Atšķirības starp "Hērakleits no Efesas" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m ("Hēraklits no Efesas" pārdēvēju par "Hērakleits no Efesas": :))
1. rindiņa: 1. rindiņa:
 
[[Attēls:herculaneum_heraclitus.JPG‎‎‎‎‎|right|thumb|200px|Hēraklits no Efesas]]
 
[[Attēls:herculaneum_heraclitus.JPG‎‎‎‎‎|right|thumb|200px|Hēraklits no Efesas]]
'''Hēraklits no Efesas''' (sengr. ''Ἡράκλειτος ὁ Ἐφέσιος, Hērákleitos ho Ephésios'', lat. ''Heraclitus Ephesius'',  ~544.-483. p.m.ē.) - [[Antīkā filosofija|filosofs]], [[Milētas skola]]s pārstāvis.
+
'''Hērakleits no Efesas''' (sengr. ''Ἡράκλειτος ὁ Ἐφέσιος, Hērákleitos ho Efésios'', lat. ''Heraclitus Ephesius'',  ~544.-483. p.m.ē.) - [[Antīkā filosofija|filosofs]], [[Milētas skola]]s pārstāvis.
  
Dzimis Efesā (''Ἔφεσος''), [[Jonija|Jonijā]] (''Ἰωνία''). Kā liecina [[Diogens no Lāertas]] - [[aristokrāts]] no senas [[Basilejs|basileju]] dzimtas, kurš atteicies no privilēģijām un sabiedriskās dzīves, lai vientulībā nodotos filosofijai. Viņa zināmākais darbs "Par dabu", no kura līdz mūsu dienām saglabājušies tikai fragmenti, bija slavens ar satura dziļdomību un sarežģīto izteiksmes veidu, tāpēc Hēraklitu laikabiedri iesaukuši par "tumšo" (''ὁ Σκοτεινός — ho Skoteinós''). Pēc viņa domām dabas pirmviela ir uguns, kas visvairāk spēj pārveidoties un ir vismobilākā. No uguns cēlusies pasaule, atsevišķas lietas un pat dvēseles. "Šo kosmosu, kas ir viens un tas pats visam pastāvošajam, nav radījis neviens no dieviem un neviens no cilvēkiem, tas arvien ir bijis, ir un būs mūžīgi dzīva uguns, kas likumsakarīgi uzliesmo un likumsakarīgi dziest". Visas lietas rodas no uguns saskaņā ar nepieciešamību, kuru Hēraklīts dēvē par "logosu" (''λόγος''). Pasaules process esot ciklisks: kad pagājis "lielais gads", visas lietas no jauna kļūst par uguni. Daba ir nepārtraukts kustības process. Tam risinoties, katra lieta un katra īpašība pāriet savā pretstatā: aukstais kļūst silts, siltais atdziest utt. Tā kā viss, pastāvīgi mainoties, atjauninās, "nav iespējams divreiz iekāpt vienā un tajā pašā upē: kas tajā kāpj pa otram lāgam, tam apkārt tek jau cit ūdeņi". Cilvēka dzīvē šī visa pāriešana savā pretstatā nav vienkārša pārmaiņa, bet gan cīņa. Tā ir vispārēja - "visa tēvs, visa valdnieks", - taču pretstatu cīņā izpaužas to identitāte: ceļš augšup un ceļš lejup, dzīve un nāve utt. ir viens un tas pats. Maiņu vispārīgums un katras īpašības pāriešana savā pretstatā padara visas īpašības relatīvas. "Viss plūst, viss mainās" (''Παντα ρει και ουδεν μενει''). Izziņas pamatā esot sajūtas. Ja kaut kas paliktu apslēpts gaismai, kuru uztver maņu orgāni, tad tas nevarētu paslēpties no saprāta gaismas. Sava laika aristokrātijai raksturīgais skatījums uz sabiedrību nekavēja Hēraklitu kritizēt virkni tradicionālo, nerakstīto paražu, tām pretstatot likumus, kurus noteikusi [[polisa]] un par kuru ievērošanu cilvēkam jācīnās tāpat kā aizstāvot savas dzimtās pilsētas mūrus.
+
Dzimis Efesā (''Ἔφεσος''), [[Jonija|Jonijā]] (''Ἰωνία''). Kā liecina [[Diogens no Lāertas]] - [[aristokrāts]] no senas [[Basilejs|basileju]] dzimtas, kurš atteicies no privilēģijām un sabiedriskās dzīves, lai vientulībā nodotos filosofijai. Viņa zināmākais darbs "Par dabu", no kura līdz mūsu dienām saglabājušies tikai fragmenti, bija slavens ar satura dziļdomību un sarežģīto izteiksmes veidu, tāpēc Hērakleitu laikabiedri iesaukuši par "tumšo" (''ὁ Σκοτεινός — ho Skoteinós''). Pēc viņa domām, dabas pirmviela ir uguns, kas visvairāk spēj pārveidoties un ir viskustīgākā. No uguns cēlusies pasaule, atsevišķas lietas un pat dvēseles. "Šo kosmosu, kas ir viens un tas pats visam pastāvošajam, nav radījis neviens no dieviem un neviens no cilvēkiem, tas arvien ir bijis, ir un būs mūžīgi dzīva uguns, kas likumsakarīgi uzliesmo un likumsakarīgi dziest". Visas lietas rodas no uguns saskaņā ar nepieciešamību, kuru Hērakleits dēvē par "logosu" (''λόγος''). Pasaules process esot ciklisks: kad pagājis "lielais gads", visas lietas no jauna kļūst par uguni. Daba ir nepārtraukts kustības process. Tam risinoties, katra lieta un katra īpašība pāriet savā pretstatā: aukstais kļūst silts, siltais atdziest, utt. Tā kā viss, pastāvīgi mainoties, atjauninās, "nav iespējams divreiz iekāpt vienā un tajā pašā upē: kas tajā kāpj pa otram lāgam, tam apkārt tek jau citi ūdeņi". Cilvēka dzīvē šī visa pāriešana savā pretstatā nav vienkārša pārmaiņa, bet gan cīņa. Tā ir vispārēja - "visa tēvs, visa valdnieks", - taču pretstatu cīņā izpaužas to identitāte: ceļš augšup un ceļš lejup, dzīve un nāve, utt. ir viens un tas pats. Maiņu vispārīgums un katras īpašības pāriešana savā pretstatā padara visas īpašības relatīvas. "Viss plūst, viss mainās" (''Πάντα ῥεῖ καὶ οὐδὲν μένει''). Izziņas pamatā esot sajūtas. Ja kaut kas paliktu apslēpts gaismai, kuru uztver maņu orgāni, tad tas nevarētu paslēpties no saprāta gaismas. Sava laika aristokrātijai raksturīgais skatījums uz sabiedrību nekavēja Hērakleitu kritizēt virkni tradicionālo, nerakstīto paražu, tām pretstatot likumus, kurus noteikusi [[polisa]] un par kuru ievērošanu cilvēkam jācīnās tāpat kā aizstāvot savas dzimtās pilsētas mūrus.
  
