Gospodars

No ''Vēsture''
Versija 2019. gada 26. februāris, plkst. 16.24, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Gospodars (no rum. hospodar - "valdnieks") - monarha tituls viduslaikos Moldāvijas un Valahijas kņazistēs, Lietuvas lielkņazistē, pēc ranga atbilstošs titulam lielkņazs, princis. Rumāņu avotos dažkārt šo titulu aizvieto, vai lieto tam paralēli titulu Domn, vai Domnitar (arī Domnitor, no lat. Dominus - kungs). Kā suverēns valdnieks, gospodars kronējās, nēsāja kroni, bija pilntiesīgs un suverēns savas valsts monarhs (līdz šīs kņazistes bija spiestas kļūt par Osmaņu impērijas vasaļvalstīm). Pirmais šo titulu pieņēmis Moldāvijas valdnieks Pēteris I Mušats (rum. Petru I Muşat, lat. Petrus Waiwoda dei gratia dux Terre Moldavie, valdījis 1375.-1391.g.), bet pirms tam Moldāvijas un Valahijas valdnieku tituls bija vojevoda. Bez tam šo titulu lietoja arī tie Lietuvas lielkņazi un Polijas karaļi, kuri pretendēja uz Moldāvijas troni. Tituls saglabājās vēl kādu laiku pēc Moldāvijas apvienošanās ar Valahiju 1859. gadā, līdz 1881. gadam, kad Rumānija tika proklamēta par karalisti. Lietuvas lielkņazistes statūtā Sigismunds III titulējas par "gospodaru", tā demonstrējot savas tiesības uz Moldāvijas principāta troni.

Literatūra par šo tēmu

  • Berza Mihai. "Haraciul Moldovei şi al Ţării Româneşti în sec. XV–XIX", in Studii şi Materiale de Istorie Medie, II, 1957
  • Neagu Djuvara, Între Orient şi Occident. Ţările române la începutul epocii moderne, Humanitas, Bucharest, 1995
  • Constantin C. Giurescu, Istoria Bucureştilor. Din cele mai vechi timpuri pînă în zilele noastre, Ed. Pentru Literatură, Bucharest, 1966
  • Ştefan Ştefănescu, Istoria medie a României, Vol. I, Bucharest, 1991
  • Gheorghe I. Brătianu, Sfatul domnesc şi Adunarea Stărilor în Principatele Române, Bucharest, 1995
  • Georgescu Vlad. Istoria ideilor politice româneşti (1369-1878), Munich, 1987
  • Latvijas tiesību avoti. II sēj. - Rīga: Juridiskā koledža, 2006., 131. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu