Atšķirības starp "Dēmokrits no Abdērām" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
 
(1 starpversija, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādīta)
1. rindiņa: 1. rindiņa:
 
[[Attēls:Democritus.png‎|right|thumb|200px|Dēmokrits no Abdērām]]
 
[[Attēls:Democritus.png‎|right|thumb|200px|Dēmokrits no Abdērām]]
'''Dēmokrits no Abdērām''' (sengr. ''Δημόκριτος ο Αβδηρίτης'', ~460.–370. g.p.m.ē.) – filosofs, [[Leikips no Milētas|Leikipa]] skolnieks, pirmais enciklopēdiskais sengrieķu domātājs, [[Atomisms|atomisma]] aizsācējs. Dzimis ap 460. g. p.m.ē. Abdērās (''Ἄβδηρα''), [[Jonieši|joniešu]] [[Kolonija|kolonijā]] [[Trāķija|Trāķijā]]. Pēc tēva nāves izlietojis mantojumu, apceļojot tā laika civilizēto pasauli (Mazāziju, Seno Ēģipti, Mezopotāmiju, Persiju). Laikabiedru dēvēts par "smējēju", jo bieži (pēc to domām, nepamatoti) esot izplūdis skaļos smieklos. Atzina divus pirmsākumus: atomus un tukšumu. Turklāt atomi, t.i., matērijas nedalāmās daļiņas, ir nemainīgi. Tie ir mūžīgi, atrodas pastāvīgā kustībā un cits no cita atšķiras tikai formas, lieluma, stāvokļa un izkārtojuma ziņā. Citas īpašības, piemēram, skaņa, krāsa, garša utt., atomiem nepiemīt un pastāv tikai nosacīti, "neizrietot no pašu lietu dabas". Atomiem savienojoties, veidojas ķermeņi; atomiem atdaloties, ķermeņi sairst. Bezgalīgi daudz atomu mūžīgi kustas bezgalīgā tukšumā; pārvietojoties dažādos virzienos, tie dažkārt saduras cits ar citu, izveidojot atomu virpuļus. Tā rodas bezgalīgi daudz "topošu un mirstošu" pasauļu, kuras nav radījis kāds augstāks [[demiurgs]], bet kuras rodas un iznīkst dabiski, nepieciešamības rezultātā. Identificējot cēlonību un nepieciešamību, Dēmokrits noliedza nejaušību un uzskatīja to par nezināšanas rezultātu. Izziņas teorijā viņš balstījās uz pieņēmumu, ka no ķermeņiem izplūst, atdalās smalki lietu apvalki ("veidoli" – tēli), kas iedarbojas uz maņu orgāniem. Jutekliskā uztvere ir izziņas galvenais avots, taču tā dod tikai "tumšas" zināšanas par priekšmetiem; augstāk stāv "gaišas", smalkākas zināšanas, ko iegūst ar prāta palīdzību un kas noved pie pasaules būtības – atomu un tukšuma – izzināšanas un izpratnes.
+
'''Dēmokrits no Abdērām''' (sengr. ''Δημόκριτος ο Αβδηρίτης, Demokritos ho Abdēritēs'', ~460.–370. g.p.m.ē.) – filosofs, [[Leikips no Abdērām|Leikipa]] skolnieks, pirmais enciklopēdiskais sengrieķu domātājs, [[Atomisms|atomisma]] aizsācējs. Dzimis ap 460. g. p.m.ē. Abdērās (''Ἄβδηρα''), [[Jonieši|joniešu]] [[Kolonija|kolonijā]] [[Trāķija|Trāķijā]]. Pēc tēva nāves izlietojis mantojumu, apceļojot tā laika civilizēto pasauli (Mazāziju, Seno Ēģipti, Mezopotāmiju, Persiju). Laikabiedru dēvēts par "smējēju", jo bieži (pēc to domām, nepamatoti) esot izplūdis skaļos smieklos. Atzina divus pirmsākumus: atomus un tukšumu. Turklāt atomi, t.i., matērijas nedalāmās daļiņas, ir nemainīgi. Tie ir mūžīgi, atrodas pastāvīgā kustībā un cits no cita atšķiras tikai formas, lieluma, stāvokļa un izkārtojuma ziņā. Citas īpašības, piemēram, skaņa, krāsa, garša utt., atomiem nepiemīt un pastāv tikai nosacīti, "neizrietot no pašu lietu dabas". Atomiem savienojoties, veidojas ķermeņi; atomiem atdaloties, ķermeņi sairst. Bezgalīgi daudz atomu mūžīgi kustas bezgalīgā tukšumā; pārvietojoties dažādos virzienos, tie dažkārt saduras cits ar citu, izveidojot atomu virpuļus. Tā rodas bezgalīgi daudz "topošu un mirstošu" pasauļu, kuras nav radījis kāds augstāks [[demiurgs]], bet kuras rodas un iznīkst dabiski, nepieciešamības rezultātā. Identificējot cēlonību un nepieciešamību, Dēmokrits noliedza nejaušību un uzskatīja to par nezināšanas rezultātu. Izziņas teorijā viņš balstījās uz pieņēmumu, ka no ķermeņiem izplūst, atdalās smalki lietu apvalki ("veidoli" – tēli), kas iedarbojas uz maņu orgāniem. Jutekliskā uztvere ir izziņas galvenais avots, taču tā dod tikai "tumšas" zināšanas par priekšmetiem; augstāk stāv "gaišas", smalkākas zināšanas, ko iegūst ar prāta palīdzību un kas noved pie pasaules būtības – atomu un tukšuma – izzināšanas un izpratnes.
  
