Fičīno Marsīlio
Marsīlio Fičīno (lat. Marsilius Ficinus, it. Marsilio Ficino, 1433.–1499.) - garīdznieks, teologs neoplatoniķis, Florences Platona akadēmijas vadītājs, viens no redzamākajiem Renesanses domātājiem un ideju paudējiem.
Dzimis 1433. gada 19. oktobrī Fidžlinē-Valdarno (Figline Valdarno), netālu Florences, dabaszinātnieka un ārsta Džotofeči (Diotifeci d’Agnolo di Giusto) ģimenē ("Fičiīno" ir "Džotofeči" deminutīva forma). Tēvs bija visai atzīts domātājs un paša Kozimo dei Mediči galma ārsts. Jau pusaudža gados aizrāvās ar filosofiju, īpaši platonismu, un izglītību guva Florences universitātē un Boloņas universitātē. Ap 1462. gadu kļuva par atzītu Florences Platona akadēmijas līderi. Liela nozīme bija tam, ka Mediči viņam uzdāvināja villu pilsētas pievārtē, kā arī lielisku antīko rokrakstu bibliotēku - izveidojās pastāvīga vieta, kur pulcēties akadēmijas dalībniekiem. Pats Fičīno kļuva par banķiera mazdēla Lorenco dei Mediči mājskolotāju. 1473. gadā ordinēts par priesteri un turpmāk ieņēma virkni visai svarīgu amatu, līdz kļuva par kanoniķi (t.i., Florences katedrāles pārzini). Bija neoplatoniķis entuziasts, sapņotājs, kas dzīvi bagātināja ne tikai ar kalpošanu Dievam, ne tikai ar aizmiršanos brīvā dabā, bet arī ar liras spēli, antīko filosofiju un paša poētisko jaunradi. "Marsīlio Fičīno nav ne humānists, ne orators, ne profesors, viņš ir teologs, (..) simpātisks teologs, izglītots teologs platoniķis. Viņa zinātne ir dievišķā zinātne, viņa poēzija - dievišķā poēzija, un viņa reliģiskās mīlestības un mīlas pārpilno reliģisko jūtu iedvesmotā dzīve - dvēseles dzīve. (..) viņš acīmredzot dzīvo vienīgi tad, kad domā vai raksta par dievišķajiem jautājumiem.”[1] Kā daudzi laikabiedri, nopietni aizrāvās ar astroloģiju, demonoloģiju un maģiju, par ko viņu ne reizi vien sauca uz inkvizīciju, bet no kuras, jāatzīmē, viņš spēja izgrozīties. Taču jāatzist, inkvizīcijas interese bija visai pamatota, jo Marsīlio Fičīno patiešām nopietni nodarbojās ar astroloģiju un maģiju. Pārtulkoja latīņu valodā visu Platonu (1477.), visu Plotīnu (1485.), daļēji Dionīsiju Areopagītu, antīkos neoplatoniķus Porfīriju, Jamblihu un Proklu, kā arī citus antīkos filosofus un rakstniekus. Miris 1499. gada 1. oktobrī Karedži (Careggi), netālu no Florences.
Idejas
Kārtojot un komentējot platoniķu sacerējumus, saistot tos ar latīnisko un viduslaiku tradīciju, ar zinātniskajām fizikas, astroloģijas, medicīnas teorijām, bet, vissvarīgākais, veidojot neoplatonisma saskaņu ar kristīgo reliģiju - Fičīno panāca, ka pagāniskā filosofija un tai vienlaicīgā kristīgā teoloģija, katrai saglabājot veselumu, tika sakausētas. Fičīno uzskatu sistēma pozicionējas starp sholastiku, kas skatās uz Dievu kā galīga Visuma transcendenci, un vēlākajām panteistiskajām teorijām, kas atzina Dieva identitāti ar bezgalīgo pasauli. Līdzīgi Plotīnam, Fičīno izprot Dievu kā neraksturojamo Vieno. Nesekojot neraksturojamā noteiksmes mēģinājumos nedz Plotīnam, kurš noliedza tam jebkādus predikātus, nedz Kūzas Nikolajam, kurš dievībai piedēvēja pretējus predikātus, Fičīno apvieno abas šīs pieejas - viņa Dievs ir vienveidīgs un visveidīgs, viņš ir notiekošs (actus) esamības faktā, taču nav vienkārši kustība. Dievs ir radījis pasauli, "domājot pats sevi”, tāpēc ka viņā būt, domāt un vēlēties nozīmē vienu. Dievs nav Visumā, kam nav robežu (lai