Atšķirības starp "Diogens no Sinopes" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
'''Diogens no Sinopes''' (sengr. ''Διογένης ὁ Σινωπεύς'' - ''Diogenēs ho Sinōpeus'', ~404.–323. g.p.m.ē.) jeb '''Diogens kiniķis''' (''Κυνικός'') - filosofs [[Kiniķi|kiniķis]]. Dzimis apmēram 404. gadā p.m.ē. Sinopē ([[Mazāzija|Jonijā]]). Filosofijai pievērsies jau brieduma gados. Devies uz [[Atēnas|Atēnām]], kur kļuvis par [[Antistens no Atēnām|Antistena]] skolnieku. Antistens vadīja nodarbības Atēnu skolā ''Kinosargā'' (''Κυνόσαργες'', burt. “modrais suns”), Diogens iesaukts par "kiniķi". Laikabiedri to iesauca par “jukušo Sokrātu” – sava skolotāja Sokrāta idejas viņš noformulēja galīgās kategorijās, kas pārkāpa normas robežu, un arī pats viņš piekopa tādu dzīvos veidu, kas pārkāpa visas sabiedriskas normas – mitinājās mucā, staigāja netīrs, visas dabiskas vajadzības kārtoja publiski ( arī onanēja publiski ) un vēl ņirgājās par tiem, kas dzīvoja kārtīgu, “normālā” cilvēka dzīvi. Piemēram, vienreiz viņš pilsētas laukumā sāka kliegt: “cilvēki! cilvēki!” Kad pie viņa saskrēja garāmgājēji, viņš metās tiem virsū ar savu spieķi, teikdams, ka esot saucis cilvēkus, nevis neliešus. Tāpat visi zina stāstu, ka viņš dienas vidū staigāja pa pilsētas burzmu ar lukturi rokās, sacīdams, ka meklējot cilvēkus. Protams, arī stāsts par to, kā Aleksandrs Lielais tikās ar Diogenu, ir lieliska šāda “trakuma brīvības” ilustrācija. Diogens varēja atļauties ignorēt Aleksandra statusu un vienīgais, kas viņam bija vajadzīgs no Grieķijas iekarotāja, bija tas, lai viņš paietu nostāk un neaizsegtu viņam sauli. Diogenam tā bija trakuma maska, taču tā, tāpat kā Solonam deva viņam brīvību. Miris 323. gadā p.m.ē. Korintā.  
+
'''Diogens no Sinopes''' (sengr. ''Διογένης ὁ Σινωπεύς'' - ''Diogenēs ho Sinōpeus'', ~404.–323. g.p.m.ē.) jeb '''Diogens kiniķis''' (''Κυνικός'') - filosofs [[Kiniķi|kiniķis]]. Dzimis apmēram 404. gadā p.m.ē. Sinopē ([[Mazāzija|Jonijā]]). Filosofijai pievērsies jau brieduma gados. Devies uz [[Atēnas|Atēnām]], kur kļuvis par [[Antistens no Atēnām|Antistena]] skolnieku. Antistens vadīja nodarbības Atēnu skolā ''Kinosargā'' (''Κυνόσαργες'', burt. “modrais suns”), Diogens iesaukts par "kiniķi". Laikabiedri to iesauca par “jukušo Sokrātu” – sava skolotāja Sokrāta idejas viņš noformulēja galīgās kategorijās, kas pārkāpa normas robežu, un arī pats viņš piekopa tādu dzīvos veidu, kas pārkāpa visas sabiedriskas normas – mitinājās mucā, staigāja netīrs, visas dabiskas vajadzības kārtoja publiski (pat onanēja publiski) un vēl ņirgājās par tiem, kas dzīvoja kārtīgu, “normālā” cilvēka dzīvi. Piemēram, vienreiz viņš pilsētas laukumā sāka kliegt: “cilvēki! cilvēki!” Kad pie viņa saskrēja garāmgājēji, viņš metās tiem virsū ar savu spieķi, teikdams, ka esot saucis cilvēkus, nevis neliešus. Tāpat visi zina stāstu, ka viņš dienas vidū staigāja pa pilsētas burzmu ar lukturi rokās, sacīdams, ka meklējot cilvēkus. Protams, arī stāsts par to, kā Aleksandrs Lielais tikās ar Diogenu, ir lieliska šāda “trakuma brīvības” ilustrācija. Diogens varēja atļauties ignorēt Aleksandra statusu un vienīgais, kas viņam bija vajadzīgs no Grieķijas iekarotāja, bija tas, lai viņš paietu nostāk un neaizsegtu viņam sauli. Diogenam tā bija trakuma maska, taču tā, tāpat kā Solonam deva viņam brīvību. Miris 323. gadā p.m.ē. Korintā.  
  
