Atšķirības starp "Džans Dzajs" versijām
m (→Literatūra par šo tēmu) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| + | [[Attēls:Zhang_Zai.jpg|right|thumb|200px|Džandzajs]] | ||
'''Džandzajs''' jeb '''Džandzihou''' (trad. ķīn. 張載, vienk. ķīn. 张载, piņj. ''Zhāng Zǎi'', 1020.-1077.), saukts arī par '''Skolotāju Hencuju''' – filosofs, viens no [[Neokonfuciānisms|neokonfuciānisma]] pamatlicējiem. Dzimis 1020. gadā Kaifinā, Henaņas provincē, [[Sunu impērija|Sunu impērijā]]. Visai agri pameta dzimto pilsētu un pārcēlās uz dzīvi Čaņjanā (mūsd. Siaņa, Šeņsi provincē). Būdams "policijas" priekšnieka dēls, kopš bērnības apguva cīņas māku, kurā bija sasniedzis ievērojamus rezultātus. 21 gadu vecumā vērsies pie pazīstamā zinātnieka un ierēdņa Faņdžunjana (989.-1052.), kurš to pieņēma par savu skolnieku. Sākotnēji Džandzaju [[konfuciānisms]] neaizrāva, un pirmos gadus viņš veltīja [[Budisms|budisma]] un [[Daoisms|daoisma]] studijām. Taču pēc laika atkal pievērsās Faņdžunjana ieteiktajām ''Džunjun'' un ''Iczin'' - abi šie traktāti gūla pamatā viņa veidotajam neokonfuciānismam. 1057. gadā Džandzajs saņēma [[dzinši]] zinātnisko grādu un tika norīkots darbā pilsētas pārvaldē. Paralēli viņš lasīja lekcijas par ''iczin'' un tā studentu vidū bija, piemēram, ministrs Simaguans (1019.-1086.), Čenhao (Čenmindao, 1032.-1085.), Čeni (Čeničuaņs, 1033.-1107.) u.c. vēlākas slavenības. 1069. gadā [[imperators]] Šensjaohuandi (1048.-1085.) iecēla Džandzaju par valsts arhīva un imperatora bibliotēkas ierēdni, mazliet vēlāk paaugstinot par ''Imperatoriskās ziedojumu pārvaldes'' vadītāju. 1077. gadā, protestējot pret valdības iekšpolitiku, viņš demisionēja un visai drīz pēc atgriešanās mājās mira. Saskaņā ar viņa mācību viss, kas pasaulē pastāv, veidots no pirmmatērijas [[cji]], kurai piemīt gan kustības, gan miera stāvokļa daba. Viss radies no pirmstāvokļa jeb „lielā tukšuma“. Pamatmatērija izklīda lielajā tukšumā, pakāpeniski sabiezējot, kā ūdens sasalstot pārvēršas ledū. Cji koncentrēšanās un izkliedēšanās nosaka visu parādību un lietu rašanos un izzušanu. Lielu nozīmi Džanczjans piešķīra jēdzienam [[dao]], ar kuru apzīmēja cji mainīšanās un pārvēršanās procesu. Pirmmatērijas kustība un maiņa balstīta uz divu pretstatu – pozitīvā „[[jan]]“ un negatīvā „[[iņ]]“ – mijiedarbību. To vienība ir dao jeb „dižā harmonija“. Dabā notiekošais nav haoss, bet to nosaka [[li]] likums, kas piemīt pirmmatērijai cji. Šis likums nav atkarīgs no cilvēku gribas un tā to nevar ietekmēt. Apkārtējā daba ir „sakne“ un prāts ir tās radīts. Sajūtas ir izziņas avots, ar kura palīdzību cilvēks dibina sakarus ar ārpasauli. Savukārt dao izzināšana nebalstās uz juteklisko pieredzi. Praksē bija konservatīvs, aicināja atgriezties pie arhaiskās t.s. ''dalīto lauku'' sistēmas<ref>Ciema kopienas zeme tika dalīta 9 iecirkņos, no kuriem 8 zemnieki apstrādāja sev, bet devītā iecirkņa raža tika atdota kā nodoklis valstij.</ref>, bija pret Vananši (1021.-1086.) īstenotajām reformām. | '''Džandzajs''' jeb '''Džandzihou''' (trad. ķīn. 張載, vienk. ķīn. 张载, piņj. ''Zhāng Zǎi'', 1020.