Bruņinieks

No ''Vēsture''
Versija 2015. gada 3. janvāris, plkst. 13.35, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Smagi bruņotais jātnieks, latviešu literatūrā bieži aplami dēvēts par bruņinieku - sākotnēji smagi bruņots jātnieks Rietumeiropā un Centrāleiropā. Vēlāk, VII-XVII gs., sizerena vasalis jaunajos laikos no bruņiniekiem evolucionējušas sociālas kategorijas piederīgais. Plašākā nozīmē pie bruņniecības piederēja visi laicīgie feodāļi (kuri praktiski visi paši piedalījās karadarbībā), bet šaurākā - zemes kungu vasaļi, kuru pamatpienākums bija militārais dienests sizerena labā tā karadraudzē - zvērot uzticību vasalis sniedza sizerenam roku, un ar to pašu roku senjors vasalim savukārt sniedza zemes lietošanas aktu jeb benefīciju. Sākotnēji bruņinieku pienākums bija personiski piedalīties sava senjora karaspēkā, vēlāk viņi ieguva tiesības savā vietā sūtīt bruņotu jātnieku. Vislielākā loma bruņiniekiem bija XII-XV gs, taču jau XVI gs., parādoties pastāvīgām armijām un uguns šaujamieročiem un regulārajām armijām, tie pamazām zaudēja savu militāro nozīmi.

XV.–XVI. gs. gaitā vasaļu-bruņinieku dzimtas, kas kā lēni bija ieguvušas muižas, amatus un titulus, izveidoja bruņniecību kā slēgtu kārtas korporāciju.

Skat. arī: bruņas, bruņniecības sols, bruņniecības matrikula, bruņinieku turnīrs

Resursi internetā par šo tēmu