Bīskaps

No ''Vēsture''
Versija 2011. gada 13. februāris, plkst. 07.31, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Bīskaps (lat. episcopus; no gr. ἐπίσκοπος, episkopos - uzraugs) - agrīnajā kristietības periodā ticīgo draudzes vecākais; apustuļu vietnieks (vai likumīgais pēctecis saskaņā ar sukcesiju), ir pati augstākā persona Baznīcas garīgajā hierarhijā. Katoļu Baznīcā pāvesta iecelts bīskapijas vadītājs (par bīskapiem iesvēta tikai mūkus). Vienīgi bīskaps (ar roku uzlikšanas starpniecību) ir tiesīgs iesvētīt citas personas garīgos amatos, kā arī iesvētīt mirres un antiminsus. Kaut arī visi bīskapi savā starpā ir līdzvērtīgi, tomēr atkarībā no personīgiem nopelniem, pilsētas vai apgabalu lieluma un nozīmes, kuros dotie bīskapi kalpo, tiem piešķir dažādus goda apzīmējumus (titulus), kas norāda to statusu Baznīcas hierarhijā: metropolīts, patriarhs, kardināls, arhibīskaps, kā arī:

  • Titulārarhibīskaps
  • Elekts (lat. electus, no eligere - ievēlēt) - pāvesta izraudzīts, bet vēl nekonsekrēts bīskaps.
  • Sufragāns (lat. suffraganeus, no suffragari - atbalstīt, palīdzēt) - metropolītam vai arhibīskapam pakļauts diecēzes bīskaps. Sufragānija - sufragāna pārvaldīta diecēze.
  • Firstbīskaps (vāc. Fürstbischof, angl. Prince-Bishop, fr. Prince-évêque, kr. Князь-епископ) - bīskaps, kura bīskapija ir arī laicīga valsts, kurā šim bīskapam ir senjora un sizerena tiesības, Svētajā Romas impērijā šāds bīskaps pēc statusa tika pielīdzināms firstam.

Literatūra

  • Trūps H. Katoļu Baznīcas vēsture. - Avots: Rīga, 1992., 331.-332., 337. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu