Hērakleits no Efesas

No ''Vēsture''
Versija 2009. gada 22. jūlijs, plkst. 12.14, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums) (Resursi internetā par šo tēmu)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Hēraklits no Efesas (sengr. Ἡράκλειτος ὁ Ἐφέσιος, Hērákleitos ho Ephésios, ~544.-483. p.m.ē.) - filosofs.

Dzimis Efesā, Mazāzijā. Kā liecina Diogens no Lāertas - aristokrāts no senas basileju dzimtas, kurš atteicies no privilēģijām un sabiedriskās dzīves, lai vientulībā nodotos filosofijai. Viņa zināmākais darbs "Par dabu", no kura līdz mūsu dienām saglabājušies tikai fragmenti, bija slavens ar satura dziļdomību un sarežģīto izteiksmes veidu, tāpēc Hēraklitu laikabiedri iesaukuši par "tumšo" (ὁ Σκοτεινός — ho Skoteinós). Pēc viņa domām dabas pirmviela ir uguns, kas visvairāk spēj pārveidoties un ir vismobilākā. No uguns cēlusies pasaule, atsevišķas lietas un pat dvēseles. "Šo kosmosu, kas ir viens un tas pats visam pastāvošajam, nav radījis neviens no dieviem un neviens no cilvēkiem, tas arvien ir bijis, ir un būs mūžīgi dzīva uguns, kas likumsakarīgi uzliesmo un likumsakarīgi dziest". Visas lietas rodas no uguns saskaņā ar nepieciešamību, kuru Hēraklīts dēvē par "logosu". Pasaules process esot ciklisks: kad pagājis "lielais gads", visas lietas no jauna kļūst par uguni. Daba ir nepārtraukts kustības process. Tam risinoties, katra lieta un katra īpašība pāriet savā pretstatā: aukstais kļūst silts, siltais atdziest utt. Tā kā viss, pastāvīgi mainoties, atjauninās, "nav iespējams divreiz iekāpt vienā un tajā pašā upē: kas tajā kāpj pa otram lāgam, tam apkārt tek jau cit ūdeņi". Cilvēka dzīvē šī visa pāriešana savā pretstatā nav vienkārša pārmaiņa, bet gan cīņa. Tā ir vispārēja - "visa tēvs, visa valdnieks", - taču pretstatu cīņā izpaužas to identitāte: ceļš augšup un ceļš lejup, dzīve un nāve utt. ir viens un tas pats. Maiņu vispārīgums un katras īpašības pāriešana savā pretstatā padara visas īpašības relatīvas. "Viss plūst, viss mainās" (Παντα ρει και ουδεν μενει). Izziņas pamatā esot sajūtas. Ja kaut kas paliktu apslēpts gaismai, kuru uztver maņu orgāni, tad tas nevarētu paslēpties no saprāta gaismas. Sava laika aristokrātijai raksturīgais skatījums uz sabiedrību nekavēja Hēraklitu kritizēt virkni tradicionālo, nerakstīto paražu, tām pretstatot likumus, kurus noteikusi polisa un par kuru ievērošanu cilvēkam jācīnās tāpat kā aizstāvot savas dzimtās pilsētas mūrus.

Literatūra par šo tēmu

  • Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 150.-151. lpp.

  • Herakleitos and Diogenes. - Grey Fox Press:Bolinas, 1979, ISBN 0-912516-36-4
  • Heraclitus Seminar. - Northwestern University Press: Evanston, 1993, ISBN 0-8101-1067-9
  • Fragments: The Collected Wisdom of Heraclitus. - Viking: New York, 2001, ISBN 0-670-89195-9
  • Robinson T.M. Heraclitus: Fragments: A Text and Translation with a Commentary. - University of Toronto Press: Toronto, 1987, ISBN 0-8020-6913-4
  • Wright M.R. The Presocratics: The main Fragments in Greek with Inroduction, Commentary and Appendix Containing Text and Translation of Aristotle on the Presocratics. - Bristol Classical Press: Bristol, 1985, ISBN 0-86292-079-5

  • Муравьев С.Н.Traditio Heraclitea (A): Свод древних источников о Гераклите. // Вестник древней истории, 1992, № 1, С. 36-52
  • Ахутин А.В. Античные начала философии. - Наука: СПб., 2007
  • Kессиди Ф.К. Гераклит. - Мысль: Москва, 1982

Resursi internetā par šo tēmu