Atšķirības starp "Bočkarevas incidents latviešu un krievu virsnieku ziņojumos" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
72. rindiņa: 72. rindiņa:
 
Tomēr netiešas norādes liek domāt, ka šajā incidentā japāņu garnizonam bijusi pakārtota loma.
 
Tomēr netiešas norādes liek domāt, ka šajā incidentā japāņu garnizonam bijusi pakārtota loma.
  
[[Attēls:Nr13.jpg|left|thumb|500px|Bočkarevas (mūsd. ''Белогорск'') dzelzceļa stacijas ēka]]
+
[[Attēls:Nr13.jpg|left|thumb|500px|Bočkarevas (mūsd. ''Белогорск'') dzelzceļa mezgla apkaimes karte]]
  
 
Muravjovs apstiprina izmeklēšanas komisijas noskaidroto, ka “Bočkarevas dzelzceļa stacijā šajā laikā atradās kazaku vienība no Čitas (''Чита''), cilvēki 20, kuri bija ceļā uz Blagoveščensku. Šīs vienības virsnieki jau pirms laika bravurīgi plātījās, ka Blagoveščenskā ieņemšot visas labās vakances štābā, bet vietējiem virsniekiem nākšoties atbrīvot savas vietas, Visi šīs vienības virsnieki Blagoveščenskā jau bijuši kopā ar pulkv. Šemeļoņinu (''Шемелин И.''), tagad atgriežas, atamana Semjonova (''атаман Семенов Григорий Михайлович'') paaugstināti činā par nopelniem soda ekspedīcijās pret zemniekiem.”<ref>Отчет капитана Муравьева… л. 35</ref> Tālāk pārskatā uzsverta šīs grupas nedisciplinētā un agresīvā uzvedība, vēlāk Blagoveščenskā tai pat pavēršot ieročus pret japāņu karavīriem, kas mēģinājuši aizkavēt kazaku marodierismu. Konkrētā brīža un vietas apstākļos pietika ar garām ejoša, kaujas adrenalīna pārņemta kazaka bļāvienu “''Сволочи латыши, Россию матушку продали!''”<ref>Maitas latvieši, Māmuļu Krieviju pārdevuši! – kr. val.</ref>, lai ap nabaga pārbiedētajiem latviešu zemnieku puišiem mirklī salasītos vardarbīgi noskaņotu bruņotu, rūdītu slepkavu<ref>Šai gadījumā tas nav emocionāls izteiksmes veids, bet gan tikai fakta konstatācija, jo atamana Semjonova kazaku soda ekspedīciju vardarbību pret civiliedzīvotājiem apraksti to uzskatāmi apliecina neskaitāmi avoti.</ref> pūlis, kam pēc īsas minstināšanās (zemnieku nošaut ir kā mušu nosist, bet priekšniecības atļauju it kā vajadzētu) pievienotos japāņu konvojs. Vieglāk nošaut tos zemniekus un savākt viņu mantas, lai nekavē atkāpties, nekā kaujas apstākļos konfliktēt ar labi bruņotu un izlēmīgi noskaņotu kazaku grupu.  
 
Muravjovs apstiprina izmeklēšanas komisijas noskaidroto, ka “Bočkarevas dzelzceļa stacijā šajā laikā atradās kazaku vienība no Čitas (''Чита''), cilvēki 20, kuri bija ceļā uz Blagoveščensku. Šīs vienības virsnieki jau pirms laika bravurīgi plātījās, ka Blagoveščenskā ieņemšot visas labās vakances štābā, bet vietējiem virsniekiem nākšoties atbrīvot savas vietas, Visi šīs vienības virsnieki Blagoveščenskā jau bijuši kopā ar pulkv. Šemeļoņinu (''Шемелин И.''), tagad atgriežas, atamana Semjonova (''атаман Семенов Григорий Михайлович'') paaugstināti činā par nopelniem soda ekspedīcijās pret zemniekiem.”<ref>Отчет капитана Муравьева… л. 35</ref> Tālāk pārskatā uzsverta šīs grupas nedisciplinētā un agresīvā uzvedība, vēlāk Blagoveščenskā tai pat pavēršot ieročus pret japāņu karavīriem, kas mēģinājuši aizkavēt kazaku marodierismu. Konkrētā brīža un vietas apstākļos pietika ar garām ejoša, kaujas adrenalīna pārņemta kazaka bļāvienu “''Сволочи латыши, Россию матушку продали!''”<ref>Maitas latvieši, Māmuļu Krieviju pārdevuši! – kr. val.</ref>, lai ap nabaga pārbiedētajiem latviešu zemnieku puišiem mirklī salasītos vardarbīgi noskaņotu bruņotu, rūdītu slepkavu<ref>Šai gadījumā tas nav emocionāls izteiksmes veids, bet gan tikai fakta konstatācija, jo atamana Semjonova kazaku soda ekspedīciju vardarbību pret civiliedzīvotājiem apraksti to uzskatāmi apliecina neskaitāmi avoti.</ref> pūlis, kam pēc īsas minstināšanās (zemnieku nošaut ir kā mušu nosist, bet priekšniecības atļauju it kā vajadzētu) pievienotos japāņu konvojs. Vieglāk nošaut tos zemniekus un savākt viņu mantas, lai nekavē atkāpties, nekā kaujas apstākļos konfliktēt ar labi bruņotu un izlēmīgi noskaņotu kazaku grupu.  

Versija, kas saglabāta 2015. gada 5. jūnijs, plkst. 14.27

Buks Artis.jpg

Buks Artis

Sibīrijas latviešu militāro formējumu organizēšanas apstākļi 1918.-1919. gada ziemā un t.s. Bočkarevas incidents latviešu un krievu virsnieku ziņojumos.


