Atšķirības starp "Fičīno Marsīlio" versijām
m (→Resursi internetā par šo tēmu) |
m |
||
| 2. rindiņa: | 2. rindiņa: | ||
'''Marsīlio Fičīno''' (lat. ''Marsilius Ficinus'', it. ''Marsilio Ficino'', 1433.–1499.) - [[garīdznieks]], teologs [[Neoplatonisms|neoplatoniķis]], [[Platona akadēmija Florencē|Florences Platona akadēmijas]] vadītājs. | '''Marsīlio Fičīno''' (lat. ''Marsilius Ficinus'', it. ''Marsilio Ficino'', 1433.–1499.) - [[garīdznieks]], teologs [[Neoplatonisms|neoplatoniķis]], [[Platona akadēmija Florencē|Florences Platona akadēmijas]] vadītājs. | ||
| − | 1473. gadā ordinēts par [[Priesteris|priesteri]] un turpmāk ieņēma virkni visai svarīgu amatu, līdz kļuva par [[kanoniķis|kanoniķi]] (t.i., Florences katedrāles pārzini). | + | Dzimis 1433. gada 19. oktobrī Filjinē-Valdarno, pie Florences, dabaszinātnieka ģimenē. 1473. gadā ordinēts par [[Priesteris|priesteri]] un turpmāk ieņēma virkni visai svarīgu amatu, līdz kļuva par [[kanoniķis|kanoniķi]] (t.i., Florences katedrāles pārzini). |
"Marsīlio Fičīno nav ne humānists, ne orators, ne profesors, viņš ir teologs, (..) simpātisks teologs, izglītots teologs platoniķis. Viņa zinātne ir dievišķā zinātne, viņa poēzija - dievišķā poēzija, un viņa reliģiskās mīlestības un mīlas pārpilno reliģisko jūtu iedvesmotā dzīve - dvēseles dzīve. (..) viņš acīmredzot dzīvo vienīgi tad, kad domā vai raksta par dievišķajiem jautājumiem.”<ref>Panofsky E. Idea. Ein Beitrag zur Geschichte der älteren Kunsttheorie. - Leipzig/Berlin, 1924. 311.-312. lpp.</ref> Pats Fičīno bija neoplatoniķis entuziasts, kvēls draudzības kulta kalpotājs, atraisīts sapņotājs, kas dzīvi saldināja ne tikai ar dievkalpojumiem un Jauno derību, ne tikai ar aizmiršanos brīvā dabā, bet arī ar sajūsmīgu liras spēli, dažādiem filosofiskiem traktātiem un turklāt ar paša poētisko jaunradi. Viņš nodarbojās ar astroloģiju, demonoloģiju un burvestībām, par ko viņu ne reizi vien vazāja uz inkvizīciju, bet no kuras, jāatzīmē, viņš spēja izgrozīties. Taču, godīgi sakot, inkvizīcijai bija uz to tiesības, jo Marsīlio Fičīno patiešām nopietni nodarbojās ar astroloģiju. Fičīno pārtulkoja latīņu valodā visu Platonu (1477.), visu Plotīnu (1485.), daļēji Dionīsiju Areopagītu, antīkos neoplatoniķus Porfīriju, Jamblihu un Proklu, kā arī citus antīkos filosofus un rakstniekus. Kārtojot un komentējot platoniķu sacerējumus, saistot tos ar latīnisko un viduslaiku tradīciju, ar zinātniskajām fizikas, astroloģijas, medicīnas teorijām, bet, vissvarīgākais, veidojot neoplatonisma saskaņu ar kristīgo reliģiju - Fičīno panāca, ka [[Antīkā filosofija|pagāniskā filosofija]] un tai vienlaicīgā kristīgā teoloģija, katrai saglabājot veselumu, tika sakausētas. | "Marsīlio Fičīno nav ne humānists, ne orators, ne profesors, viņš ir teologs, (..) simpātisks teologs, izglītots teologs platoniķis. Viņa zinātne ir dievišķā zinātne, viņa poēzija - dievišķā poēzija, un viņa reliģiskās mīlestības un mīlas pārpilno reliģisko jūtu iedvesmotā dzīve - dvēseles dzīve. (..) viņš acīmredzot dzīvo vienīgi tad, kad domā vai raksta par dievišķajiem jautājumiem.”<ref>Panofsky E. Idea. Ein Beitrag zur Geschichte der älteren Kunsttheorie. - Leipzig/Berlin, 1924. 311.-312. lpp.