Dievgalds

Dievgalds - četrstūrains nepārvietojams, ar gaišu audeklu pārklāts galds altārtelpas vidū, iepretī Ķēniņa durvīm. Par dievgaldu to sauc tāpēc, ka uz tā notiek Sv. Vakarēdiena Noslēpums, tātad neredzami ir klātesošs pats Kungs un Pestītājs. Uz dievgalda atrodas antiminss, krusts, Evaņģēlijs un svēto Dāvanu uzglabāšanas trauciņš.

• Pareizticīgo Baznīcā - bīskapa iesvētītais antiminss liecina, ka dievkalpojumi dievnamā tiek noturēti ar bīskapa svētību. Antiminss ir dievgalda aizvietotājs, tāpēc nepieciešamības gadījumā uz tā var noturēt liturģiju arī citos apstākļos ārpus dievnama telpas. Krusts uz dievgalda apzīmē Jēzus Kristus – mūsu Pestītājs klātbūtni, bet Evaņģēlijs apzīmē Viņa, kā patiesības sludinātāja klātbūtni. Sv. Dāvanas uzglabājas uz altāra sevišķā trauciņā, lai nepieciešamības gadījumā pasniegtu tās ticīgajiem laikā, kad liturģija netiek noturēta vai arī pasniegšanai slimniekiem mājas apstākļos. Bez minētajiem priekšmetiem uz dievgalda atrodas pārnēsājamais trauciņš, lai Sv. Dāvanas vajadzības gadījumā varētu aiznestu uz privātajām mājām. Katrā baznīcā zem dievgalda atrodas kāda relikvija - svēto mirstīgās atliekas.

Simbolika: Saskaņā ar baznīctēvu skaidrojumu, baznīcas izkārtojums simboliski attēlo ne tikai dievišķās lietas, bet arī pašu cilvēku, kāds viņš ir ticis radīts Dieva tēlā un līdzībā. Dievnama vidusdaļa attēlo viņa ķermeni un tikumiskas dzīves iemantošanu. Altāris ir viņa dvēsele, kas dod iespēju, apcerot fiziskos fenomenus, redzēt aiz tiem garīgo realitāti. Dievgalds simbolizē cilvēka garu, kas ir spējīgs uz mistisku dievapceri. Tādejādi dievnams simbolizē cilvēku, bet arī cilvēks ir uzlūkojams kā templis. Dievnams vienlaicīgi simbolizē Dieva nākšanu pie cilvēka kā arī cilvēka tiekšanos pie Dieva, viņa pestījošās savienošanās (dievišķošanās) ar Dievu noslēpumu.