 
== Literatūra par šo tēmu ==
 
== Literatūra par šo tēmu ==

Versija, kas saglabāta 2009. gada 23. jūlijs, plkst. 09.54

Hēraklits no Efesas

Hērakleits no Efesas (sengr. Ἡράκλειτος ὁ Ἐφέσιος, Hērákleitos ho Efésios, lat. Heraclitus Ephesius, ~544.-483. p.m.ē.) - filosofs, Milētas skolas pārstāvis.

Dzimis Efesā (Ἔφεσος), Jonijā (Ἰωνία). Kā liecina Diogens no Lāertas - aristokrāts no senas basileju dzimtas, kurš atteicies no privilēģijām un sabiedriskās dzīves, lai vientulībā nodotos filosofijai. Viņa zināmākais darbs "Par dabu", no kura līdz mūsu dienām saglabājušies tikai fragmenti, bija slavens ar satura dziļdomību un sarežģīto izteiksmes veidu, tāpēc Hērakleitu laikabiedri iesaukuši par "tumšo" (ὁ Σκοτεινός — ho Skoteinós). Pēc viņa domām, dabas pirmviela ir uguns, kas visvairāk spēj pārveidoties un ir viskustīgākā. No uguns cēlusies pasaule, atsevišķas lietas un pat dvēseles. "Šo kosmosu, kas ir viens un tas pats visam pastāvošajam, nav radījis neviens no dieviem un neviens no cilvēkiem, tas arvien ir bijis, ir un būs mūžīgi dzīva uguns, kas likumsakarīgi uzliesmo un likumsakarīgi dziest". Visas lietas rodas no uguns saskaņā ar nepieciešamību, kuru Hērakleits dēvē par "logosu" (λόγος). Pasaules process esot ciklisks: kad pagājis "lielais gads", visas lietas no jauna kļūst par uguni. Daba ir nepārtraukts kustības process. Tam risinoties, katra lieta un katra īpašība pāriet savā pretstatā: aukstais kļūst silts, siltais atdziest, utt. Tā kā viss, pastāvīgi mainoties, atjauninās, "nav iespējams divreiz iekāpt vienā un tajā pašā upē: kas tajā kāpj pa otram lāgam, tam apkārt tek jau citi ūdeņi". Cilvēka dzīvē šī visa pāriešana savā pretstatā nav vienkārša pārmaiņa, bet gan cīņa. Tā ir vispārēja - "visa tēvs, visa valdnieks", - taču pretstatu cīņā izpaužas to identitāte: ceļš augšup un ceļš lejup, dzīve un nāve, utt. ir viens un tas pats. Maiņu vispārīgums un katras īpašības pāriešana savā pretstatā padara visas īpašības relatīvas. "Viss plūst, viss mainās" (Πάντα ῥεῖ καὶ οὐδὲν μένει). Izziņas pamatā esot sajūtas. Ja kaut kas paliktu apslēpts gaismai, kuru uztver maņu orgāni, tad tas nevarētu paslēpties no saprāta gaismas. Sava laika aristokrātijai raksturīgais skatījums uz sabiedrību nekavēja Hērakleitu kritizēt virkni tradicionālo, nerakstīto paražu, tām pretstatot likumus, kurus noteikusi polisa un par kuru ievērošanu cilvēkam jācīnās tāpat kā aizstāvot savas dzimtās pilsētas mūrus.

