Atšķirības starp "Benediktīniešu ordenis" versijām
(aizmetnis jaunai lapai) |
(→Eiropas kultūrā ievērojamākie benediktīnieši) |
||
| 20. rindiņa: | 20. rindiņa: | ||
Benediktīniešu klosteros tika izveidotas plašas bibliotēkas, kur pēc m.ē. pirmajos gadsimtos ilgušā antīkā kultūras mantojuma iznīcināšanas, tika apkopoti saglabājušies antīkās literatūras manuskripti. Bez tam līdz pat [[Dominikāņu ordenis|dominikāņu]] ordeņa izveidošana, benediktīnieši nodrošināja tās pieticīgās izglītības iespējas, kādas Eiropā pastāvēja [[Viduslaiki|viduslaikos]]: benediktīniešu klosteros pārrakstīja manuskriptus, rakstīja hronikas, apmācīja jauniešus. Pie klosteriem tika veidoti amatnieku tirgi, slimnīcas. | Benediktīniešu klosteros tika izveidotas plašas bibliotēkas, kur pēc m.ē. pirmajos gadsimtos ilgušā antīkā kultūras mantojuma iznīcināšanas, tika apkopoti saglabājušies antīkās literatūras manuskripti. Bez tam līdz pat [[Dominikāņu ordenis|dominikāņu]] ordeņa izveidošana, benediktīnieši nodrošināja tās pieticīgās izglītības iespējas, kādas Eiropā pastāvēja [[Viduslaiki|viduslaikos]]: benediktīniešu klosteros pārrakstīja manuskriptus, rakstīja hronikas, apmācīja jauniešus. Pie klosteriem tika veidoti amatnieku tirgi, slimnīcas. | ||
| − | ==== | + | ==== ievērojamākie benediktīnieši ==== |
* '''Beda Cienījamais''' (angl. ''The Venerable Bede''; apt. 673.-735.), viens no pirmajiem Lielbritānijas hronistiem, sarakstījis "Anglijas tautas baznīcas vēsturi" (lat. ''Historia ecclesiastica gentis Anglorum''). | * '''Beda Cienījamais''' (angl. ''The Venerable Bede''; apt. 673.-735.), viens no pirmajiem Lielbritānijas hronistiem, sarakstījis "Anglijas tautas baznīcas vēsturi" (lat. ''Historia ecclesiastica gentis Anglorum''). | ||
Versija, kas saglabāta 2008. gada 24. jūlijs, plkst. 05.35
Svētā Benedikta ordenis (lat. Ordo Sancti Benedicti; saīsinājums: OSB) - senākais katoļu mūku ordenis, dibināts VI gs. Ordeņa darbības pamatvirzieni ir lūgšanas, zinātne, māksla un evanģelizācija (misionārisms).
Devīze: "Lūdzies un strādā" (lat. Ora et labora).
2004. gadā Benediktīniešu ordenis apvienoja 7798 mūkus, t.sk. 4344 priesterus; 344 klosterus, 21 kongregāciju un 6 neatkarīgus klosterus. Organizāciju vada uz 8 gadiem ievēlēts virsabats, kurš pārstāv benediktīniešus pie Svētā Krēsla, taču kuram nav tiesību atcelt un iecelt klosteru vadītājus.
Sv. Benedikts no Nursijas (lat. Sanctus Benedictus de Nursia; ap 480.-547.), benediktīniešu ordeņa dibinātājs, uzsāka eremīta (vientuļnieka) dzīvi Apenīnu kalnu klints alā pie Subiako. Kad Benedikta uzturēšanās vieta kļūst zināma, pie viņa sāk plūst ļaudis, lūdzot padomus un mierinājumu. Ap 529. gadu kopiena pārcēlās uz nesen ostgotu nopostīto Montekazino (it. Monte Cassino; aptuveni 100 km uz dienvidiem no Romas), kur sagrāva Apolona templi, tā vietā nodibinot klosteri. te sv. Benedikts sarakstīja pirmo regulu, t.i. mūku kopienas dzīvesveida reglamentu (statūtus).
