Atšķirības starp "Feods" versijām
m |
m |
||
| 3. rindiņa: | 3. rindiņa: | ||
Lēņa piešķiršanu apliecināja lēņavīram izsniegts īpašs dokuments - [[lēņa grāmata]]. Šajos, uz pergamenta ar piekārtiem sizerena zīmogiem rakstītajos dokumentos bija minēts lēņa vīra vārds, aprakstītas izlēņotās zemes robežas un dažreiz minēti ''lēņa'' piešķiršanas iemesli. Visbiežāk piešķirtais jeb izlēņotais un visvērtīgākais materiālais labums bija zeme; retāk tika izlēņotas dzirnavas, krogi, kādas noteiktas teritorijas zemnieku nodevas. Visbiežāk pieprasītās un viscienījamākās ''lēņa'' gaitas bija karadienests ar paša ''lēņa'' vīra zirgu, bruņām un ieročiem, kas tika iegādāti par ienākumiem no ''lēņa''. Godājams pienākums bija arī lēņa kunga pavadīšana ceļojumos. Taču pastāvēja arī daudzi tā dēvētie '''gaitas lēņi''', kuru valdītāji strādāja ordeņa pilīs un muižās kā kalēji, namdari, mūrnieki un citi amatnieki, zirgupuiši, pavāri, ziņneši, pārvaldnieki. Dažkārt ''lēni'' piešķīra kā balvu par ilgu un uzcītīgu dienestu, varonību karā vai citiem nopelniem. Gan gaitas, gan karavīra lēņus izlēņoja pēc vienādām tiesībām, kuru galvenā iezīme bija lēņavīra brīvība no visām [[Klaušas|klaušām]] un nodevām, izņemot lēņa dienestu. Visus ienākumus, ko sniedza izlēņotais labums, drīkstēja paturēt pats lēņa vīrs. Lēni varēja nodot mantiniekiem. Ja lēņa vīrs nepildīja dienestu vai mira bez mantiniekiem, ''lēnis'' atgriezās atpakaļ [[Sizerens|sizerena]] valdījumā. ''Lēnis'' nebija privātīpašums, bet tikai valdījums, dienesta zeme, kuru bez sizerena atļaujas nedrīkstēja dalīt, ieķīlāt vai pārdot. No ''feoda'' jēdziena cēlies termini „[[feodālis]]” un „[[feodālisms]]” kā valsts un saimnieciskās iekārtas apzīmējums. Sakarā ar ''feoda'' dalīšanu mantiniekiem, t.s. ''naudas feoda'' (t.i. nevis valdījuma, bet naudas piešķiršana), finanšu lomas pieaugumu ekonomikā, un algotņu karaspēka ievešanu XVI gs. ''feods'' zaudēja nozīmi. | Lēņa piešķiršanu apliecināja lēņavīram izsniegts īpašs dokuments - [[lēņa grāmata]]. Šajos, uz pergamenta ar piekārtiem sizerena zīmogiem rakstītajos dokumentos bija minēts lēņa vīra vārds, aprakstītas izlēņotās zemes robežas un dažreiz minēti ''lēņa'' piešķiršanas iemesli. Visbiežāk piešķirtais jeb izlēņotais un visvērtīgākais materiālais labums bija zeme; retāk tika izlēņotas dzirnavas, krogi, kādas noteiktas teritorijas zemnieku nodevas. Visbiežāk pieprasītās un viscienījamākās ''lēņa'' gaitas bija karadienests ar paša ''lēņa'' vīra zirgu, bruņām un ieročiem, kas tika iegādāti par ienākumiem no ''lēņa''. Godājams pienākums bija arī lēņa kunga pavadīšana ceļojumos. Taču pastāvēja arī daudzi tā dēvētie '''gaitas lēņi''', kuru valdītāji strādāja ordeņa pilīs un muižās kā kalēji, namdari, mūrnieki un citi amatnieki, zirgupuiši, pavāri, ziņneši, pārvaldnieki. Dažkārt ''lēni'' piešķīra kā balvu par ilgu un uzcītīgu dienestu, varonību karā vai citiem nopelniem. Gan gaitas, gan karavīra lēņus izlēņoja pēc vienādām tiesībām, kuru galvenā iezīme bija lēņavīra brīvība no visām [[Klaušas|klaušām]] un nodevām, izņemot lēņa dienestu. Visus ienākumus, ko sniedza izlēņotais labums, drīkstēja paturēt pats lēņa vīrs. Lēni varēja nodot mantiniekiem. Ja lēņa vīrs nepildīja dienestu vai mira bez mantiniekiem, ''lēnis'' atgriezās atpakaļ [[Sizerens|sizerena]] valdījumā. ''Lēnis'' nebija privātīpašums, bet tikai valdījums, dienesta zeme, kuru bez sizerena atļaujas nedrīkstēja dalīt, ieķīlāt vai pārdot. No ''feoda'' jēdziena cēlies termini „[[feodālis]]” un „[[feodālisms]]” kā valsts un saimnieciskās iekārtas apzīmējums. Sakarā ar ''feoda'' dalīšanu mantiniekiem, t.s. ''naudas feoda'' (t.i. nevis valdījuma, bet naudas piešķiršana), finanšu lomas pieaugumu ekonomikā, un algotņu karaspēka ievešanu XVI gs. ''feods'' zaudēja nozīmi. | ||