arī tas nav tiešā nozīmē bezgalīgs), un vienlaicīgi Visums ir viņā, jo Dievs "to piepilda, pats būdams nepiepildāms, jo ir pati pilnība”. "Viņš ietver, būdams neietverams, jo ir pati spēja sevī ietvert,” raksta Fičīno Dieva un dvēseles teoloģiskajā dialogā. Tā specificējams, bet no augstākās esamības neatdalāms Visums atklājčetras lejupejošas hierarhiskas pakāpes: kosmisko prātu, kosmisko dvēseli, zem Mēness esošo šīszemes dabas valstību kā arī bezveidīgo un nedzīvo matērijas valstību. Visums kopumā ir "dievišķā dzīva būtne”. Noturību tam piešķir "dievišķā ietekme, kas izplūst no Dieva, caurstrāvo debesis, nokāpj lejup caur elementiem un noslēdzas matērijā”. Pārdabiskās enerģijas atpakaļceļš veido "garīgo apli” - tas ir iemīļots Fičīno izteikums. Kosmiskā prāta attiecību pret Dievu, no vienas puses, un pret kosmiskodvēseli - no otras, Fičīno ilustrē ar līdzību kā Saturna attieksmi pret tēvu Urānu un dēlu Jupiteru: Saturns asociējas ar prātu un vērojumu, Jupiters - ar saprātīgu dvēseli un darbīgo dzīvi. Saturna izdarītā Urāna kastrācija šajā sakarībā var tikt izprasta kā simbolisks tā fakta izpaudums, ka Vienais (Dievs), radot kosmisko prātu, pārtrauca savu radošo darbību. Pilnība pasaulē zem Mēness sasniedzama vien debess ķermeņu iedarbības dēļ. Ikviena lieta ir debesu enerģijas avots: vilks ir Marsa "ietekmē”, lauva - Saules, piparmētras medicīniskāsīpašības ir izskaidrojamas ar Saules un Jupitera iedarbību utt.
Fičīno aplūko Visumu kā harmonisku uzbūvi, kura daļas savietojas "kā lira, kas atskaņo pilnu akordu ar tā konsonansēm un disonansēm". Visumu organizē kārtības (ordo) un hierarhijas (decentia) princips. Ikviens mākslinieks vēlas sevi iemūžināt mākslas darbā; līdzīgi tam arī radītājs varēja, spēja un vēlējās savu mākslas darbu padarīt par sev iespējami līdzīgu. Fičīno daudz runā par sfēru riņķojuma perfekciju. Pēc viņa domām, cilvēks dzīvo Visspēcīga Arhitekta templī un tas ir katra pienākums - slavinot Dievu, viņa apļa iekšpusē veikt savu apli.
Cilvēks ir radības kronis ne tāpēc, ka viņš spēj aptvert tās mehāniku un harmoniju, bet, pirmkārt, pašam piemītošā radošā dinamisma dēļ. Dižā dievišķā spēle ierauga savu kopiju cilvēka spēlē un darbā, kas precīzi atdarina Dievu un savienojas ar viņu. Arī cilvēku var definēt kā Visuma mākslinieku. Cilvēks ar pasaules materiālajām lietām visur apietas tā, it kā tās - stihijas, akmeņi, metāli, augi, - būtu viņa īpašums. Viņš daudzveidīgi maina to formas un izskatu, ko nevar izdarīt dzīvnieki; turklāt viņš neapstrādā stihijas pa vienai, bet izmanto tās visas, kā tas pienākas visa kungam. Viņš rok zemi, vago ūdeņus, viņš paceļas debesīs milzīgos torņos, nemaz nerunājot par Daidala un Ikara spārniem. Viņš ir iemācījies iegūt uguni, un viņš ir vienīgais, kas pastāvīgi to izmanto savām vajadzībām un labsajūtai, jo vienīgi debesu būtne var rast labsajūtu debesu stihijā. Cilvēks ne tikai liek stihijām sev kalpot, bet, ko nekad nedara dzīvnieki, pakļauj tās saviem radošajiem mērķiem. Ja dievišķā providence ir kosmosa esamības priekšnosacījums, tad cilvēks, kurš valda pār visām būtnēm, dzīvām un nedzīvām, protams, ir īpašs dievs. Viņš ir dievs nesaprātīgiem dzīvniekiem, kurus lieto, kurus pārvalda un audzē.
Atsauces un piezīmes
- ↑ Panofsky E. Idea. Ein Beitrag zur Geschichte der älteren Kunsttheorie. - Leipzig/Berlin, 1924. 311.-312. lpp.