Raksts veltīts literatūrā visai maz aplūkotam jautājumam, proti, latviešu nacionālā karaspēka vienību organizēšanas sadzīves un politiskajiem apstākļiem Sibīrijā, Krievijas pilsoņu kara laikā. Pats process, daudzo tajā iesaistīto latviešu bēgļu sabiedrisko organizāciju dibināšanās, pārrunas, līgumi, cita veida darbība, pirmo vienību personālsastāvs un ceļš no Sibīrijas uz Latviju literatūrā aplūkots pietiekami plaši, taču ikdienas sadzīves fona apstākļiem uzmanība parasti tiek pievērsta visai maz, tikai garāmejot, kaut autoram šķiet, pašai iekšpolitiskajai situācijai Sibīrijā un sabiedrības attieksmei ir bijusi visai liela nozīme, kas vistiešākajā veidā ietekmēja gan, latviešu nacionālā karaspēka vienību organizēšanās tempus, gan iesaistīto skaitu, gan to, kāpēc tik daudzi palika malā un neiesaistījās.[1] Kā uzskatāms piemērs situācijas ilustrēšanai, izvēlēts t.s. Bočkarevas incidents - latviešu brīvprātīgo apšaušanai Bočjarevas dzelzceļa stacijā 1919. gada 15. martā, - kas tiek aplūkots, salīdzinot divus dokumentus: izmeklēšanas komisijas locekļa leitnanta Jansona ziņojumu LNP Centrālbirojam[2] un Pieamūras kara apgabala štāba statistikas nodaļas kapteiņa Muravjova atskaiti[3].


Atslēgas vārdi: pilsoņu karš, latviešu karavīri, latvieši Sibīrijā, Latvijas armija, 1919. gads



Ar Sibīrijas Pagaidu valdības kara departamenta (военное ведомство Временного Сибирского правительства) 1918. gada 1. oktobra rīkojumu Nr.109. tika dota atļauja Sibīrijas armijas sastāvā formēt latviešu strēlnieku pulkus. Par to formēšanas vietu tika izvēlēta Troicka Orenburgas guberņā, Dienvidurālos, pēc tam sāka formēt vienību arī Vladivostokā. Vervēšanas punkti tika atvērti lielākajās pilsētās: Bijskā rekrutēšanu organizēja podporučiks J.Vēzis[4] (Latviešu biedrības namā Vladimirskas šķērsielā 3[5]), Irkutskā – podporučiks J.Ozols, Krasnojarskā – podporučiks Krišjānis Žeižis, Omskā – R.Zariņš, Barnaulā – Latviešu centrālā biroja emisārs J.Ezergailis[6], Novonikolajevskā - podporučiks Sils u.c.

Sludinājums Čeļabinskas avīzē "Утро Сибири", №90, 1. lpp., par latviešu brīvprātīgo vervēšanu

Lai labāk varētu izprast, kādos apstākļos viss notika, jāatceras, ka bijušās Krievijas impērijas teritorija atradās unikālā situācijā: 1918. gadā likumīgas centrālās valsts varas vairs nebija, armija bija sabrukusi un demobilizēta - simtiem tūkstošu bijušo kareivju, bruņoti vai nē, būdami bez iztikas līdzekļiem, pa dzelzceļiem centās nokļūt mājās, - varas iestādes bija likvidētas, vai katrā pilsētā un ciemā bija nodibinātas savas padomes, komitejas vai pat “republikas”. Savukārt valsts austrumdaļas lielajām zemnieku ciemu kopienām tas bija necerēts uzplaukums: nedaudzie muižnieki (Sibīrijā to bija salīdzinoši maz) bija padzīti, zemi savā starpā sadalījuši zemnieki, nodokļus nevienam nemaksāja, jo centralizētas valsts varas kā tādas nebija. Zemnieki sajuta, ka ir ļoti labi dzīvot bez valsts varas. Taču brīvības laiks drīz pieņēma citu raksturu: tiesu un izpildvaras neesamības iespaidā pieauga bandītisms, brīvi pieejamais ieroču daudzums, daždažādo politisko uzskatu plašais spektrs vēlme restaurēt bijušo un vēlme veidot jaunu, labāku pasauli - par to, kas ir „labāks“, cik bija cilvēku, tik viedokļu, - noveda pie pretēju uzskatu sadursmēm, kas ātri pārauga bruņotāpretstāvē un vardarbībā. Vienuviet vara nonāca sociāldemokrātu vai anarhistu organizēto padomju rokās, cituviet centās īstenot demokrātisku pārvaldi vai atjaunoja vecā režīma pārvaldes principus, un visas naidīgās nometnes centās konsolidēt spēkus, lai izplatītu savu varu un pasaules skatījumu pār aizvien plašāku teritoriju.

Lai gādātu par ārvalstu pilsoņu un to investīciju drošību, kā arī Pasaules kara ietvaros Krievijai piegādāto stratēģisko kravu neaizskaramību (literatūrā minēti daudz un dažādi iemesli, kurus te nav vērts aplūkot, jo tā jau ir cita tēma), aprīlī Vladivostokā krastā izkāpa Japānas un Lielbritānijas jūras kājnieki, kuriem pamazām pievienojās arī citu Antantes valstu vienības. Jau oktobrī tikai Japānas armijas kontingents sasniedza jau aptuveni 70 000 vīrus, kas bez pretošanās pārņēma varu pār Austrumsibīrijas dzelzceļa maģistrāli, izveidojot nocietinātus punktus, izvietojot garnizonus un uzņemoties militārās un tiesu varas funkcijas.[7]

Kanādas ekspedīcijas korpusa karavīri Sibīrijā

1918. gada novembrī Omskā tika gāzta tur izveidotā Pagaidu valdība jeb Direktorija, bet pie varas kā Krievijas virspavēlnieks (Верховный правитель России) nāca admirālis Kolčaks (Александр Васильевич Колчак; 1874-1920), kura komandētā jaunā armija īsā laikā pārņēma varu Sibīrijas dienvidrietumos. Grūti spriest par admirāļa stratēģa talantiem - Pasaules karā viņš bijis atzīts jūras virsnieks ar strauju karjeru, - taču administratīva vadītāja dotības viņam, šķiet, nepiemita. Uzsākot striktu vispārējo piespiedu mobilizāciju un visu pieejamo resursu rekvizīcijas, Kolčaks dažos mēnešos sākotnēji savā vairumā pretlielinieciski noskaņotos reģiona iedzīvotājus noskaņoja pret savu varu. Aizvien biežāk rekvizīciju un mobilizācijas komandas zemnieki sagaidīja ieročiem rokās, ciemos organizējās visai daudzskaitlīgas pašaizsardzības vienības. Soda ekspedīciju taktika izrādījās visai neveiksmīga un ar savu vardarbīgo rīcību tikai vēl vairāk noskaņoja iedzīvotājus pret sevi un palielinot neapmierināto skaitu, kas pievienojās partizānu vienībām. Bez tam ap Transsibīrijas dzelzceļa maģistrāles pilsētām operēja čehu leģionāru un “baltās gvardes” padzīto strādnieku sarkangvardu vienības, kuras bija pārorientējušās uz partizānu kara taktiku.