-1077.), saukts arī par '''Skolotāju Hencuju''' – filosofs, viens no [[Neokonfuciānisms|neokonfuciānisma]] pamatlicējiem. Dzimis 1020. gadā Kaifinā, Henaņas provincē, [[Sunu impērija|Sunu impērijā]]. Visai agri pameta dzimto pilsētu un pārcēlās uz dzīvi Čaņjanā (mūsd. Siaņa, Šeņsi provincē). Būdams "policijas" priekšnieka dēls, kopš bērnības apguva cīņas māku, kurā bija sasniedzis ievērojamus rezultātus. 21 gadu vecumā vērsies pie pazīstamā zinātnieka un ierēdņa Faņdžunjana (989.-1052.), kurš to pieņēma par savu skolnieku. Sākotnēji Džandzaju [[konfuciānisms]] neaizrāva, un pirmos gadus viņš veltīja [[Budisms|budisma]] un [[Daoisms|daoisma]] studijām. Taču pēc laika atkal pievērsās Faņdžunjana ieteiktajām ''Džunjun'' un ''Iczin'' - abi šie traktāti gūla pamatā viņa veidotajam neokonfuciānismam. 1057. gadā Džandzajs saņēma [[dzinši]] zinātnisko grādu un tika norīkots darbā pilsētas pārvaldē. Paralēli viņš lasīja lekcijas par ''iczin'' un tā studentu vidū bija, piemēram, ministrs Simaguans (1019.-1086.), Čenhao (Čenmindao, 1032.-1085.), Čeni (Čeničuaņs, 1033.-1107.) u.c. vēlākas slavenības. 1069. gadā [[imperators]] Šensjaohuandi (1048.-1085.) iecēla Džandzaju par valsts arhīva un imperatora bibliotēkas ierēdni, mazliet vēlāk paaugstinot par ''Imperatoriskās ziedojumu pārvaldes'' vadītāju. 1077. gadā, protestējot pret valdības iekšpolitiku, viņš demisionēja un visai drīz pēc atgriešanās mājās mira. Saskaņā ar viņa mācību viss, kas pasaulē pastāv, veidots no pirmmatērijas [[cji]], kurai piemīt gan kustības, gan miera stāvokļa daba. Viss radies no pirmstāvokļa jeb „lielā tukšuma“. Pamatmatērija izklīda lielajā tukšumā, pakāpeniski sabiezējot, kā ūdens sasalstot pārvēršas ledū. Cji koncentrēšanās un izkliedēšanās nosaka visu parādību un lietu rašanos un izzušanu. Lielu nozīmi Džanczjans piešķīra jēdzienam [[dao]], ar kuru apzīmēja cji mainīšanās un pārvēršanās procesu. Pirmmatērijas kustība un maiņa balstīta uz divu pretstatu – pozitīvā „[[jan]]“ un negatīvā „[[iņ]]“ – mijiedarbību. To vienība ir dao jeb „dižā harmonija“. Dabā notiekošais nav haoss, bet to nosaka [[li]] likums, kas piemīt pirmmatērijai cji. Šis likums nav atkarīgs no cilvēku gribas un tā to nevar ietekmēt. Apkārtējā daba ir „sakne“ un prāts ir tās radīts. Sajūtas ir izziņas avots, ar kura palīdzību cilvēks dibina sakarus ar ārpasauli. Savukārt dao izzināšana nebalstās uz juteklisko pieredzi. Praksē bija konservatīvs, aicināja atgriezties pie arhaiskās t.s. ''dalīto lauku'' sistēmas<ref>Ciema kopienas zeme tika dalīta 9 iecirkņos, no kuriem 8 zemnieki apstrādāja sev, bet devītā iecirkņa raža tika atdota kā nodoklis valstij.</ref>, bija pret Vananši (1021.-1086.) īstenotajām reformām. | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 2. aprīlis, plkst. 11.30
