Atšķirības starp "Betdina" versijām

Pašreizējā versija, 2011. gada 19. februāris, plkst. 10.01

Betdina (ivr. בֵּית-דִּין - bet-din, burt. "tiesas lēmumu nams") - jūdaismā tiesa, t.s. rabīnu tiesa. Avotos pirmās liecības par senebreju tiesu sistēmas izveidošanos attiecas uz t.s. Otrā tempļa laiku, pravieti Ezru, kurš izdevis rīkojumu, ka betdinai jābūt visās Izraēlas valsts apdzīvotajās vietās (betdinas sēdēm bija jānotiek pirmdienās un ceturtdienās). Tiesnešu skaitam bija jābūt nepāra skaitlim, lai domu dalīšanās gadījumā lēmumu pieņemtu vairākums. Attiecīgi tika izveidota tiesu hierarhija. Mazākā betdina sanāca 3 tiesnešu sastāvā. Lielākās apdzīvotās vietās un pilsētās betdinu veidoja 23 tiesneši (t.s. Mazais Sinedrions). Augstākā tiesa bija t.s. Lielais Sinedrions (71 tiesneši) Jeruzalemē. Attiecīgi tika sadalīta betdinu jurisdikcija. 3 tiesnešu sastāva ziņā bija civillietas (t.sk. šķiršanās, ihalica) un pāriešanas jūdaismā rituāls; parādu anulēšanas sestdienas gadā lietas (prozbol); atstāšanu verdzībā pēc 6 gadu verdzības termiņa beigšanās; zagļa, kuram nav līdzekļu kompensēt nodarīto, pārdošana verdzībā; liecinieku uzklausīšana u.tml. jautājumi. 23 tiesnešu sastāva ziņā bija krimināllietas (iztiesājot pat tik smagus noziegumus, par kuriem pienācās nāvessods); bez tam tās jurisdikcijā bija civillietas, kas varēja izvērsties par krimināllietām, piemēram, apsūdzības apmelošanā u.tm. 71 tiesnešu veidotajam Lielajam Sinedrionam bija praktiski neierobežota tiesu, likumdošanas un administratīvā vara. Tikai šī augstākā tiesa varēja tiesāt noziegušos virspriesteri, cilts galvu un pat Sinedriona priekšsēdētaju (nasi); izskatīja tādas krimināllietas kā viltus pravietošanu, kopienu vecāko pretvalstisku darbību (sadumpošanos), cilts vai pilsētu iedzīvotāju pievēršanos elkdievībai; krimināllietas, kurās gaidāms grupas nāvessods. Administratīvajā ziņā tikai Lielajam Sinedrionam bija tiesības iecelt 23 locekļu betdinu tiesnešus, ievēlēt valdnieku un virspriesteri, tā ziņā bija Jeruzalemes pilsētas robežu kā arī cilšu teritoriju robežu un Tempļa teritorijas mainīšana, kara pieteikšana, upurēšana par visas tautas grēku, kohenu iecelšana kalpošanai Templī un to kontrolēšana. Lielais Sinedrions apkopoja un publiskoja t.s. Mutisko Toru. Tā pieņemtās tiesību normas kā arī Svēto Rakstu skaidrojumi bija obligāti visiem, savukārt par Lielā Sinedriona lēmumu pārkāpšanu vai neatzīšanu bija paredzēts nāvessods. Betdinas sistēma turpināja pastāvēt arī pēc Izraēlas valsts un Jūdejas valsts pastāvēšanas beigām kā vietējās pašpārvades daļa ar Lielā Sinedriona rezidenci Javnā, pildot ebreju administratīvā un jurisdikcijas centra funkcijas, zaudējot centralizētās struktūras raksturu III gs. Kā intelektuālais centrs šajā laikā lielāku autoritāti ieguva Babilonas Mazais Sinedrions, taču arī tam vairs nebija absolūtas varas pār ebrejiem (tiesnešus iecēla eksilarhi). Ēģiptē tiesnešus iecēla nagids (ebreju kopienas vadītājs). Eiropā betdina tiesnešus (dajanim) vai nu iecēla kopienu vecākie, vai paši pildīja tiesnešu funkcijas. Agrajos viduslaikos vislielākā vara betdinai