Visi konfliktējošie spēki īstenoja karu “bez likumiem”, kurā notikušo zvērību un ļaužu degradācijas apraksti šķiet šausminoši pat pēc vēlāk XX gadsimtā cilvēces piedzīvotajiem masveida vardarbības aktiem.

1919. gada februāra vidū Sibīrijas zemnieku sacelšanās bija pieņēmusi tādus apjomus, ka japāņu un Kolčaka daļas kontrolēja vairs tikai lielākās komunikāciju līnijas un apdzīvotās vietas. Pat visai daudzskaitlīgas armijas vienības varēja tik iznīcinātas, kā tas gadījās, piemēram, ar japāņu izlūku grupu 68 vīru sastāvā, ko netālu no Maloperku ciema (Малоперки) partizāni ielenca un pilnībā iznīcināja, vai veselu kājnieku bataljonu pie Belogorku ciema (Белогорки).[8] Tikai Amūras apgabalā vien 1919. gada ziemā partizānu skaitu lēš līdz kādiem 8000 bruņotiem vīriem, kas tik reti apdzīvotam reģionam ir ļoti liels skaits.[9]

Situācijā, kurā visas konfliktējošās puses bruņotas un apgādātas līdzīgi, bieži izšķiroša ir karavīru motivācija. Te lieliniekiem ar to utopiskās laimīgās nākotnes vīziju un sadarbību ar visu veidu anarhistiem un revolucionāriem bija ievērojamas priekšrocības. T.s. “balto” pusei īsti nebija ko piedāvāt tautai. Atjaunot monarhiju un patvaldību? Daudzi turīgās pilsonības pārstāvji ilgojās pēc pagātnes, bet to bija absolūtais mazākums. Demokrātisku Krieviju ar Satversmes sapulci? Inteliģencei vilinoši, bet ne strādnieku, sīkamatnieku un zemnieku vairumam. Nebija nekā tāda, ar ko pretlielinieciskie spēki varētu aizraut vairākumu. Izeja daļēji tika meklēta krievu politiskā nacionālisma propagandā, ka visu nelaimju vaininieki un lielinieku pamatbalsts esot tieši nekrievi - vācieši, žīdi, latvieši, ķīnieši, ungāri u.c., - kuri tika vainoti Krievijas nodevībā, lielinieku nākšanā pie varas un valsts sabrukumā.[10]

Metode bija politiskās propagandas praksē sen aprobēta: ja sabiedrība nav vienota, nepieciešams iztēloties „svešu“ ārēju draudu, kas liktu iekšējām pretrunām pieklust. Iestrādes bija jau no Pasaules kara un Kerenska (Александр Фёдорович Керенский; 1881.-1970.) valdīšanas laika, kad viens no galvenajiem pretlieliniecisma propagandas saukļiem bija par to sadarbību ar vāciešiem, kas gan lielinieku vadoņus esot transportējuši, gan naudu šiem devuši. Iespēju turpināt iesākto, piemeklējot vēl kādus vainīgos nekrievus, nebija tālu jāmeklē, jo jau kopš 1918. gada vasaras otrās puses kaujās pie Kazaņas un Samaras pret ģenerāļa Kapela (Каппель, Владимир Оскарович; 1883-1920) armiju lielinieku spēku kodolu veidoja tieši latviešu sarkano strēlnieku 4. un 5. pulki, ievērojama loma bija no čehu, poļu, ungāru u.c. Pasaules kara karagūstekņiem, kā arī ķīniešu, rumāņu, lietuviešu u.c. mazākumtautību brīvprātīgajiem komplektētiem „sarkano“ pulkiem. Tāpēc šādas propagandas saukļus viegli pieņēma gan vienkāršs Sibīrijas kazaks, kurš neko vairāk dzīvē kā apriņķa pilsētu un pasaules kara ierakumus nebija redzējis - neatšķīra latvieti no vācieša vai ungāra, - gan armijas virsnieks, kura pasaule bija sabrukusi un kurš nesaprata šī sabrukuma iemeslus.

Pretlielinieku propagandas plakāts: "Tā latviešu un ķīniešu lielinieki atņem maizi, posta ciemus un nogalina zemniekus."

Avotos visai bieži tiek uzsvērts (grūti pateikt, cik pieminētās propagandas ietekmē, bet cik objektīvi parādās reālā situācija), ka arī pašu Sibīrijas latviešu kolonistu rīcība visnotaļ veicinājusi attieksmi - „latvietis“ automātiski nozīmē lielinieku atbalstītāju. Tā ģenerālis Saharovs (Сахаров, Константин Вячеславович; 1881-1941), kurš kā augsta ranga virsnieks bija propagandas ietekmei pakļauts mazāk, jo zināmā mērā pats to koordinēja, savās atmiņās garāmejot piemin: “3. armija gāja dienu un nakti, ar retiem un īsiem atpūtas brīžiem. Vairākkārt sastapām no Irkutskas nākošās sarkano bandas, divas reizes aizkavējāmies uz pusi dienas, jo bija īstas kaujas. Ne mazums nepatikšanu un ļaunuma mums nodarīja latviešu kolonisti. Krievijas Imperatoriskā pārceļošanas pārvalde, rūpējoties par visiem pavalstniekiem, [savulaik] piešķīra Sibīrijā plašas teritorijas latviešu bezzemniekiem. Te izveidojās daudzskaitlīgas šīs tautas kolonijas, iegūstot aramzemi, ganības, mežus un pārticību. Un lūk kas raksturīgi: laikā, kad krievu zemnieki mūs visādi atbalstīja, juta līdzi pat mūsu lielākā vājuma dienās, latviešu kolonisti organizēja bandas, lai organizētu pret mums partizānu karu. Kāda pārsteidzoša sakritība, ka visas šīs netīrās revolūcijas laikā latvieši visur bijuši kvēli tās veicinātāji un visu revolucionāro vadoņu - sākot no Kerenska un beidzot ar Bronšteinu, - tās balsts.”[11] Šādu pasāžu Krievijas pilsoņu kara Austrumu frontes aprakstos ir tik daudz, ka nav pat iespējams uzskaitīt.

