Literatūra
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 46. lpp.
- Dunsdorfs E. Rodžers Bēkons un viņa stāsts par Latviju. / Zīle. - Daugava, Stokholma, 1965.
- Little A.G., Roger Bacon’s life and works. - Oxford, 1914
- Easton S.C., Roger Bacon and his search for a universal science. - Oxford, 1952
- Трахтенберг О.В., Очерки по истории западноевропейской средневековой философии. - Москва, 1957
- Heck E., Roger Bacon. - Bonn, 1957