Savos darbos pamatā pievērsās morāles un ētikas jautājumiem. Noraidīja civilizācijas materiālos sasniegumus, kritizēja sabiedrības diferenciāciju pēc mantas, aicinot aprobežoties tikai ar nepieciešamo. Kā pats apgalvo, ka viņš "ir pārkalis vērtībasā, ka pats orākuls viņam uzdevis "pārkalt naudu" (vēlākos laikos no tā radās stāsts par Diogenu naudas viltotāju). Reliģijas jautājumos noraidīja daudzdievību un reliģiskos kultus, uzskatīdams tos par liekiem un cilvēku izdomātiem. Filosofijā atzina tikai atsevišķo, kritizēdams [[Platons|Platona]] mācību par idejām kā vispārīgām būtībām.  
+
Savos darbos pamatā pievērsās morāles un ētikas jautājumiem. Noraidīja civilizācijas materiālos sasniegumus, kritizēja sabiedrības diferenciāciju pēc mantas, aicinot aprobežoties tikai ar nepieciešamo. Kā pats apgalvo, ka viņš "ir pārkalis vērtībasā, ka pats orākuls viņam uzdevis "pārkalt naudu" (''παραχᾰράττειν τό νόμισμα'' - vēlākos laikos no tā radās stāsts par Diogenu naudas viltotāju). Reliģijas jautājumos noraidīja daudzdievību un reliģiskos kultus, uzskatīdams tos par liekiem un cilvēku izdomātiem. Filosofijā atzina tikai atsevišķo, kritizēdams [[Platons|Platona]] mācību par idejām kā vispārīgām būtībām.  
  
 
== Literatūra par šo tēmu ==
 
== Literatūra par šo tēmu ==

Versija, kas saglabāta 2009. gada 4. novembris, plkst. 15.26

Diogens no Sinopes (sengr. Διογένης ὁ Σινωπεύς - Diogenēs ho Sinōpeus, ~404.–323. g.p.m.ē.) jeb Diogens kiniķis (Κυνικός) - filosofs kiniķis. Dzimis apmēram 404. gadā p.m.ē. Sinopē (Jonijā). Filosofijai pievērsies jau brieduma gados. Devies uz Atēnām, kur kļuvis par Antistena skolnieku. Antistens vadīja nodarbības Atēnu skolā Kinosargā (Κυνόσαργες, burt. “modrais suns”), Diogens iesaukts par "kiniķi". Laikabiedri to iesauca par “jukušo Sokrātu” – sava skolotāja Sokrāta idejas viņš noformulēja galīgās kategorijās, kas pārkāpa normas robežu, un arī pats viņš piekopa tādu dzīvos veidu, kas pārkāpa visas sabiedriskas normas – mitinājās mucā, staigāja netīrs, visas dabiskas vajadzības kārtoja publiski (pat onanēja publiski) un vēl ņirgājās par tiem, kas dzīvoja kārtīgu, “normālā” cilvēka dzīvi. Piemēram, vienreiz viņš pilsētas laukumā sāka kliegt: “cilvēki! cilvēki!” Kad pie viņa saskrēja garāmgājēji, viņš metās tiem virsū ar savu spieķi, teikdams, ka esot saucis cilvēkus, nevis neliešus. Tāpat visi zina stāstu, ka viņš dienas vidū staigāja pa pilsētas burzmu ar lukturi rokās, sacīdams, ka meklējot cilvēkus. Protams, arī stāsts par to, kā Aleksandrs Lielais tikās ar Diogenu, ir lieliska šāda “trakuma brīvības” ilustrācija. Diogens varēja atļauties ignorēt Aleksandra statusu un vienīgais, kas viņam bija vajadzīgs no Grieķijas iekarotāja, bija tas, lai viņš paietu nostāk un neaizsegtu viņam sauli. Diogenam tā bija trakuma maska, taču tā, tāpat kā Solonam deva viņam brīvību. Miris 323. gadā p.m.ē. Korintā.

