Atšķirības starp "Bonitārais īpašums" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m ("Bonitārijs" pārdēvēju par "Bonitārais īpašums")
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
'''Bonitārijs''' jeb '''bonitārais īpašums''' (no lat. ''bonis esse'' - "tiesība valdīt lietu kā labumu") - īpašums, kas saskaņā ar [[Romiešu tiesības|romiešu tiesībām]] piederēja personai vai kopienai, bet kuru administratīvi pārraudzīja [[prētors]]. Paplašinoties valsts robežām, ''bonitārā īpašuma'' īpatsvars palielinājās un, atšķirībā no [[kvirītu īpašums|kvirītu īpašuma]], prētors to bez formālām procedūrām varēja nodot pircēju īpašumā (''in bonis'').
+
'''Bonitārijs''' jeb '''bonitārais īpašums''' (no lat. ''bonis esse'' - "tiesība valdīt lietu kā labumu") - [[Romiešu tiesības|romiešu tiesībās]] īpašums, kas tika iegūts bez komplicētās oficiālās procedūras, tikai caur faktisko mantas nodošanu citai personai (''traditio''). Tādam īpašumam nebija juridiskās aizsardzības un negodīgs pārdevējs varēja pieprasīt pārdoto mantu atpakaļ uz tā pamata, ka pircējs to lietojot nelikumīgi. Tādos gadījumos [[Prētors|prētori]] ar savām pilnvarām aizsargāja godprātīgo pircēju tiesības, atzīstot to tiesības uz iegūto īpašumu par likumīgām, un tādā veidā iegūta manta tika pieskaitīta pircēja personīgām mantām (''in bonis habere''). Paplašinoties valsts robežām, ''bonitārā īpašuma'' īpatsvars palielinājās un, atšķirībā no [[kvirītu īpašums|kvirītu īpašuma]], prētors to bez formālām procedūrām varēja nodot pircēju īpašumā (''in bonis'').
  
 
Skat. arī: [[pekūnija]], [[pekūlijs]], [[latifundija]]
 
Skat. arī: [[pekūnija]], [[pekūlijs]], [[latifundija]]

Versija, kas saglabāta 2011. gada 27. jūnijs, plkst. 07.53

Bonitārijs jeb bonitārais īpašums (no lat. bonis esse - "tiesība valdīt lietu kā labumu") - romiešu tiesībās īpašums, kas tika iegūts bez komplicētās oficiālās procedūras, tikai caur faktisko mantas nodošanu citai personai (traditio). Tādam īpašumam nebija juridiskās aizsardzības un negodīgs pārdevējs varēja pieprasīt pārdoto mantu atpakaļ uz tā pamata, ka pircējs to lietojot nelikumīgi. Tādos gadījumos prētori ar savām pilnvarām aizsargāja godprātīgo pircēju tiesības, atzīstot to tiesības uz iegūto īpašumu par likumīgām, un tādā veidā iegūta manta tika pieskaitīta pircēja personīgām mantām (in bonis habere). Paplašinoties valsts robežām, bonitārā īpašuma īpatsvars palielinājās un, atšķirībā no kvirītu īpašuma, prētors to bez formālām procedūrām varēja nodot pircēju īpašumā (in bonis).

Skat. arī: pekūnija, pekūlijs, latifundija

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 219. lpp.