Skaidrs, ka tas visai apgrūtināja latviešu vienību veidošanu, kā arī latviešu diasporas organizāciju attiecības ar vietējām varas iestādēm varas haosa un tiesiskuma neesamības apstākļos. Pie tam pat tiem sibīriešiem, kas bija neitrāli vai pat draudzīgi noskaņoti pret nekrieviem, latviešu priekšstāvju apgalvojumi, ka Baltijas guberņās nu esot dibināta kaut kāda neatkarīga Latvija, kuru šie braukšot aizstāvēt, nebūt nešķita draudzīgs akts, bet gan separātisms un valsts nodevība.

Īss situācijas apraksta kopsavilkums lasāms Latviešu centrālās padomes protesta memorandā par Krievijas Augstākā pavēlnieka adminitrācijas Omskā attieksmi pret latviešiem, ko 1919. gada 3. martā iesniedza Lielbritānijas konsulam Vladivostokā: „(..) Čitā un Aizbaikālā apgabala administrācija aizliegusi latviešu biedrībām lietot sapulcēs un sēdēs latviešu valodu. (..) Šausmu darbi pastrādāti arī Krasnojarskas apgabalā, kur pēc lielinieku dumpja krievu avīzes nekautrējās apvainot par šī dumpja organizatoriem vietējos latviešu un igauņu kolonistus. Šīs aģitācijas sekas bija tās, ka bez kāda likumīga apvainojuma tika nodedzināti vairāki latviešu ciemi, piemēram, Verhnaja Bulanka, un daudzi mierīgi ciemu iedzīvotāji - latvieši, - izdzīti taigā vai nogalināti. (..) No Omskas spaidu kārtā izsūtīti visi latviešu bēgļi vienīgi uz tā pamata, ka viņi ir latvieši. Omskas milicija sauc pie likumīgas atbildības katru, kas uzdrošinās dot dzīvokli kādam latviešu bēglim. Zlatoustā aizliegts uz ielām runāt latviski. Ufā un Samarā visi latvieši, kuri iedrošinājušies kādu vakaru parādīties uz ielas pēc deviņiem vakarā, tika arestēti un vesels bars tādu latviešu „sarkano gvardu“, sastāvošu no sievietēm un no darba nākošiem vīriešiem, tika mēnešiem ilgi nodarbināti pie Sibīrijas dzelzceļa, kur liels daudzums no viņiem nomira no aukstuma un tīfa.“ [12]

Pamest dzimto ciemu un doties simtiem verstu tālā ceļā uz tuvāko pilsētu pieteikties nacionālajā armijā cauri pilsoņu kara pārņemtai teritorijai, kurā sabiedriskais transports praktiski nedarbojas, un ik uz soļa draud dzīvības briesmas – lai ko tādu uzdrošinātos, cilvēkam vajadzēja būt ļoti motivētam un drosmīgam. Ne velti lielākā daļa Kolčaka armijā dienējošo latviešu augstāko virsnieku - piemēram, 7. Urālu kalnu strēlnieku divīzijas divīzijas komandieris ģenerālmajors Rūdolfs Bangerskis (Рудольф Бангерский), pulka komandieris Aleksandrs Kaupiņš (Александр Каупиньш), virspavēlnieka štāba daļas operatīvās nodaļas priekšnieks Pēteris Daukšs (Петерис Даукшс), diviziona komandiera vietnieks Ernests Dolmanis (Эрнест Долманис), apakšpulkvedis Teodors Breže (Теодор Бредже, Бреже), Irkutskas karaskolas priekšnieka vietnieks Pēteris Liepiņš (Петерис Лиепиньш), kara tiesnesis Pēteris Bluķis (Петерис Блукис - no 1921. līdz 1922. gadam Pieamūras Pagaidu valdības Iekšlietu ministrijas policijas departamenta direktors, 1922. gadā Sibīrijas demokrātiskās republikas iekšlietu ministrs), armijas inženieris Frīdrihs Upe (Фридрихс Упе), bataljona komandieris štabskapitans Andrejs Bubinduss (Андрейс Бубиндус) u.c. – sākumā neizrādīja ne mazāko vēlmi mainīt dienesta vietu un iekļauties latviešu nacionālo daļu struktūrās, un tikai vēlāk, „baltajiem“ ciešot sakāvi, daļa no tiem mainīja savu attieksmi.

Tāpēc šajā saspringtajā laikā, kad no visām pusēm dzirdēja tikai par vardarbību un neviens nesaprata, ar ko viss beigsies, Sibīrijas latviešu sabiedrību ļoti satrauca ziņa, ka 1919. gada 15. martā japāņu karavīri un vietējie kazaki dažus soļus no Bočkarevas (Бочкарево) dzelzceļa stacijas vienā akcijā apšāvuši vairākus desmitus aizturēto latviešu brīvprātīgo, kas sava virsnieka pavadībā devušies iestāties latviešu vienībās.

Bočkarevas (mūsd. Белогорск) dzelzceļa stacijas ēka

Sibīrijas latviešu organizācijas uzreiz vērsās pie Sabiedroto spēku virsvadības un panāca, ka uz notikuma vietu devās izmeklēšanas komisija. Izmeklēšanas komisijas loceklis leitnants Jansons vēlāk ziņoja[13] Latviešu nacionālās padomes Centrālbirojam, ka 1919. gada 1. aprīlī sanākusi incidenta izmeklēšanas komisija franču majora Renondo (Renondeau Gaston-Ernest; 1879-1967) vadībā, kurai par notikušo atskaitījās Habarovskā bāzētās japāņu 12. kājnieku divīzijas pārstāvis ģenerālleitnants Ono (acīmredzot, vēlākais Kvantunas armijas komandieris 1922.-1923. gados lieutenant general Minobu Ono, 1865-1946). Ļoti atvainojās, skaidroja, ka noticis pārpratums, jo japāņu karavīri pēc izskata neatšķirot, kurš eiropietis ir čehs, krievs, kurš latvietis vai lielinieks. Patiesi esot bijis tā, ka 32 latviešu zemnieku grupa japāņu konvoja pavadībā (4 karavīri un kaprālis) devusies no Zejas (Зeя) uz Blagoveščensku (Благовещенск). Brīdī, kad grupa caurbraucot atradusies Bočkarevas sādžā, apdzīvotajai vietai uzbrukuši lielinieki. 100 vīru lielais japāņu garnizons pieņēmis kauju, savukārt civiliedzīvotāji, t.sk. latviešu brīvprātīgie, metusies slēpties no apšaudes. Diemžēl, konvojs nospriedis, ka tie skrien, lai pārietu lielinieku pusē, tāpēc atklājis uguni.