</ref> Pats Fičīno bija neoplatoniķis entuziasts, kvēls draudzības kulta kalpotājs, atraisīts sapņotājs, kas dzīvi saldināja ne tikai ar dievkalpojumiem un Jauno derību, ne tikai ar aizmiršanos brīvā dabā, bet arī ar sajūsmīgu liras spēli, dažādiem filosofiskiem traktātiem un turklāt ar paša poētisko jaunradi. Viņš nodarbojās ar astroloģiju, demonoloģiju un burvestībām, par ko viņu ne reizi vien vazāja uz inkvizīciju, bet no kuras, jāatzīmē, viņš spēja izgrozīties. Taču, godīgi sakot, inkvizīcijai bija uz to tiesības, jo Marsīlio Fičīno patiešām nopietni nodarbojās ar astroloģiju. Fičīno pārtulkoja latīņu valodā visu Platonu (1477.), visu Plotīnu (1485.), daļēji Dionīsiju Areopagītu, antīkos neoplatoniķus Porfīriju, Jamblihu un Proklu, kā arī citus antīkos filosofus un rakstniekus. Kārtojot un komentējot platoniķu sacerējumus, saistot tos ar latīnisko un viduslaiku tradīciju, ar zinātniskajām fizikas, astroloģijas, medicīnas teorijām, bet, vissvarīgākais, veidojot neoplatonisma saskaņu ar kristīgo reliģiju - Fičīno panāca, ka [[Antīkā filosofija|pagāniskā filosofija]] un tai vienlaicīgā kristīgā teoloģija, katrai saglabājot veselumu, tika sakausētas. | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 27. oktobris, plkst. 19.10
Marsīlio Fičīno (lat. Marsilius Ficinus, it. Marsilio Ficino, 1433.–1499.) - garīdznieks, teologs neoplatoniķis, Florences Platona akadēmijas vadītājs.
Dzimis 1433. gada 19. oktobrī Filjinē-Valdarno, pie Florences, dabaszinātnieka ģimenē. 1473. gadā ordinēts par priesteri un turpmāk ieņēma virkni visai svarīgu amatu, līdz kļuva par kanoniķi (t.i., Florences katedrāles pārzini).
"Marsīlio Fičīno nav ne humānists, ne orators, ne profesors, viņš ir teologs, (..) simpātisks teologs, izglītots teologs platoniķis. Viņa zinātne ir dievišķā zinātne, viņa poēzija - dievišķā poēzija, un viņa reliģiskās mīlestības un mīlas pārpilno reliģisko jūtu iedvesmotā dzīve - dvēseles dzīve. (..) viņš acīmredzot dzīvo vienīgi tad, kad domā vai raksta par dievišķajiem jautājumiem.”[1] Pats Fičīno bija neoplatoniķis entuziasts, kvēls draudzības kulta kalpotājs, atraisīts sapņotājs, kas dzīvi saldināja ne tikai ar dievkalpojumiem un Jauno derību, ne tikai ar aizmiršanos brīvā dabā, bet arī ar sajūsmīgu liras spēli, dažādiem filosofiskiem traktātiem un turklāt ar paša poētisko jaunradi. Viņš nodarbojās ar astroloģiju, demonoloģiju un burvestībām, par ko viņu ne reizi vien vazāja uz inkvizīciju, bet no kuras, jāatzīmē, viņš spēja izgrozīties. Taču, godīgi sakot, inkvizīcijai bija uz to tiesības, jo Marsīlio Fičīno patiešām nopietni nodarbojās ar astroloģiju. Fičīno pārtulkoja latīņu valodā visu Platonu (1477.), visu Plotīnu (1485.), daļēji Dionīsiju Areopagītu, antīkos neoplatoniķus Porfīriju, Jamblihu un Proklu, kā arī citus antīkos filosofus un rakstniekus. Kārtojot un komentējot platoniķu sacerējumus, saistot tos ar latīnisko un viduslaiku tradīciju, ar zinātniskajām fizikas, astroloģijas, medicīnas teorijām, bet, vissvarīgākais, veidojot neoplatonisma saskaņu ar kristīgo reliģiju - Fičīno panāca, ka pagāniskā filosofija un tai vienlaicīgā kristīgā teoloģija, katrai saglabājot veselumu, tika sakausētas.
Atsauces un piezīmes
- ↑ Panofsky E. Idea. Ein Beitrag zur Geschichte der älteren Kunsttheorie. - Leipzig/Berlin, 1924. 311.-312. lpp.