Ap 577. gadu klosteri nopostīja langobardi, savukārt dzīvi palikušie mūki izklīda pa visu Eiropu, dibinot jaunas kopienas. Pāvests Gregors Lielais nosūtīja 40 benediktīniešu mūkus uz Angliju. Tie lika pamatus Vestminsteres, Kenterberijas un Jorkas bīskapijām.
Tā kā sv. Benedikta regula neparedzēja centralizētu struktūru, kas apvienotu vienā sistēmā klosteru un kopienu grupas, līdz IX gs klosteri, kas dzīvoja saskaņā ar šo regulu, bija autonomi. X-XI gs. ordenis piedzīvoja būtiskas iekšējās reformas: izveidojās klosteru kongregācijas, atšķēlās, izveidojot jaunus ordeņus, cistercieši un kamaldulieši, īstenota t.s. Klini (fr. Cluny) reforma (kas pārreglamentēja mūku dzīvi kopienās).
1893. gadā pāvests Leo XIII apvienoja visus benediktīniešu klosterus un kongregācijas t.s. Benediktīniešu konfederācijā.
Satura rādītājs
Ieguldījums kultūrā
Benediktīniešu ordenis ir būtiski ietekmējis visu kristīgo kultūru. Tas ir dāvājis Baznīcai vairāk kā 20 pāvestus, simtiem kardinālu un tūkstošiem bīskapu. Baznīca ir mantojusi benediktīniešu mūku pārrakstītās grāmatas. Tāpat mūku darbs ir sekmējis Eiropas saimniecisko attīstību.
Benediktīniešu klosteros tika izveidotas plašas bibliotēkas, kur pēc m.ē. pirmajos gadsimtos ilgušā antīkā kultūras mantojuma iznīcināšanas, tika apkopoti saglabājušies antīkās literatūras manuskripti. Bez tam līdz pat dominikāņu ordeņa izveidošana, benediktīnieši nodrošināja tās pieticīgās izglītības iespējas, kādas Eiropā pastāvēja viduslaikos: benediktīniešu klosteros pārrakstīja manuskriptus, rakstīja hronikas, apmācīja jauniešus. Pie klosteriem tika veidoti amatnieku tirgi, slimnīcas.
ievērojamākie benediktīnieši
- Beda Cienījamais (angl. The Venerable Bede; apt. 673.-735.), viens no pirmajiem Lielbritānijas hronistiem, sarakstījis "Anglijas tautas baznīcas vēsturi" (lat. Historia ecclesiastica gentis Anglorum).
- Alkuins (lat. Alcuinus; apt. 735.-804.), dēvēts arī par "Horaciju Flaku", viens no pirmajiem viduslaiku Eiropas intelektuāļiem, viens no t.s. Karolingu renesanses aizsācējiem, izveidojis Āhenā (Aachen) pirmo laicīgo skolu, t.s. Akadēmiju.
- Damiāni Petrs (1006.-1072.)
- sv. Anselms no Kenterberijas (lat. Anselmus; angl. Anselm of Canterbury; 1033.-1109.) - filozofs, racionālists, viens no sholastikas pamatlicējiem.
- Floriāns Treflers (Floriano Treflero) - XVI gs. uzrakstījis pirmo bibliotēku kataloga veidošanas teorijai veltīto zinātnisko darbu.
Liķieris Benedictine
Dzēriena recepti 1510. gadā izveidoja Fekamas (Fecamp) klostera mūks Bernardo Vincelli. Sākotnēji liķieris tika lietots kā zāles pret malāriju. 1863. gadā senā recepte tika atkal atrasta klostera bibliotēkā, un drīz vien tika atsākta liķiera ražošana. Dzēriens satur kadiķi, mirres, krustnagliņas, kardamonu, kanēli, vaniļu, tēju, medu un citas sastāvdaļas. Labi sabalansēts, ar sarežģītu struktūru, un baudītājs var labi sajust daudzo sastāvdaļu nianses, īpaši vaniļas akcentu pēcgaršā. Uz katras īsta benediktīna pudeles ir abreviatūra D.O.M. (Deo Optimo Maximo – Dievišķīgākais Labākais Diženākais) un sarkana vaska zīmogs.