| − | Skat. arī: [[lēņa tiesības]], [[omāžs]], [[komendācija]], [[leimaņi]] | + | Skat. arī: [[lēņa tiesības]], [[omāžs]], [[komendācija]], [[leimaņi]], [[muiža]] |
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2011. gada 1. maijs, plkst. 08.57
Feods jeb lēnis (vāc. Leh(e)nswesen, angl. fiefdom, feud, fr. fief, kr. феод) - valdījuma veids Rietumeiropā kopš XI gs., ko senjors piešķīra savam vasalim lietošanā par militāru vai administratīvu dienestu. Lēņa tiesību personiskais moments bija balstīts uz uzticību, jo pamatsaistība lēņa tiesībās bija personālā saikne, kas pastāvēja starp vasali un senjoru. Lēņa līgums nebija parasts darījums, bet brālība, lai gan ar nevienādām tiesībām, kam seko savstarpēji abpusēji uzticības pienākumi, kas bija stingri norobežoti un izrietēja no kārtas. (bruņniecības) goda jēdziena. Tās var raksturot kā divu brīvu vīru personiskās attiecības, kas noslēgtas uz viņu dzīves laiku, un kuru ietvaros viens no viņiem kļuva par lēņa kungu jeb senjoru, bet otrs - par lēņavīru jeb vasali. Vasalis no sava lēņa kunga iztikai un kā atlīdzību par gaidāmajiem pakalpojumiem saņēma materiālo labumu - lēni jeb benefīciju.
Lēņa piešķiršanu apliecināja lēņavīram izsniegts īpašs dokuments - lēņa grāmata. Šajos, uz pergamenta ar piekārtiem sizerena zīmogiem rakstītajos dokumentos bija minēts lēņa vīra vārds, aprakstītas izlēņotās zemes robežas un dažreiz minēti lēņa piešķiršanas iemesli. Visbiežāk piešķirtais jeb izlēņotais un visvērtīgākais materiālais labums bija zeme; retāk tika izlēņotas dzirnavas, krogi, kādas noteiktas teritorijas zemnieku nodevas. Visbiežāk pieprasītās un viscienījamākās lēņa gaitas bija karadienests ar paša lēņa vīra zirgu, bruņām un ieročiem, kas tika iegādāti par ienākumiem no lēņa. Godājams pienākums bija arī lēņa kunga pavadīšana ceļojumos. Taču pastāvēja arī daudzi tā dēvētie gaitas lēņi, kuru valdītāji strādāja ordeņa pilīs un muižās kā kalēji, namdari, mūrnieki un citi amatnieki, zirgupuiši, pavāri, ziņneši, pārvaldnieki. Dažkārt lēni piešķīra kā balvu par ilgu un uzcītīgu dienestu, varonību karā vai citiem nopelniem. Gan gaitas, gan karavīra lēņus izlēņoja pēc vienādām tiesībām, kuru galvenā iezīme bija lēņavīra brīvība no visām klaušām un nodevām, izņemot lēņa dienestu. Visus ienākumus, ko sniedza izlēņotais labums, drīkstēja paturēt pats lēņa vīrs. Lēni varēja nodot mantiniekiem. Ja lēņa vīrs nepildīja dienestu vai mira bez mantiniekiem, lēnis atgriezās atpakaļ sizerena valdījumā. Lēnis nebija privātīpašums, bet tikai valdījums, dienesta zeme, kuru bez sizerena atļaujas nedrīkstēja dalīt, ieķīlāt vai pārdot. No feoda jēdziena cēlies termini „feodālis” un „feodālisms” kā valsts un saimnieciskās iekārtas apzīmējums. Sakarā ar feoda dalīšanu mantiniekiem, t.s. naudas feoda (t.i. nevis valdījuma, bet naudas piešķiršana), finanšu lomas pieaugumu ekonomikā, un algotņu karaspēka ievešanu XVI gs. feods zaudēja nozīmi.
Skat. arī: lēņa tiesības, omāžs, komendācija, leimaņi, muiža
Literatūra par šo tēmu
- Norman F. Cantor. The Civilization of the Middle Ages. - HarperPerennial: New York, 1993, ISBN 0-06-092553-1