2. aprīlī komisija devās uz Bočkarevu, kur ieradās 4. aprīlī. Iztaujājot vietējā garnizona virsniekus, notikumu aina jau mazliet mainījās: latviešu brīvprātīgo grupa virsnieka Čankas pavadībā no Zejas dzelzceļa stacijas devās uz latviešu Troickas pulka štābu, taču pie Ovsjankas (Овсянкь) tos aizturēja japāņi, turot aizdomās par piederību lieliniekiem. Pēc apstākļu noskaidrošanas, latvieši esot atbrīvoti, bet, tā kā civilais transports pa līniju Ovsjanka-Blagoveščenska-Habarovska uz laiku nav kursējis, grupai atvēlēts ar krāsniņu apsildāmais vagons (теплушка) militārajā sastāvā Nr.4., pievienojot japāņu konvoju. Par to ziņots gan pašu priekšniecībai, gan Latviešu Centrālbirojam. Bočkarevā vagons ar latviešiem atkabināts no vilciena sastāva un nolikts uz rezerves ceļa, kur atradies vairākas dienas, līdz 15. martā ciemam uzbrukuši lielinieki. Kad uzbrukums tuvojies dzelzceļa stacijai, garnizona komandants izsaucis pie sevis konvoja priekšnieku paskaidrot, kas tie par vīriem atsevišķajā vagonā. Konvojētāji ziņojuši, ka tur esot kaut kādi latviešu zemnieki, kurus viņiem pavēlēts vest uz Vladivostoku. Nospriedis, ka runa ir par arestētiem lieliniekiem, komandants licis tos nošaut, lai izvairītos no dumpja riska un atbrīvotu konvoja vīrus stacijas aizsardzībai. Konvoja komandieris izmeklēšanas komisijai apgalvoja, ka neesot zinājis, kas tie latvieši tādi - sabiedrotie vai lielinieki, - un ar ko tie atšķiroties no citiem. Viņam likts tos sargāt un transportēt, citu instrukciju neesot bijis. Kad komisija pieprasījusi uzrādīt līķus, izrādījās, ka tie bija jau sadedzināti masu kapā.

Papildus komisijas oficiālajām sēdēm, latviešu pārstāvji uz savu roku iztaujājuši arī vietējos dzelzceļniekus, taču tie runājuši ļoti nelabprāt, minot, ka, ja liecības nesaskanēs ar oficiālo versiju, japāņi viņus nošaušot. Neraugoties uz to, izdevās noskaidrot šādas tādas papildu ziņas. Civilie liecinieki ziņoja, ka patiesi lielinieku uzbrukums bijis, taču otrā ciema malā (jāatceras, ka šādos Sibīrijas ciemos bija savi pāris tūkstoši ēku, t.i. pēc izmēra tās bija jau mazpilsētas mūsu izpratnē), un dzelzceļa staciju nekādi neesot apdraudējis. Akcijā esot piedalījušies arī kazaki, kas darbojušies mērķtiecīgi un bez jautājumiem. Viens no lieciniekiem pēc eksekūcijas ielūkojies latviešu vagonā, kura sienas iekšpusē bijušas nošķiestas ar asinīm. Vecākais pārmijnieks Stepanovs (старшый стрелочник Андриань Сергеевичь Степанов) liecināja, ka šāvēji bijuši gan japāņi, gan kazaki. Stacijas darbinieks Pinčuks (Андрей Демидовичь Пинчукь) norādīja, ka latvieši ieradušies jau 12. martā, turēti vagonā uz rezerves sliedēm, bet 15. martā ieradušies kazaki, tos izrāvuši no vagona, aizveduši aiz stacijas un bez paskaidrojumiem nošāvuši.[14]

Savukārt kāds J. Blūme, kurš šajā laikā bijis Bočkarevā, vēlāk ziņoja Centrālbirojam, ka aizturēto vidū redzējis zemnieku puišus no vietējām latviešu kolonijām (всех Среднесторонников), t.sk. „trīs Liniņa dēlus“, un pats liecinājis japāņiem, ka tie nu nekādi neesot lielinieki, taču neviens viņā neesot klausījies.[15]

Japāņu karavīri kādā nelokalizējamā dzelzceļa stacijā pie nošauto lielinieku(?) līķiem

Pārbaudīt izmeklēšanas komisijas savākto materiālu ļauj kāds cits avots, kas sniedz gan vispārējās situācijas, gan šī incidenta aprakstu. Interesants tas ir arī kā profesionālas militārpersonas ziņojums, rakstīts nesaistīti ar izmeklēšanas komisijas darbību un domāts tikai armijas izlūkdienesta iekšējai lietošanai, tātad tam vajadzētu būt kaut cik objektīvam. Runa ir par Pieamūras kara apgabala štāba statistikas nodaļas kapteiņa Muravjova (Муравьев) atskaiti[16], kas tikusi nosūtīta gan Sibīrijas armijas komandierim ģenerālim Ivanovam-Rinovam (командующий Сибирской армией генерал-майор П.П. Иванов-Ринов; 1869-?), gan pat Dienvidu frontes ģenerāļa Romanovska (генерал-лейтенант Романовский Иван Павлович; 1877-1920) pārstāvniecībai, un atzīta par „vērtīgu informāciju par situāciju Amūras apgabalā, it īpaši par krievu un japāņu attiecībām“.[17]

Japāņu karavīri kādā nelokalizējamā dzelzceļa stacijā pie nošauto lielinieku(?) līķiem