 
== Literatūra par šo tēmu ==
 
== Literatūra par šo tēmu ==

Pašreizējā versija, 2010. gada 20. janvāris, plkst. 18.14

Dēmokrits no Abdērām

Dēmokrits no Abdērām (sengr. Δημόκριτος ο Αβδηρίτης, Demokritos ho Abdēritēs, ~460.–370. g.p.m.ē.) – filosofs, Leikipa skolnieks, pirmais enciklopēdiskais sengrieķu domātājs, atomisma aizsācējs. Dzimis ap 460. g. p.m.ē. Abdērās (Ἄβδηρα), joniešu kolonijā Trāķijā. Pēc tēva nāves izlietojis mantojumu, apceļojot tā laika civilizēto pasauli (Mazāziju, Seno Ēģipti, Mezopotāmiju, Persiju). Laikabiedru dēvēts par "smējēju", jo bieži (pēc to domām, nepamatoti) esot izplūdis skaļos smieklos. Atzina divus pirmsākumus: atomus un tukšumu. Turklāt atomi, t.i., matērijas nedalāmās daļiņas, ir nemainīgi. Tie ir mūžīgi, atrodas pastāvīgā kustībā un cits no cita atšķiras tikai formas, lieluma, stāvokļa un izkārtojuma ziņā. Citas īpašības, piemēram, skaņa, krāsa, garša utt., atomiem nepiemīt un pastāv tikai nosacīti, "neizrietot no pašu lietu dabas". Atomiem savienojoties, veidojas ķermeņi; atomiem atdaloties, ķermeņi sairst. Bezgalīgi daudz atomu mūžīgi kustas bezgalīgā tukšumā; pārvietojoties dažādos virzienos, tie dažkārt saduras cits ar citu, izveidojot atomu virpuļus. Tā rodas bezgalīgi daudz "topošu un mirstošu" pasauļu, kuras nav radījis kāds augstāks demiurgs, bet kuras rodas un iznīkst dabiski, nepieciešamības rezultātā. Identificējot cēlonību un nepieciešamību, Dēmokrits noliedza nejaušību un uzskatīja to par nezināšanas rezultātu. Izziņas teorijā viņš balstījās uz pieņēmumu, ka no ķermeņiem izplūst, atdalās smalki lietu apvalki ("veidoli" – tēli), kas iedarbojas uz maņu orgāniem. Jutekliskā uztvere ir izziņas galvenais avots, taču tā dod tikai "tumšas" zināšanas par priekšmetiem; augstāk stāv "gaišas", smalkākas zināšanas, ko iegūst ar prāta palīdzību un kas noved pie pasaules būtības – atomu un tukšuma – izzināšanas un izpratnes.

Literatūra par šo tēmu

  • Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 79. lpp.

  • Nikolaos Bakalis. Handbook of Greek Philosophy: From Thales to the Stoics Analysis and Fragments. - Trafford Publishing, 2005. ISBN 1-4120-4843-5
  • Barnes J. The Presocratic Philosophers. - Routledge Revised Edition, 1982
  • Burnet J. Early Greek Philosophy. - Kessinger Publishing, 2003
  • Guthrie W.K. A History of Greek Philosophy – The Presocratic tradition from Parmenides to Democritus. - Cambridge University Press: Cambridge, 1979
  • Kirk G.S. The Presocratic Philosophers. - Cambridge University Press: Cambridge, 1983
  • Norman Melchert. The Great Conversation: A Historical Introduction to Philosophy. - McGraw Hill, 2002, ISBN 0-19-517510-7

  • Gerd Ibscher. Fragmente zur Ethik. - Reclam: Stuttgart, 1996, ISBN 3-15-009435-6
  • Sousanna-Maria Nikolaou. Die Atomlehre Demokrits und Platons Timaios. Eine vergleichende Untersuchung. - Stuttgart, 1998, ISBN 3-519-07661-6

  • Асмус В.Ф. Демокрит. - МГУ: Москва, 1960
  • Зубов В.П. К вопросу о математическом атомизме Демокрита. // Вестник древней истории, 1951, № 4, с. 204-208
  • Зубов В.П. Развитие атомистических представлений до начала XIX века. - Наука: Москва, 1965
  • Лурье С.Я. К хронологии софиста Антифонта и Демокрита. // Известия Российской Академии наук, 1918, с. 2285-2306
  • Лурье С.Я. Механика Демокрита. / Архив истории науки и техники, сер. 1, вып. 7, 1935, с. 129-180
  • Лурье С.Я. Теория бесконечно-малых у древних атомистов. - Изд. АН СССР: Москва, Ленинград, 1935
  • Лурье С.Я. Демокрит и индуктивная логика. // Вестник древней истории, 1961, № 4, с. 58-67
  • Майстров Л.Е. О принципе исономии у Демокрита. // Историко-математические исследования, вып. 20, 1975, c. 299-302
  • Виц Б.Б. Демокрит. - Мысль: Москва, 1979, 212 с.
  • Лысенко В.Г. Атомизм вайшешиков и атомизм Демокрита (Опыт сравнительного анализа). // Древняя Индия. Историко-культурные связи. - Москва, 1982. С. 187-201
  • Верлинский А.Л. Дата рождения Демокрита у Аполлодора и Фрасилла (Заметки о методах античной хронографии). / MOUSEION:Профессору Александру Иосифовичу Зайцеву ко дню семидесятилетия. Сб. статей. — Санкт-Петербург, 1997, с.100-127.
  • Салем Ж. Рационализм Демокрита. / Философия и будущее цивилизации. Тезисы докладов и выступлений IV Российского философского конгресса (Москва, 24-28 мая 2005 г.): В 5 т. Т.2. — Москва, 2005

Resursi internetā par šo tēmu