Empedokls no Akragām

No ''Vēsture''
Versija 2009. gada 28. maijs, plkst. 07.46, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Empedokls no Akragām (Ἐμπεδοκλῆς ὁ Ακράγας, Empedokles ho Akragas; ~483.~423. g.p.m.ē.) - filosofs, politiķis, dzejnieks, ārsts, orators un priesteris. Vācu un padomju historiogrāfijā dažkārt dēvēts par Empedoklu no Agrigentas.[1] Dzimis laikā no 490. līdz 480. gadam p.m.ē. (precīzi dzimšanas dati nav zināmi), dzīvojis un darbojies sengrieķu kolonijā Akragās (sengr. Ακράγας, Akragas), Sicīlijas dienvidrietumu piekrastē. Metona dēls. Laikabiedru vidū vairāk bija zināms kā unikāls mediķis ar pārdabiskām spējām vai prasmēm (saskaņā ar leģendu, esot atdzīvinājis sievieti, kura jau mēnesi kā bija mirusi). Izveidojis savu medicīnas skolu, bet medicīnas vēsturē iegājis kā viens no Rietumu psihoanalīzes aizsācējiem. Pēc izcelsmes aristokrāts. Ņēmis aktīvu dalību polisas sabiedriskajā un politiskajā dzīvē. Kā filosofs izveidoja savu mācību, apvienojot Milētas skolas un Elejas skolas koncepcijas: no joniešiem nāk viņa mācība par četriem pirmelementiem, no eleātiu mācības izsecināja, ka nav rašanās vai izzušanas kā tādu, bet ir tikai pamatelementu savienošanās vai sairšanu kombinācijas. Visai izteiktas paralēles ar Anaksagora domu gājienu. Miris ap 423. g.p.m.ē., veicot pašnāvību: ielecot Etnas vulkāna krāterī. Savā filosofiskajā poēmā "Par dabu" visu lietu daudzveidību reducē uz četriem pamatelementiem: zemi, ūdeni, gaisu un uguni. Elementu savienošanos un sadalīšanos skaidroja ar divu pretēju spēku - pievilkšanās un atgrūšanās ("draudzības" un "ienaida"), - mijiedarbību. Viena vai otra spēka dominēšana izskaidro dažādās stadijas Visuma attīstībā. Izvirzīja hipotēzi par dzīvo būtņu likumsakarīgu evolūciju visvairāk dzīvotspējīgo kombināciju dabiskās atlases rezultātā, minēja arī, ka gaismai ir konstants ātrums un vairākas citas jaunāko laiku zinātnei atbildstošas idejas, lielāko tiesu tās nenovedot līdz zinātniskas hipotēzes līmenim. Attīstīja jutekļu izziņas koncepciju, kas visai iespaidoja vēlāko laiku domātājus. Saskaņā ar viņa ideju, jutekļu uztvere tieši atkarīga no maņu orgānu uzbūves (viens no viņa pamatpostulātiem bija, ka ārstam jāpārzin cilvēka ķermeņa un iekšējo orgānu uzbūve, lai varētu veiksmīgi ārstēt). Līdzīgs pievelkot līdzīgo, tāpēc maņu orgāni pielāgojas tam ko jūt. Ja maņu orgāns nespēj pielāgoties, tad tas vienkārši neuztver sev nepiemēroto.

Atsauces un paskaidrojumi

  1. Agrigenta (lat. Agrigentum) - Akragu latīniskais nosaukums pēc tam, kad tās 262. g.pm.ē. iekaroja romieši)

Literatūra par šo tēmu

  • Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 105. lpp.

  • Empedocles. The Extant Fragments. / Maureen Rosemary Wright ed. - New Haven, 1981, ISBN 0-300-02475-4
  • Peter Kingsley. Ancient Philosophy, Mystery, and Magic. Empedocles and Pythagorean Tradition. - Oxford University Press: Oxford, 1995, ISBN 0-19-814988-3
  • Inwood Brad. The Poem of Empedocles. - University of Toronto Press: Toronto, 2001, ISBN 0-8020-4820-X

  • Romain Rolland, Hans Leo Götzfried. Empedokles von Agrigent und das Zeitalter des Hasses. - Erlangen, 1947
  • Wright, M. R. Empedocles: The Extant Fragments (new ed.). - Bristol Classical Press: London, 1995, ISBN 1-85399-482-0

  • Empédocle. Les purifications. Un projet de paix universelle. / Bollack, Jean - Éditions du Seuil: Paris, 2003. Pp. 144

Resursi internetā par šo tēmu