“Marta mēneša pēdējās kaujās un sadursmēs ar lieliniekiem japāņi cietuši visai lielus zaudējumus, pateicoties to pašpārliecinātībai un neuzmanībai, sūtot mazas vienības turp, kur lielinieku rīcībā pa 2-3 tūkstoši [vīru]. Tā bija kaujās pie Ļedjanojas (Ледяное) dzelzceļa stacijas (49 verstis no Aleksejevskas), kurp trīs reizes tika sūtītas mazas vienības, kuras lielinieki pilnībā iznīcināja, te japāņi zaudēja arī vairākus lielgabalus un ložmetējus, kā arī izlūkvienību. (..) 13. martā (..) lielinieki pārrāva dzelzceļu posmā starp Bočkarevu un Zavitu (Завита), sagrābjot Jekaterinoslavkas (Екатеринославка) staciju 70 verstis no Bočkarevas, nodedzināja visus tiltus un 14. marta pievakarē jau tuvojās Bočkarevai, kur tobrīd atrados arī es. Attiecīgi man nācās būt Bočkarevas aplenkuma un apšaudes lieciniekam. 15. marta rītā lielinieki uzsāka uzbrukumu no trim pusēm. Šajā laikā japāņi un kazaki pāris soļu attālumā no stacijas apšāva 35 latviešus. Tie bija savākušies Aleksejevskā (Алексеевск), lai iestātos latviešu karaspēkā, bet pavadīja tos izbijis Krievijas dienesta virsnieks. Taču, saņēmuši [pārvietošanās] atļaujas no ārvalstu konsuliem, viņi pieļāva kļūdu, nelūdzot šādu atļauju japāņiem. Japāņi, kam radās aizdomas par ko nelikumīgu, tos arestēja un nosūtīja uz Blagoveščensku. Taču vilcienu satiksme tika apturēta, bet Bočkarevā ar viņiem neceremonējās, tuvojoties lieliniekiem uzreiz nošāva. Sarunās [japāņi] šo apšaušanu attaisno ar to, ka it kā pie latviešiem atrasti kādi kompromitējoši dokumenti un vekseļi par naudas summām. Nošauti viņi tā arī saļimuši kaudzē, turot izstieptajās rokās savas pases. Šī apšaušana ļoti satrauca vietējos iedzīvotājus un dzelzceļa darbiniekus, izsaucot tajos paniku; uz ātru roku tika sakabināts jauns vilciena sastāvs, ar kuru aizbrauca, pametuši savas darba vietas, [t.sk.] stacijas priekšnieks un virkne kalpotāju, kā arī pasažieri. (..) Pēc nedēļas visus līķus (runa ir par turpmākajās pāris dienās kaujās kritušajiem, kad japāņiem pat uz brīdi nācās ciemu pamest - A.B.), kopā ar nošautajiem latviešiem kopskaitā kādus 70, salika kopējā kaudzē, pirms tam izģērbjot, apkrāva ar malku un sadedzināja.”[18]

Acīmredzot nevar pārmest aptuveni 200[19] vīru lielā garnizona komandantam, ka, zaudējis kauju (te nu ticamākas būs Muravjova ziņas, nevis militāri neizglītoto dzelzceļnieku liecības), tas atkāpjoties neņem līdzi daudzskaitlīgu (vairāk nekā 30 vīri, par kuru noskaņojumu un plāniem japāņiem nav ne jausmas) aizturēto grupu, taču nevar pieļaut to atbrīvošanu un iespējamo pievienošanos uzbrucējiem, kas jau ielauzušies sādžā (Muravjovs lēš partizānu skaitu uz kādiem 2000 vīriem). Ka garnizona komandantam bija iemesls būt visai nervozam, īsti nezinot ne uzbrucēju spēkus, ne savas aizmugures drošības līmeni, apstiprina arī tas, ka jau 28. martā Amūras sarkano partizānu armija (lielinieku izveidota februāra vidū, apvienojot vairāku ciemu pašaizsardzības vienības) ieņēma šo pašu Bočkarevas miestu un dzelzceļa mezglu, nu jau no 4000 kareivju lielā garnizona kaujā krītot aptuveni 450 japāņiem un kazakiem.[20]

Japāņu karavīri kādā nelokalizējamā dzelzceļa stacijā pie nošauto lielinieku(?) līķiem

Garnizonam, kura darbību neviens no malas nekontrolēja un neierobežoja, vajadzēja tikai iemeslu, impulsu šādas eksekūcijas veikšanai, un objektu, pie tam šādu vēlmi noteikti varēja veicināt arī japāņu kareivju kāre iedzīvoties, t.i. pārbaudes laikā pamanītās naudas summas, ko piederīgie bija devuši brīvprātīgajiem līdzi ceļa izdevumiem un izdzīvošanai. Kā norāda Muravjovs: „Jāatzīmē, ka japāņiem tas jau ir pastāvīgs paradums, ka nošauto lielinieku mantas un naudu sadala starp kareivjiem. (..)”[21]

Visnotaļ iespējams, ka japāņi patiešām pēc komandanta vai pat konvoja kaprāļa pavēles apšāva grupu zemnieku, kurus novērtēja kā lielinieciskus un potenciāli bīstamus vai vienkārši apgrūtinošus. Pilsoņu kara apstākļos Krievijā tā bija visai izplatīta prakse, ko, aprakstot situāciju ap Blagoveščensku un Bočkarevu, uzsver savā pārskatā arī Muravjovs: “Pēc pēdējām neveiksmēm japāņi kļuvuši ļoti nežēlīgi. Nesen sagūstījuši 50 ungārus un, atveduši uz Blagoveščensku, ar tiem izrēķinājās, [pirms nogalināšanas] nogriežot ausis un izdurot acis. Bet gūstā saņemtās lielinieku vienības tiek iznīcinātas pilnībā. (..) Japāņi dara ar iedzīvotājiem ko vēlas. Pat [mūsu] virsnieki nav pasargāti no apvainojumiem. (..) Uniforma neglābj ne no apvainojumiem, ne vardarbības. Kādu armijas ierēdni japāņu kareivji nežēlīgi piekāva tikai par to, ka viņš vilcienā tiem aizrādīja. (..) Japāņu žandarmērija un apsardzes kareivji, nezinot krievu valodu, bieži vien vadās pēc tīri vizuālām pazīmēm, paši izdomājot, kurš varētu būt lielinieks. (..)”[22]

Tomēr netiešas norādes liek domāt, ka šajā incidentā japāņu garnizonam bijusi pakārtota loma.