Savos darbos pamatā pievērsās morāles un ētikas jautājumiem. Noraidīja civilizācijas materiālos sasniegumus, kritizēja sabiedrības diferenciāciju pēc mantas, aicinot aprobežoties tikai ar nepieciešamo. Kā pats apgalvo, ka viņš "ir pārkalis vērtībasā, ka pats orākuls viņam uzdevis "pārkalt naudu" (παραχᾰράττειν τό νόμισμα - vēlākos laikos no tā radās stāsts par Diogenu kā naudas viltotāju). Reliģijas jautājumos noraidīja daudzdievību un reliģiskos kultus, uzskatīdams tos par liekiem un cilvēku izdomātiem. Filosofijā atzina tikai atsevišķo, kritizēdams Platona mācību par idejām kā vispārīgām būtībām.

Literatūra par šo tēmu

  • Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 88.-89. lpp.
  • Sinopes Diogēns. Vēstules. / no krievu val. tulk. Garoza E. - Ramtai: Rīga, 2008. 91 lpp.

  • Diogenes Laërtius. Lives of eminent philosophers. / translated by RD Hicks. - Harvard University Press: Cambridge, 1972, ISBN 0-674-99204-0
  • Navia Luis E. Diogenes The Cynic: The War Against The World. - Humanity Books: Amherst/N.Y, 2005, ISBN 1-59102-320-3.
  • Herakleitos & Diogenes. / transl. by Guy Davenport. - Grey Fox Press: Bolinas [Calif.], 1979, ISBN 0-912516-36-4
  • Sloterdijk Peter. Critique of cynical reason. / Transl. by Michael Eldred. - University of Minnesota Press: Minneapolis, 1987, ISBN 0-8166-1586-1

  • Karlhans Abel, Michael Erler. Diogenes aus Sinope. // Lexikon des Hellenismus. / Hrsg. von Hatto H. - Schmitt und Ernst Vogt.: Wiesbaden, 2005, S. 251.
  • Klaus Döring. Die Kyniker. - C. C. Buchners Verlag: Bamberg, 2006
  • Peter Sloterdijk. Kritik der zynischen Vernunft. 2 Bde. - Suhrkamp: Frankfurt a. M., 1983, ISBN 3-518-11099-3
  • Carl-Wilhelm Weber. Diogenes. Die Botschaft aus der Tonne. - Nymphenburger: München, 1987, ISBN 3-485-00552-5
  • Christoph Martin Wieland. Nachlaß des Diogenes von Sinope. 1769 // Gesammelte Schriften, 1. Abteilung: Werke, Band V (7, 8/2) - Waidmannsche Verlagsbuchhandlung: Hildesheim, 1986

  • Антология кинизма. / Нахов И. (составитель, автор, переводчик) - Терра: Москва, 1996, 432 стр., ISBN 5-300-00714-5
  • Диоген Лаэртский. О жизни, учениях и изречениях знаменитых философов. - Мысль: Москва, 1986
  • Кисиль В.Я., Рибери В.В. Галерея античных философов; в 2-х томах. - Москва, 2002, ISBN 5-8183-0414-0
  • Нахов И.М. Киническая литература. - Москва, 1981
  • Нахов И.М. Философия киников. - Москва, 1982

Resursi internetā par šo tēmu