Literatūra par šo tēmu

  • Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 150.-151. lpp.

  • Herakleitos and Diogenes. - Grey Fox Press:Bolinas, 1979, ISBN 0-912516-36-4
  • Heraclitus Seminar. - Northwestern University Press: Evanston, 1993, ISBN 0-8101-1067-9
  • Fragments: The Collected Wisdom of Heraclitus. - Viking: New York, 2001, ISBN 0-670-89195-9
  • Robinson T.M. Heraclitus: Fragments: A Text and Translation with a Commentary. - University of Toronto Press: Toronto, 1987, ISBN 0-8020-6913-4
  • Wright M.R. The Presocratics: The main Fragments in Greek with Inroduction, Commentary and Appendix Containing Text and Translation of Aristotle on the Presocratics. - Bristol Classical Press: Bristol, 1985, ISBN 0-86292-079-5
  • Charles H. Kahn. The Art and Thought of Heraclitus. An edition of the fragments with translation and commentary. - Cambridge, 1981, ISBN 0-521-28645-X

  • Die Vorsokratiker. / Jaap Mansfeld Hrsg., Bd. 1 - Stuttgart, 1987, S. 231–283, ISBN 3-15-007965-9
  • Dieter Bremer. Heraklit. // Philosophen der Antike. / Friedo Ricken (Hrsg.), Band 1 - Stuttgart, 1996
  • Margot Fleischer. Anfänge europäischen Philosophierens. Heraklit, Parmenides, Platons Timaios. - Würzburg, 2001, ISBN 3-8260-2001-4
  • Hermann Fränkel. Eine heraklitische Denkform. // Wege und Formen frühgriechischen Denkens. - München, 1955, S. 253–283
  • Martin Heidegger, Eugen Fink. Heraklit. Seminar Wintersemester 1966/1967. - Frankfurt am Main, 1996, ISBN 3-465-02878-3
  • Klaus Held. Heraklit, Parmenides und der Anfang von Philosophie und Wissenschaft. Eine phänomenologische Besinnung. - Berlin, 1980, ISBN 3-11-007962-3
  • Uvo Hölscher. Die Wiedergewinnung des antiken Bodens. Nietzsches Rückgriff auf Heraklit. // Neue Hefte für Philosophie. Band 15/16, 1979, S. 156–182
  • Wolfgang H. Pleger. Der Logos der Dinge. Eine Studie zu Heraklit. - Lang: Frankfurt am Main, 1987, ISBN 3-8204-1007-4
  • Jürgen-Eckardt Pleines. Heraklit. Anfängliches Philosophieren. - Hildesheim, 2002, ISBN 3-487-11476-3
  • Christof Rapp. Vorsokratiker. - Beck: München, 1997, S. 61-90, ISBN 3-406-38938-4
  • Evangelos N. Roussos. Heraklit-Bibliographie. - Darmstadt, 1971, ISBN 3-534-05585-3
  • Martin Thurner. Der Ursprung des Denkens bei Heraklit. - Stuttgart, 2001, ISBN 3-17-016883-5

  • Serge Mouraviev. Heraclitea. Édition critique complète des témoignages sur la vie et l'œuvre d’Héraclite d’Éphèse et des vestiges de son livre et de sa pensée. - Sankt Augustin ab., 1999

  • Муравьев С.Н.Traditio Heraclitea (A): Свод древних источников о Гераклите. // Вестник древней истории, 1992, № 1, С. 36-52
  • Ахутин А.В. Античные начала философии. - Наука: СПб., 2007
  • Kессиди Ф.К. Гераклит. - Мысль: Москва, 1982

Resursi internetā par šo tēmu