Bočkarevas (mūsd. Белогорск) dzelzceļa mezgla apkaimes karte

Muravjovs apstiprina izmeklēšanas komisijas noskaidroto, ka “Bočkarevas dzelzceļa stacijā šajā laikā atradās kazaku vienība no Čitas (Чита), cilvēki 20, kuri bija ceļā uz Blagoveščensku. Šīs vienības virsnieki jau pirms laika bravurīgi plātījās, ka Blagoveščenskā ieņemšot visas labās vakances štābā, bet vietējiem virsniekiem nākšoties atbrīvot savas vietas, Visi šīs vienības virsnieki Blagoveščenskā jau bijuši kopā ar pulkv. Šemeļoņinu (Шемелин И.), tagad atgriežas, atamana Semjonova (атаман Семенов Григорий Михайлович) paaugstināti činā par nopelniem soda ekspedīcijās pret zemniekiem.”[23] Tālāk pārskatā uzsverta šīs grupas nedisciplinētā un agresīvā uzvedība, vēlāk Blagoveščenskā tai pat pavēršot ieročus pret japāņu karavīriem, kas mēģinājuši aizkavēt kazaku marodierismu. Konkrētā brīža un vietas apstākļos pietika ar garām ejoša, kaujas adrenalīna pārņemta kazaka bļāvienu “Сволочи латыши, Россию матушку продали![24], lai ap nabaga pārbiedētajiem latviešu zemnieku puišiem mirklī salasītos vardarbīgi noskaņotu bruņotu, rūdītu slepkavu[25] pūlis, kam pēc īsas minstināšanās (zemnieku nošaut ir kā mušu nosist, bet priekšniecības atļauju it kā vajadzētu) pievienotos japāņu konvojs. Vieglāk nošaut tos zemniekus un savākt viņu mantas, lai nekavē atkāpties, nekā kaujas apstākļos konfliktēt ar labi bruņotu un izlēmīgi noskaņotu kazaku grupu.

Japānas impērijas armijas vadībai post factum atlika vien uzņemties atbildību, meklēt skaidrojumus un variēt liecības, jo savdabīgā japāņu goda izpratne neļāva atzīt, ka situācija nemaz netika kontrolēta un eksekūcija notikusi uz savu roku, kaut kādu kazaku īstenota, bez japāņu militārās vadības akcepta. Par labu šādam traktējumam liecina tas, ka Japānas valdība vēlāk it kā izmaksājusi 172 800 jenas nošauto piederīgajiem kā kompensāciju, kaut incidents priekš tā laika un apstākļiem bija visai ikdienišķs un par upuru ziņā daudz lielākām akcijām neviens nevienam neatvainojās, nemaz nerunājot par kādu nebūt kompensāciju izmaksu.

Bočkarevas incidentā, visticamāk, esam sastapušies ar pilsoņu kara perifērijas apstākļiem raksturīgu noziedzīgas rīcības gadījumu, savukārt, latviešu brīvprātīgajiem, diemžēl, nelaimējās ar to, ka tie nejauši atradās ne īstajā laikā un ne īstajā vietā. Kurš deva pavēli un vai šāda pavēle maz bijusi, acīmredzot neuzzināsim, ja vien apritē neienāks kāds jauns avots. Tāds, iespējams, nākotnē varētu atrasties Japānas arhīvos (armijas iekšējās atskaites un ziņojumi), kas, aplūkojot Bočkarevas incidentu, pagaidām zinātniskās literatūras apritē nav ieviesti. Protams, aina varētu mainīties, ja reiz kāds pētnieks no Latvijas saņemsies šādam valodas un attālumu ziņā visai sarežģītajam uzdevumam.

Pats notikums ar latviešu brīvprātīgajiem Bočkarevā uzskatāmi demonstrē, cik sarežģītos un personas dzīvību apdraudošos apstākļos 1918.-1919. gadā Sibīrijā organizējās latviešu nacionālo militāro spēku vienības, un šie apstākļi noteikti ir dziļākas izpētes vērti.

2014.

