Haldieši

Haldieši (gr. chaldaioi; asīr. kaldu) - semītu tauta, kas II-I g.tk.p.m.ē. apdzīvoja Divupes dienviddaļu, VII gs.p.m.ē. izveidojot Jaunbabilonijas valsti.

Komentāri

I g.tk.p.m.ē. haldieši sāka spiesties gar Eifratu uz ziemeļiem, [[Babilonijas valsts|Babilonijas pārvaldītajās teritorijās, līdz kļuva par dominējošo grupu Divupē. To konkurenti par varu reģionā bija Asīrijas valsts, kas šajā laikā bija sasniegusi augstāko varenības pakāpi. Savstarpējie kari norisa vairākus gadsimtus, sākotnēji haldiešiem par sliktu, līdz 625. g.p.m.ē. haldiešiem Nabopalasara vadībā izdevās Asīriju sakaut un nodibināt Jaunbabilonijas valsti.

Haldiešu valoda piederēja pie aramiešu valodu rietumu grupas, t.s. jūdu-aramiešu valodai. Par Bībeles haldiešu valodu dēvē to aramiešu dialektu, ko sastopam atsevišķās Vecās Derības grāmatās, līdzās senebreju valodai. XVI gs. eiropieši par "haldiešu valodu" dēvēja arī abesīniešu jeb t.s. gēzas valodu. Par haldiešu valodu dēvē arī to valodu, kurā sarakstīti t.s. vaniskie ieraksti Mazāzijā ap Vana ezeru IX-X gs.p.m.ē., kuroš šī teritorija dēvēta par "Haldeju", jas acīmredzot saskan ar asīriešu "urartu", jūdu "ararat" un grieķu "alarodioi".

Literatūra

• Konversācijas vārdnīca. - Rīga, 1928.-1929., 4205. sleja