bija Pireneju pussalā, kur ebreju kopienām bija ļoti liela autonomija. Tur ebreju tiesu varas jurisdikcijā bija gan publiskā, gan privātā kopienas locekļu dzīve, ar tiesībām piespriest tādus sodus kā pēršana, naudas sodi, izraidīšana (niduja un herema), fiziska sakropļošana (rokas nociršana, deguna, mēles nogriešana u.c.) līdz pat nāvessodu piespriešanai un izpildei (nāvessods, piemēram, bija paredzēts par sadarbošanos ar valsts varas iestādēm, apejot kopienas pašpārvaldi). Betdina šajā laikā bija ebreju kopienu autonomijas pamats un saglabāja savu nozīmi, kaut mazliet ierobežotām pilnvarām, arī jaunajos laikos, turpinot attīstīt ebreju tiesību sistēmu, kas pamatojās uz Talmudu un rabīnu responsu literatūru, apkopojot precedentus un komentējot tos. Vērsties neebreju tiesās kopienu locekļiem bija strikti aizliegts un tā bija krimināli sodāma rīcība, jo tiesa jūdaismā ir piederīga pie reliģiskās, nevis sadzīves sfēras (jau pati palīdzības meklēšana neebreju tiesā tika traktēta kā "svešu dievu godā turēšana"). Žečpospoļitā jaunajos laikos augstākā jurisdikcija pār ebreju kopienām bija Četru zemju Vaadai, kuras sastāvā ietilpa talmudistu ievēlētie augstākie tiesneši, kas pārstāvēja lielākās kopienas. Tradicionālo betdinu veidoja 3 tiesneši, taču tika pieļauts arī cits tiesas sastāvs - no viena tiesneša, parasti vietējā rabīna, līdz septiņiem kopienu vecākajiem (tovei hair). Lielākajās pilsētās bija pat vairākas betdinas, kā arī arbitrāžas tiesas, kurās katra no pusēm izvēlējās vienu tiesnesi, bet šie abi izvēlējās trešo. Krievijas impērijā betdinai bija milzu ietekme līdz pat XIX gs. otrajai pusei un līdz kagalas sistēmas atcelšanai 1844. gadā tās jurisdikcijā bija arī pati kagala - vēl 1836. gadā Novoušicas (Ново-Ушице) betdina piesprieda nāvessodu diviem kopienas locekļiem, kas izrādījās bijuši policijas ziņotāji. XIX gs., sairstot ebreju kopienu korporatīvajai struktūrai un iekšējajai disciplīnai, ebreji aizvien biežāk atļāvās ignorēt t.s. rabīnu likumus un vērsties pēc palīdzības neebreju tiesās. Jaunākajos laikos tur diasporā, kur betdina saglabājusies, tai vairāk ir arbitrāžas tiesas funkcijas, kuras lēmumus par saistošiem atzīst arī konkrētās valsts likumdošana. Daudzās valstīs (izteikti tas ir Lielbritānijā, mazāk Francijā), betdinu sistēmu vada valsts virsrabīns un tai ir liela ietekme ebreju kopienu dzīvē. Palestīnā XX gs. pirmajā pusē britu mandātteritorijā ar varas iestāžu atbalstu tika izveidots plašs betdinu tīkls, ko vadīja Augstākā rabīnu tiesa Jeruzalemē. Mūsdienās betdinu sistēma Izraēlā un tās okupētajās teritorijās darbojas kā valsts tiesu sistēmas sastāvdaļa, kuras tiesības un pienākumus regulē īpaša valsts likumdošana, piešķirot betdinai bez reliģiskās tiesas funkcijām arī īpašu jurisdikciju pār ebrejiem, Izraēlas pilsoņiem. Rabīnu tiesas ziņā ir pilsoņu civilstāvoklis (laulības, šķiršanās) kā arī kontrole pār reliģisko aizliegumu ievērošanu.

Resursi internetā par šo tēmu

• Bet Din - Jewish Virtual Library
• Bet Din - Jewish Encyclopedia

• Forschungsstelle für jüdisches Recht

• Бет-дин - Электронная еврейская энциклопедия