Atsauces

  1. Sibīrijā un Urālos 1919. gada pavasarī bija uzskaitē ap 4000 karadienestam derīgu latviešu vīrieši un aptuveni 400 virsnieki (Memorands par latviešu nacionālās armijas formēšanu Sibīrijā un Urālos, un tās pārvešanu uz dzimteni. // Latvijas Valsts vēstures arhīvs (turpmāk LVVA), 1468. f., 1. apr., 139. l., 120. lp.), taču galu galā nacionālā karaspēka daļās (Imantas pulks, Troickas pulks) iesaistījās aptuveni 1500-2000 vīri.
  2. Izmeklēšanas komisijas locekļa leitnanta Jansona ziņojums u.c. Bočkarevas lietas materiāli. - LVVA, 5434. f., 495. l., 1. apr., 4.-9. lp.
  3. Отчет о командировке сотрудника военно-статистического отделения окружного штаба Приамурского военного округа капитана Муравьева в г. Благовещенск с 4 по 31 марта 1919 г. – Российский Государственный военный архив (turpmāk РГВА). Ф. 39507. Оп. 1. Д. 47. Л. 31-36. Подлинник.
  4. Везис Ю.Я., резидент Латышского Национального совета в г. Бийск. // Алтай. № 159, 11.09.1919., стр. 3; "Пожертвования в пользу организации Латышской Национальной армии через подписной лист Бийского Латышского Общества поступили в количестве 850 рублей". // Алтай. № 178 от 5 октября 1919 г., стр. 4; “Бийское Латышское Общество располагается по переулку Владимирскому в доме № 3.” // Алтай, № 46 от 16 апреля 1919 г., стр. 3
  5. Пожертвования в пользу организации Латышской Национальной армии через подписной лист Бийского Латышского Общества поступили в количестве 850 рублей. // Алтай, № 46, 16.04.1919., стр. 3
  6. Россия и Балтия., Вып. 5 / oтв. ред. А.О. Чубарьян - Наука: Москва, 2008, стр. 95; Национальные меньшинства Томской губернии: хроника общественной и культурной жизни 1885-1919. / ред. Кутилова Л.А. - Изд-во Томского университета: Томск, 1999, стр. 226
  7. Шишов А.В. Разгром Японии и самурайская угроза. – Эксмо: Москва, 2005. стр. 269.
  8. Как мы били японских самураев. Сборник статей и документов. / Составители: Ю.Жуков и М.Гольдберг - изд-во ЦК ВЛКСМ «Молодая гвардия»: Москва, 1938. – стр. 84-85
  9. Гражданская война и военная интервенция в СССР : Энциклопедия. – Москва,1987, стр. 434.
  10. Цветков В.Ж. Репрессивное законодательство белых правительств. // Вопросы истории. 2007. №4. стр. 16-26.
  11. Ледяной Сибирский поход. гл ХI. // Сахаров К.В. Белая Сибирь. - Мюнхен, 1923.
  12. Valdības vēstnesis. Nr.83. 1919. gada 11. decembris
  13. Latvijas Valsts vēstures arhīvs (turpmāk LVVA), 5434. f., 495. l., 1. apr., 4.-7. lp.
  14. LVVA, 5434. f., 495. l., 1. apr., 9. lp.
  15. LVVA, 5434. f., 495. l., 1. apr., 8. lp.
  16. Kadru virsnieks, pārvaldijis japāņu valodu, līdz 1917. gada oktobra apvērsumam dienējis Pieamūras kara apgabala štāba armijas pretizlūkošanas nodaļā. 1919. gada martā ticis komandēts ar slepeniem dokumentiem no Vladivostokā izvietotā apgabala štāba pie Blagoveščenskas garnizona priekšnieka. Uzdevumu izpildījis, bet atpakaļceļā nonācis sadursmju epicentrā starp atamana Semjonova kazakiem un japāņiem no vienas puses, un vietējiem partizāniem no otras, bija spiests uz laiku braucienu apturēt. Savu piespiedu dīkstāvi izmantojis, lai iepazītos ar situāciju apkaimē, iztaujātu krievu un japāņu virsniekus par pēdējiem notikumiem.
  17. РГВА, Ф. 39507, Оп. 1, Д. 63, Л. 157.
  18. Отчет капитана Муравьева… л. 31-32
  19. Отчет капитана Муравьева… л. 32
  20. Как мы били японских самураев. – cтр. 86
  21. Отчет капитана Муравьева… л. 35
  22. Отчет капитана Муравьева… л. 34
  23. Отчет капитана Муравьева… л. 35
  24. Maitas latvieši, Māmuļu Krieviju pārdevuši! – kr. val.
  25. Šai gadījumā tas nav emocionāls izteiksmes veids, bet gan tikai fakta konstatācija, jo atamana Semjonova kazaku soda ekspedīciju vardarbību pret civiliedzīvotājiem apraksti to uzskatāmi apliecina neskaitāmi avoti.


Mg.hist. Buks Artis
Circumstances of the creation of Siberian Latvian military formations during the winter of 1918-1919 and the so-called Bochkarev incident in the reports of Latvian and Russian officers.

The article is devoted to a question little researched so far, namely, the social and political conditions surrounding the organization of Latvian national army formations in Siberia during the Russian Civil War. It was a time when a number of new countries, such as Finland, Estonia, Latvia, Lithuania, Poland and others, had emerged from the Western provinces of the fallen Russian empire, while the East and South of the empire was torn apart by a civil war between the supporters of the new regime and their opponents. Siberia at that moment counted around 500 000 Latvians as its inhabitants, who lived there either as colonists who were granted land by the Imperial government or as refugees from the World War I.

In autumn 1918, Russian provisional government granted Latvian refugee organizations the right to form Latvian military units, and after the proclamation of the Republic of Latvia in November 18, 1918, the Allies (Entente Powers) granted the permission to form national military units. The process itself – the creation of numerous Latvian refugee organizations, diplomatic talks, contracts, the personnel of the first units and the voyage from Siberia to Latvia, as well as other kinds of activities have been researched quite extensively, – however, little attention has been paid to everyday social background. The author, however, considers the inside political situation and the attitude of the local society to be of considerable importance, influencing both the tempo of the organizational processes, as well as the number of people involved, at least partly explaining why there was a significant number of people, who chose not to get involved in the creation of the Latvian army units.

The fact that rather a significant number of Latvian-organized forces – more than 2 Latvian riflemen divisions – were fighting on the side of so-called Soviets during the Russian Civil War allowed propaganda to accuse all Latvians as supporters of bolshevism.

The result of this propaganda in Siberia was a start of major repressions against Latvians, based solely on ethnic origins. For example, after bolshevik insurrection in Krasnoyarsk region, the Russian newspapers denounced local Latvian and Estonian colonists as organizers of the rebellion – with the result of burning to ground several Latvian villages, such as Verhnaya Bulanka. Most of the inhabitants of the villages – Latvian farmers,– were either murdered or driven out into taiga. All Latvian refugees were forcibly expelled from the city of Omsk, based only on the fact they were Latvians, etc. Leaving the native village and travelling hundreds of miles to the nearest city in order to join a national army thus meant a journey through a territory of active warfare with no public transportation and deadly dangers on every step – something only the most motivated and courageous people would attempt. Unfortunately this aspect of the situation has not been researched much, something that the author tried to somewhat compensate in this article.

The so-called Bochkarev incident was chosen as a typical example of the harshness of the situation. On March 15, 1919, Japanese soldiers and local cossacks near the Bochkarev (now Belagorsk) railroad station without any formal reason shot more than 30 Latvian volunteers that had been detained as they travelled accompanied by their officer to join the Latvian national army. This incident is described not only in memories, but also in official documents (The Allied-led investigation committee materials, the reports of the Russian army officers), and the sources allow us to determine the role of each party involved in the incident. This helps to gain a better understanding of the characteristics of the general situation in Siberia, social conditions of the self-organization of Latvian refugees and, possibly, will inspire historians to develop the theme further.

Keywords: Russian Civil War, Latvian soldiers, Latvian riflemen, Latvians in Siberia, Latvian army, year 1919.