Enciklopēdija

Enciklopēdija (jaunlat. encyclopaedia, no sengr. ἐγκύκλιος παιδεία - "cikla apmācība") - sistematizēts vispārējo zināšanu vai konkrētas zināšanu nozares terminu un jēdzienu skaidrojošs apkopojums. Termina "enciklopēdija" izcelsmi saista ar sengrieķu sofistu Hipiju, kurš centās savas plašās un daudzpusīgās zināšanas sistemātiski apkopot un tādā veidā tās mācīt arī saviem skolēniem. Visas zināšanas un prasmes, kas viņaprāt nepieciešamas brīvam vīram, viņš apzīmēja ar vārdu "enciklopēdija". Latīņi vēlāk šīs zināšanas sauca par "brīvajām mākslām" (artēs liberālās), jo tās nepieciešamas tikai brīvajiem cilvēkiem, kam zināšanu apguve un izmantošana nav iztikas avots. Sākotnēji antīkie filosofi savas zināšanas tālāknodeva mutvārdu formā, bet, sākot ar IV gs.p.m.ē. parādījās pirmie informācijas apkopojumi, ko var uzskatīt par mūsdienu enciklopēdiju pirmsākumu. Par pirmo antīko enciklopēdiju uzskatāma Katona Vecākā (234.-149. g.p.m.ē.) pamācības dēlam, kuras ietvertas vairākos sējumos, sistemātiski apkopojot un pārskatāmā veidā sakārtojot zināšanas par medicīnas, retorikas, tiesību, lauksaimniecības un militārajiem jautājumiem. Līdzīgā virzienā darbojās Varrons (116.-27. g.p.m.ē.), piemēram, informāciju par latīņu valodu viņš sakopojis un izkārtojis 20 sējumos, bet vispārējo zināšanu apkopojums "Artēs liberālēs" bija ietverts deviņās grāmatās. Plīnijs Vecākais (23.-79. g.) sarakstīja darbu "Dabas vēsture" (Naturālis historia) 37 grāmatās, kas sniedza sistemātiskas ziņas ģeogrāfijā, astronomijā, vēsturē, zooloģija, botānikā un mineraloģijā. Visievērojamākais antīkās pasaules enciklopēdists bija Isidors (560.-636. g.), kurš no agrāko autoru sarakstītā kompilēja vairākas enciklopēdijas - to vidū bija 20 sējumu "Etimoloģijas" (Etymologiae), arī daudzsējumu darbs "Pirmsākumi" (Originēs). Šajās enciklopēdijās bija sistematizētas visas tā laika zināšanas: sāka ar grieķu izglītības pamatiem (gramatiku, dialektiku, retoriku), tad sniedza romiešu "brīvās mākslas" (aritmētiku, ģeometriju, astronomiju, mūziku) un pēc tam aptvēra medicīnu, tieslietas, grāmatniecību, reliģiju, valodas, tautas, valstis, cilvēkus un dzīvniekus, kosmosu, celtniecību, mineraloģiju, zemkopību, militāros jautājumus, kuģniecību u.c. jautājumus. Savā izklāstā apvienojot parādību aprakstu ar vārdu (terminu) analīzi. Viduslaikos sarakstīts visai liels enciklopēdiju apjoms, bet gandrīz visu to pamatā ir Seviļas Isidora darbi. Tā kā zinātnes attīstība notika praktiski tikai Romas Katoļu Baznīcas vidē, autori lielāko tiesu bija mūki, turpinājās tradīcija rakstīt enciklopēdijas latīņu valodā. Enciklopēdiskās zināšanas izmantoja sabiedrības izglītošanai, tās cenšoties ietvert sprediķos u.c. Baznīcas publikācijās, piemēram, bijušais Hrabans Maurs ap 850. gadu sarakstīto enciklopēdiju "Par lietu dabu" (Dē rerum ncttūris) jau titullapā dēvē par palīglīdzekli sprediķu sacerēšanai - Maura enciklopēdija pārrakstīta neskaitāmos eksemplāros un izmantota vairākus gadsimtus. Laikposmā starp 1110. un 1140. gadu abats Teofils sarakstīja pirmo tehnisko enciklopēdiju "Par dažādām mākslām" (Dē diversis artibus), kas bija paredzēta nevis teologiem, bet māksliniekiem un amatniekiem (enciklopēdijai ir trīs daļas: pirmā - glezniecība, otrā stikla ražošana un apstrāde, trešā - metāli un metālu apstrāde).