Atšķirības starp "Hērakleits no Efesas" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Hēraklits no Efesas''' (''Ἡράκλειτος ὁ Ἐφέσιος, Hērakleidus hō Ephesos'', ~544.-483. p.m.ē.) - [[Antīkā filosofija|filosofs]]. | '''Hēraklits no Efesas''' (''Ἡράκλειτος ὁ Ἐφέσιος, Hērakleidus hō Ephesos'', ~544.-483. p.m.ē.) - [[Antīkā filosofija|filosofs]]. | ||
| − | Dzimis Efesā, [[Mazāzija|Mazāzijā]]. [[ | + | Dzimis Efesā, [[Mazāzija|Mazāzijā]]. Kā liecina [[Diogens no Lāertas]] - [[aristokrāts]] no senas [[Basilejs|basileju]] dzimtas, kurš atteicies no privilēģijām un sabiedriskās dzīves, lai vientulībā nodotos filosofijai. Viņa zināmākais darbs "Par dabu", no kura līdz mūsu dienām saglabājušies tikai fragmenti, bija slavens ar satura dziļdomību un sarežģīto izteiksmes veidu, tāpēc Hēraklītu laikabiedri iesauca par "tumšo". Pēc viņa domām dabas pirmviela ir uguns, kas visvairāk spēj pārveidoties un ir vismobilākā. No uguns cēlusies pasaule, atsevišķas lietas un pat dvēseles. "Šo kosmosu, kas ir viens un tas pats visam pastāvošajam, nav radījis neviens no dieviem un neviens no cilvēkiem, tas arvien ir bijis, ir un būs mūžīgi dzīva uguns, kas likumsakarīgi uzliesmo un likumsakarīgi dziest". Visas lietas rodas no uguns saskaņā ar nepieciešamību, kuru Hēraklīts dēvē par "logosu". Pasaules process esot ciklisks: kad pagājis "lielais gads", visas lietas no jauna kļūst par uguni. Daba ir nepārtraukts kustības process. Tam risinoties, katra lieta un katra īpašība pāriet savā pretstatā: aukstais kļūst silts, siltais atdziest utt. Tā kā viss, pastāvīgi mainoties, atjauninās, "nav iespējams divreiz iekāpt vienā un tajā pašā upē: kas tajā kāpj pa otram lāgam, tam apkārt tek jau cit ūdeņi". Cilvēka dzīvē šī visa pāriešana savā pretstatā nav vienkārša pārmaiņa, bet gan cīņa. Tā ir vispārēja - "visa tēvs, visa valdnieks", - taču pretstatu cīņā izpaužas to identitāte: ceļš augšup un ceļš lejup, dzīve un nāve utt. ir viens un tas pats. Maiņu vispārīgums un katras īpašības pāriešana savā pretstatā padara visas īpašības relatīvas. "Viss plūst, viss mainās" (''Παντα ρει και ουδεν μενει''). Izziņas pamatā esot sajūtas. Ja kaut kas paliktu apslēpts gaismai, kuru uztver maņu orgāni, tad tas nevarētu paslēpties no saprāta gaismas. Sava laika aristokrātijai raksturīgais skatījums uz sabiedrību nekavēja Hēraklītu kritizēt virkni tradicionālo, nerakstīto paražu, tām pretstatot likumus, kurus noteikusi [[polisa]] un par kuru ievērošanu cilvēkam jācīnās tāpat kā aizstāvot savas dzimtās pilsētas mūrus. |
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 22. jūlijs, plkst. 11.58
Hēraklits no Efesas (Ἡράκλειτος ὁ Ἐφέσιος, Hērakleidus hō Ephesos, ~544.-483. p.m.ē.) - filosofs.
Dzimis Efesā, Mazāzijā. Kā liecina Diogens no Lāertas - aristokrāts no senas basileju dzimtas, kurš atteicies no privilēģijām un sabiedriskās dzīves, lai vientulībā nodotos filosofijai. Viņa zināmākais darbs "Par dabu", no kura līdz mūsu dienām saglabājušies tikai fragmenti, bija slavens ar satura dziļdomību un sarežģīto izteiksmes veidu, tāpēc Hēraklītu laikabiedri iesauca par "tumšo". Pēc viņa domām dabas pirmviela ir uguns, kas visvairāk spēj pārveidoties un ir vismobilākā. No uguns cēlusies pasaule, atsevišķas lietas un pat dvēseles. "Šo kosmosu, kas ir viens un tas pats visam pastāvošajam, nav radījis neviens no dieviem un neviens no cilvēkiem, tas arvien ir bijis, ir un būs mūžīgi dzīva uguns, kas likumsakarīgi uzliesmo un likumsakarīgi dziest". Visas lietas rodas no uguns saskaņā ar nepieciešamību, kuru Hēraklīts dēvē par "logosu". Pasaules process esot ciklisks: kad pagājis "lielais gads", visas lietas no jauna kļūst par uguni. Daba ir nepārtraukts kustības process. Tam risinoties, katra lieta un katra īpašība pāriet savā pretstatā: aukstais kļūst silts, siltais atdziest utt. Tā kā viss, pastāvīgi mainoties, atjauninās, "nav iespējams divreiz iekāpt vienā un tajā pašā upē: kas tajā kāpj pa otram lāgam, tam apkārt tek jau cit ūdeņi". Cilvēka dzīvē šī visa pāriešana savā pretstatā nav vienkārša pārmaiņa, bet gan cīņa. Tā ir vispārēja - "visa tēvs, visa valdnieks", - taču pretstatu cīņā izpaužas to identitāte: ceļš augšup un ceļš lejup, dzīve un nāve utt. ir viens un tas pats. Maiņu vispārīgums un katras īpašības pāriešana savā pretstatā padara visas īpašības relatīvas. "Viss plūst, viss mainās" (Παντα ρει και ουδεν μενει). Izziņas pamatā esot sajūtas. Ja kaut kas paliktu apslēpts gaismai, kuru uztver maņu orgāni, tad tas nevarētu paslēpties no saprāta gaismas. Sava laika aristokrātijai raksturīgais skatījums uz sabiedrību nekavēja Hēraklītu kritizēt virkni tradicionālo, nerakstīto paražu, tām pretstatot likumus, kurus noteikusi polisa un par kuru ievērošanu cilvēkam jācīnās tāpat kā aizstāvot savas dzimtās pilsētas mūrus.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 150.-151. lpp.
- Муравьев С.Н.Traditio Heraclitea (A): Свод древних источников о Гераклите. // Вестник древней истории, 1992, № 1, С. 36-52