Džandzajs jeb Džandzihou (trad. ķīn. 張載, vienk. ķīn. 张载, piņj. Zhāng Zǎi, 1020.-1077.), saukts arī par Skolotāju Hencuju – filosofs, viens no neokonfuciānisma pamatlicējiem. Dzimis 1020. gadā Kaifinā, Henaņas provincē, Sunu impērijā. Visai agri pameta dzimto pilsētu un pārcēlās uz dzīvi Čaņjanā (mūsd. Siaņa, Šeņsi provincē). Būdams "policijas" priekšnieka dēls, kopš bērnības apguva cīņas māku, kurā bija sasniedzis ievērojamus rezultātus. 21 gadu vecumā vērsies pie pazīstamā zinātnieka un ierēdņa Faņdžunjana (989.-1052.), kurš to pieņēma par savu skolnieku. Sākotnēji Džandzaju konfuciānisms neaizrāva, un pirmos gadus viņš veltīja budisma un daoisma studijām. Taču pēc laika atkal pievērsās Faņdžunjana ieteiktajām Džunjun un Iczin - abi šie traktāti gūla pamatā viņa veidotajam neokonfuciānismam. 1057. gadā Džandzajs saņēma dzinši zinātnisko grādu un tika norīkots darbā pilsētas pārvaldē. Paralēli viņš lasīja lekcijas par iczin un tā studentu vidū bija, piemēram, ministrs Simaguans (1019.-1086.), Čenhao (Čenmindao, 1032.-1085.), Čeni (Čeničuaņs, 1033.-1107.) u.c. vēlākas slavenības. 1069. gadā imperators Šensjaohuandi (1048.-1085.) iecēla Džandzaju par valsts arhīva un imperatora bibliotēkas ierēdni, mazliet vēlāk paaugstinot par Imperatoriskās ziedojumu pārvaldes vadītāju. 1077. gadā, protestējot pret valdības iekšpolitiku, viņš demisionēja un visai drīz pēc atgriešanās mājās mira. Saskaņā ar viņa mācību viss, kas pasaulē pastāv, veidots no pirmmatērijas cji, kurai piemīt gan kustības, gan miera stāvokļa daba. Viss radies no pirmstāvokļa jeb „lielā tukšuma“. Pamatmatērija izklīda lielajā tukšumā, pakāpeniski sabiezējot, kā ūdens sasalstot pārvēršas ledū. Cji koncentrēšanās un izkliedēšanās nosaka visu parādību un lietu rašanos un izzušanu. Lielu nozīmi Džanczjans piešķīra jēdzienam dao, ar kuru apzīmēja cji mainīšanās un pārvēršanās procesu. Pirmmatērijas kustība un maiņa balstīta uz divu pretstatu – pozitīvā „jan“ un negatīvā „iņ“ – mijiedarbību. To vienība ir dao jeb „dižā harmonija“. Dabā notiekošais nav haoss, bet to nosaka li likums, kas piemīt pirmmatērijai cji. Šis likums nav atkarīgs no cilvēku gribas un tā to nevar ietekmēt. Apkārtējā daba ir „sakne“ un prāts ir tās radīts. Sajūtas ir izziņas avots, ar kura palīdzību cilvēks dibina sakarus ar ārpasauli. Savukārt dao izzināšana nebalstās uz juteklisko pieredzi. Praksē bija konservatīvs, aicināja atgriezties pie arhaiskās t.s. dalīto lauku sistēmas[1], bija pret Vananši (1021.-1086.) īstenotajām reformām.
Zināmākie darbi:
- Dženmen (Jaunības dumjības labošana)
- Simin (Rietumu piezīmes)
- Czinsjue liku (Klasikas studiju principi)
- Išou (Pārmaiņu grāmatas komentāri)
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ Ciema kopienas zeme tika dalīta 9 iecirkņos, no kuriem 8 zemnieki apstrādāja sev, bet devītā iecirkņa raža tika atdota kā nodoklis valstij.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 64. lpp.
- Chan Wing-Tsit. A source book in Chinese philosophy. - Princeton, 1963, P. 495-517
- Ira E. Kasoff. The Thought of Chang Tsai (1020-1077) - Cambridge University Press, 2002; ISBN 0521529476, ISBN 978-0521529471
- Forke A., Geschichte der neueren chinesischen Philosophie. - Hamburg, 1938, S. 56-69
- Конрад Н.И., Философия китайского Возрождения (О Сунской школе). / Запад и Восток, [2 изд.], - Москва, 1972
Resursi internetā par šo tēmu
- Zhang Zai (Chang Tsai, 1020-1077 CE) - The Internet Encyclopedia of Philosophy
- Zhang Zai (1021–1077), also known as Zhang Heng-qu - Encyclopedia of Religion
